2007/8. gads pēkšņi ļāva saredzēt dažādas ilgtspējīgas saimniekošanas nepilnības, neapdomīga vai neētiska rīcība ar publiskiem līdzekļiem nu bija galvenā nosodāmā rīcība un sabiedrība uzdeva sev jautājumu: “Kā tad tā varēja notikt, ka milzīgais naudas pieplūdums ir beidzies un nu nāksies koriģēt savus plānus un sapņus?”. Par šo auksto ūdens šalti, kādam ir jāsamaksā, turklāt, jāiestrādā likumdošanā aizsardzības mehānismi, lai šādi negaidīti pārsteigumi vairs neatkārtotos.

Vainīgie tika atrasti – tie bija oligarhi un uzpūstā un neprofesionālā valsts pārvalde. Šī iemesla dēļ īsti nederēja Godmanis vai Zalāns, taču lieliski derēja Valdis Dombrovskis, kurš 2009. gadā saņēma mandātu mazināt valsts pārvaldes izdevumus, sabalansēt budžetu, apkarot oligarhus un tiekties uz pārējo Eiropas Savienības valstu stabilitātes līmeni, ko burtiski varēja iztulkot, kā nepieciešamību iestāties eirozonā, nepieļaut populistiskus, ne ilgtspējīgus lēmumus un mūžīgi saglabāt mērenu inflāciju. Fiskālās disciplīnas likums būtu saldais ēdiens, kas šī mandāta ietvaros, būtu gandrīz jau pa daudz prasīts.

Viss it kā notika kā paredzēts, taču drūmie parādu mākoņi turpināja riņķot virs Eiropas, kas sev līdzi nesa īslaicīgus nacionālisma nokrišņus pārmaiņus ar degošām oligarhu lellēm. Kā rezultātā sabiedrība nodefinēja jaunu mandātu – straujāku izaugsmi, reformas un vēl niknāku vēršanos pret oligarhiem. Iepriekšējā Dombrovska mandāts vēl netika atcelts vai uzskatīts par izpildītu, kad tam piepulcējās Vjačeslava Dombrovska mandāts (varētu jau teikt arī Ķīļa, Pavļuta vai Zatlera mandāts, bet tas traucētu šīs dilemmas labskanībai). Rezultātu varam reducēt uz šādu izšķirošu vingrinājumu: PVN vai IIN samazināšana. Valdība un to veidojošās partijas ir definējušas, ka nodokļu mazināšanai kaut kad ir jānotiek, taču valdības parāds 42% no IKP var nozīmēt tikai vienu, ka vienlaicīgi var tikt izvēlēts tikai viens ceļš. PVN mazināšana, kas būs inflācijas bremzēšanas centieni vai IIN mazināšana – konkurētspējas, vienlīdzības, nodarbinātības veicināšana, kas beigsies ar paaugstinātu patēriņu un inflāciju, kas nosvītro plānu 2014. gadā pievienoties eiro zonai.

Lai ko kāds arī neteiktu pareizā ceļa nav un sabiedrības mandāts ir abām šīm lietām, tikai jautājums par secību. Tas ir tā pat kā izlemt, ja nāk miegs un gribas ēst, vai varbūt censties tomēr iemigt un ēst tikai no rīta, vai kārtīgi paēst un mierīgi gulēt, bet vēlāk.

Stratēģija Eiropa 2020. saka, ka būtu pakāpeniski jāmazina algu nodokļi, bet visticamāk, ka mēs iesim PVN mazināšanas ceļu un ja mums paveiksies iekļūt eirozonā, tā uzreiz nometīsim šaurās drēbes un drīz vien ar inflāciju 7% vairs neizpildīsim nekādus Māstrihtas kritērijus. Mazticams izņēmums, ka 2015. gadā situācija reģionā vēl joprojām nebūs pietiekami stabila, kas veicinātu uzkrājumus un tādēļ inflācija būtu zemāka.

Vēl viena prognoze: oligarhiem tuvākā laikā nekādas sakarīgas partijas neradīsies, bet caur pašvaldībām vel šur tur kādu labumiņu varēs sagrabināt, tādēļ un ne tikai varētu rasties mazas reģionālas partijas, kas paredzētas tieši pašvaldību vēlēšanām.

Tā kā Latvijas gudrākie un attīstītākie Rietumu brāļi ir parūpējušies, lai mēs būtu guvuši īpaši smagas mācības kā valstīm ir jāaizstāv savas ekonomiskās intereses, tad grēks būtu šīs mācības tagad nelikt lietā.

Turpmāk rakstīto ir jāuzskata par tādu hipotētisku scenāriju, nevis faktiem vai nopietnas analīzes secinājumiem.

Situācija ir sekojoša. Eiropas Savienības paplašināšanas nākamajā kārtā varētu tikt uzņemtas dažas valstis “sadarbībai” ar kurām arī ir jākļūst par Latvijas mērķi. Turcija mūs neinteresē, bet mūs varētu interesēt tāda valsts kā Moldova. Varat palasīt Wikipēdijā. Moldovas liktenis un attīstība ir ļoti līdzīga Latvijai, taču viņiem par nelaimi mēs esam guvuši augšminētās mācības un vairs nekad nebūsim tādi kā agrāk.

Draugi investori

Tātad mums jāpiesakās par varenajiem Moldovas draugiem un investoriem. Galvenās investīcijas jāiegulda bankās, līzingos un citās finanšu institūcijās un instrumentos. Par to pretim prasot, protams, zināmu atbalstu eksportam no Latvijas uz Moldovu. To varētu organizēt tā kā savstarpējo darījumu apdrošināšanu. Šinī situācijā ir jābūt radošiem, jo Rietumu brāļi arī gribēs būt klāt un pagrābt savu kumosu, bet mums jāpārliecinās, lai pašā Kišiņevas centrā stāvētu Citadele un visas valsts un pašvaldības vairāk vai mazāk korumpētās amatpersonas būtu informētas, ka Citadelē turēt naudu ir ļoti moderni un droši. Tas nepieciešams priekš tam, lai mums pašiem nebūtu pārāk daudz naudas jāiegulda, lai realizētu tālākos plānus.

Tā kā ES nav iespējams bloķēt brīvo preču plūsmu, tad vēl tikai jāparūpējas, lai Moldovas leja tiktu piesaistīta eiro un kaut kādi populisti nesadomā devalvēt valūtu vai kā citādi kaitēt “investoru” interesēm. Finanšu pieplūduma rezultātā dabīgi, ka celtos algas, cenas un pirktspēja vārdu sakot būtu augsta inflācija. Eiropas Savienības kolēģi pakratītu ar pirkstu un pateiktu Moldovai: ” fui, fui.. jums nu gan vajadzētu kaunēties un samazināt algas vai ko tādu.” .

Mūsu privātajiem investoriem, pensiju fondiem un valsts uzņēmumiem jāpērk visu kapitālu ko vien var nopirkt, jo augstā inflācija, pirktspēja un citu investoru interese liks šo kapitālu vērtībām strauji pieaugt. Jāpērk publiski kotēto uzņēmu akcijas, jāpierunā valsts un pašvaldību uzņēmu privatizācija (bet ne par katru cenu, jo vēlāk vēl būs izdevīgāks brīdis), jāpērk visi uzņēmumi, kam ir nekustamie īpašumi un paši nekustamie īpašumi, meži un viss, kam tendence kļūt vērtīgākam. Lai visiem pietiktu nauda importa precēm un kapitāla tirdzniecībai Moldova ir “jāuzpilda ar naudu”, jeb bankām ir cītīgi un jāfinansē visi drošie projekti, jeb tie, kuros iesaistīts nekustamais īpašums, jo tam nav tendence izkūpēt gaisā. Jāparūpējas, lai korumpētā politiskā kliķe, kam būtu vara tajā brīdī varētu mierīgi baroties un nepamanīt samilzušās ekonomikas problēmas. Lai nodrošinātu šo scenāriju var nākties iegādāties kādu laikrakstu vai televīziju, bet tas nekas jo arī tā vērtība strauji augs, jo reklāmas un visu citu tirgu tendences “kāps debesīs”. Kavēt nevēlamu likumu pieņemšanu ir vieglāk par vieglu. Galu galā vienmēr var sarīkot kādu etnisko vai kādu citu kašķi uz kuru visi iedzīvotāji pavilksies. Nepilnības darba likumdošanā un institucionālajā darbaspēka aizsardzībā jāizmanto, lai pārceltu savas videi un darbiniekiem kaitīgās rūpnīcas uz turieni. Šamie vēl priecāsies par to: “O! Darbavietas un investīcijas!”. Nodokļu slogs lielajam kapitālam ir jātur zems, lai var pietiekami daudz izpumpēt ārā no banku un uzņēmumu peļņas. Viņiem to “eksperti no Rietumiem” paskaidros, ka tas viss ir vajadzīgs priekš tam, lai piesaistītu investīcijas. Korumpētie un stulbie politiķi tikai mās ar galvu, jo arī viņiem šī likumdošana būs gana izdevīga, jo viņu jau uzkrātais kapitāliņš arī strauji pieaugs un to taču nedrīkst apturēt. Tā vietā visam nodokļu slogam jābūt uz algām, jo piedāvājums būs pietiekami augsts, lai pašas algas varētu turēt zemas un nodokļu slogs nebūtu jāuzņemas uz investora pleciem. Nedrīkst nākt pie varas kaut kādi sociālisti-populisti. Šis gan ir vienkārši. Pietiks paplivināt Padomju Savienības karogu un parādīt ar pirkstu uz konkrētajiem politiķiem un tiem vairs nebūs nekāda iespēja veidot valdību.

Ballītes beigas

Šādā stilā jāpumpē tā ekonomika ar divciparu inflāciju, kamēr vienā brīdī būs jūtamas tendences, ka šķiet, ka savs kapitāls ir “jāņem ārā” no šīs saindētās valsts. Kartam kapitālam individuāli dažam 40% dažam 700% pieaugums būs pilnīgi pietiekams, lai to paspētu pārdod pirmais. Brīdī, kad visi investori un spekulanti reizē to sadomās darīt jau būs par vēlu, tādēļ šeit ir jāpieiet pragmatiski un nedrīkst kļūt pārāk alkatīgs. Kopumā ķēriens būs pamatīgs, bet banku bizness gan tagad būs jāpārveido no kredītus dodoša uz ķīlu ievācošu. Par pašu Moldāvu naudu finansētie kapitāla radīšanas projekti tagad būs pārsvarā bankrotējuši un nonāks banku rīcībā. Bankas šos īpašumus varētu sakārtot portfeļos un tirgot par sviestmaizi. Visienteresētākie varētu būt pensiju fondi, taču tiem arī būs jānogaida viszemākais bedres punkts. Viszemākais punkts ir jānotur pietiekami ilgu laiku pirms ierasties un sākt visu par sviestmaizi izpirkt. Tas vajadzīgs ir priekš tam, lai milzīgais darba spēka pārpalikums nodrošinātu kvalificētu un lētu speciālistu pieejamību. Mēs viņiem nodrošināsim latviešu valodas kursus un bezmaksas bērnu dārzus un viņi būs priecīgi, ka pametuši savu valsti. Tikmēr palikušie moldāvi uzņemsies kosmiskas kredītsaistības, lai atdzīvinātu tukšās bankas.

Privātais sektors un valsts sektors pēkšņi bankrotēs, bet lai tie varētu turpināt importēt, būtu nepieciešams tos kreditēt. No šī kredīta daļu var nākties norakstīt, bet galvenais ir panākt, lai Moldova mazina izdevumus – algas, sociālos pabalstus, aizver skolas, slimnīcas un lai noēd uzkrājumus. Šis arī ir īstais brīdis aicināt privatizēt lielos valsts uzņēmumus par sviestmaizi, jo amatpersonas būs izmisumā un neko citu jau prātīgu nevarēs izgudrot.

Tas viss varbūt izklausās nedaudz cietsirdīgi, bet ja Latvija stāvēs malā un tikai noskatīsies, ka visi citi mielojas, tad mēs būsim vienīgā attīstītā valsts, kura tā darīs.

Moldovas interesēs būtu tagad rūpīgi iepazīties ar “Latvija iestājās Eiropas Savienībā” scenāriju, lai spētu izvairīties no grābekļiem, kas izlikti tās ceļā. Diemžēl, viss ir tautas rokās, jo ja ar to varēs viegli manipulēt un stāstīt viņiem pekstiņus, tad neviens politiķis nevarēs ierasties un vadīt valsti tā kā tas ir vajadzīgs tās iedzīvotājiem. Es jau nesaku, ka iestāties ES ir slikti, tikai vajag atšķirt draudzību no Stokholmas sindroma.

Kas ir burvīgs šim scenārijam, ka ja kāds ir tik neaptēsts un savas kļūdas nesaprot, tad uz viņu šo var izpildīt vairākas reizes pēc kārtas – vajag tikai klausīties ko eksperti no Rietumiem un investori saka.

Vai kāds grib lasīt manu viedokli par referendumu?

Tā jau es domāju.

Lābi – alavakar!

Domājot par Latvijas iedzīvotāju subjektīvo pašsajūtu var novērot, ka tā būtiski atšķiras no objektīviem apstākļiem. Īsāk sakot – ir valstis, kur cilvēki ir nabadzīgāki, bet laimīgāki. Dīvaini, ka es tā secinu, bet informācijas pieejamība sabiedrībai var būt drauds. Taču pilnībā nenograujot demokrātijas pamatus, būtu iespējams izmantot šos pašus tirgus principus paužot un popularizējot valsts intereses.

(vairāk…)

Ir grūti uzrunāt vēlētāju ar kilogramos mērāmiem normatīviem aktiem un stundu garām sēdēm un neizteiksmīgiem lēmumiem, bet tāda nu reiz ir cena par demokrātijas esamību.

Tādēļ veiksmīgas partijas pamatā ir jābūt stāstam, jeb par ko tad šī partija iestājas, piemēram:

• Vienotība: Latvija ir nacionāla valsts un mēs esam pret oligarhiem;
• Saskaņas Centrs: mēs esam par sociālām garantijām un [krievu] cilvēktiesībām;
• Olšteina sešinieks: mēs iestājamies par to, lai cilvēkiem būtu vieglāk saprast kā balsot referendumā, lai būtu Krājbanka un lai ministrs varētu atlaist mēru.

(vairāk…)

Bez tā, ka parāds ir brālis, vēl no Krugmana bloga varam uzzināt, ka īsi bloga ieraksti ir tieši tas, ko lasītājs vēlas, tādēļ šodienas sausais atlikums ir tāds:

• esmu Uzņēmuma reģistra IT nodaļas vadītājs;
• pēc divu dienu  nostrādāšanas tur, esmu secinājis, ka tuvākā nākotnē UR uzturētie reģistri nebūs pilnībā visiem un bezmaksas pieejami, taču tas ne man ne kolēģiem netraucē uzlabot pakalpojuma kvalitāti un funkcionalitāti.

Pēc 11. Saeimas vēlēšanām medijos lasījām un dzirdējām dažādus kuriozus par to, kā cilvēki nebija mācējuši tehniski pareizi nobalsot. Taču statistikas dati par kopējo kļūdaino aplokšņu skaitu nemaz nav tik bēdīgi:

• 0.13% nederīgas aploksnes
• 1.03% nederīgas zīmes

Savukārt, deputāti, kuriem bija jābalso par Valda Zatlera kandidatūru Saeimas spīkera amatam divos balsojumos, uzrādīja 4,5% nederīgus biļetenus.

Ņemot vērā, ka šis balsojums ir tehniski vienkāršāks un pieņemot, ka par deputātiem tiek virzīti tie prasmīgākie un spējīgākie sabiedrības pārstāvji, atliek secināt tikai vienu – tā ir apzināta rīcība.

Savukārt, medijos publicētā godīgā Elīnas Siliņas seja un vājās zināšanas par to, kas ir Edgars Rinkēvičs, liek aizdomāties, ka varbūt Zatlera Reformu partija vēlējās pēc iespējas vieglāk kontrolējamus deputātu kandidātus, bet rezultātā paši no tā cieta.

Ar šo ierakstu es gribu izdarīt spiedienu uz Olšteina sešinieka iespējamo naivo spārnu. Vai jūs aptuveni nojaušat kādas sekas ir jūsu rīcībai? Vai jums ir jaunums, ka ZRP sarkanā līnija bija ZZS, bet pateicoties jums tā ir vienīgā alternatīva. Nolieciet deputātu mandātus tie, kas esat bijuši godīgi, pievienojoties partijas uzstādījumiem.

Iegansts par demokrātijas trūkumu ir patiess, taču, tikai strādājot partijā, ir iespējams kaut ko mainīt.

P.S. Elīna Siliņa un Jānis Upenieks esot pusbrālis ar pusmāsu.

Šī vakara paziņojumi no ZRP un VD liecina par to, ka jaunā koalīcija ir izveidota. ZRP priekšvēlēšanu solījumi vest koalīcijas sarunas notika ar nelielu līkumu, bet beidzās ar to ko solīts. Jāsaka, ka man tā ir vilšanās, jo atkal netika izmantota iespēja izdarīt ko vēsturiski būtisku – uzaicināt valdībā partiju, kas ir konsolidējusi vairumu krieviski runājošos vēlētājus kā arī tos, kas grib redzēt sociāli atbildīgas politikas praktisku realizāciju.

(vairāk…)

Aktuālais temats ir koalīcijas veidošana. Daudzi cilvēki ir sašutuši par Saskaņas centra ņemšanu valdībā, bet tad es lūdzu viņus izdarīt sekojošu eksperimentu.

(vairāk…)