Tā kā Latvijas gudrākie un attīstītākie Rietumu brāļi ir parūpējušies, lai mēs būtu guvuši īpaši smagas mācības kā valstīm ir jāaizstāv savas ekonomiskās intereses, tad grēks būtu šīs mācības tagad nelikt lietā.
Turpmāk rakstīto ir jāuzskata par tādu hipotētisku scenāriju, nevis faktiem vai nopietnas analīzes secinājumiem.
Situācija ir sekojoša. Eiropas Savienības paplašināšanas nākamajā kārtā varētu tikt uzņemtas dažas valstis “sadarbībai” ar kurām arī ir jākļūst par Latvijas mērķi. Turcija mūs neinteresē, bet mūs varētu interesēt tāda valsts kā Moldova. Varat palasīt Wikipēdijā. Moldovas liktenis un attīstība ir ļoti līdzīga Latvijai, taču viņiem par nelaimi mēs esam guvuši augšminētās mācības un vairs nekad nebūsim tādi kā agrāk.
Draugi investori
Tātad mums jāpiesakās par varenajiem Moldovas draugiem un investoriem. Galvenās investīcijas jāiegulda bankās, līzingos un citās finanšu institūcijās un instrumentos. Par to pretim prasot, protams, zināmu atbalstu eksportam no Latvijas uz Moldovu. To varētu organizēt tā kā savstarpējo darījumu apdrošināšanu. Šinī situācijā ir jābūt radošiem, jo Rietumu brāļi arī gribēs būt klāt un pagrābt savu kumosu, bet mums jāpārliecinās, lai pašā Kišiņevas centrā stāvētu Citadele un visas valsts un pašvaldības vairāk vai mazāk korumpētās amatpersonas būtu informētas, ka Citadelē turēt naudu ir ļoti moderni un droši. Tas nepieciešams priekš tam, lai mums pašiem nebūtu pārāk daudz naudas jāiegulda, lai realizētu tālākos plānus.
Tā kā ES nav iespējams bloķēt brīvo preču plūsmu, tad vēl tikai jāparūpējas, lai Moldovas leja tiktu piesaistīta eiro un kaut kādi populisti nesadomā devalvēt valūtu vai kā citādi kaitēt “investoru” interesēm. Finanšu pieplūduma rezultātā dabīgi, ka celtos algas, cenas un pirktspēja vārdu sakot būtu augsta inflācija. Eiropas Savienības kolēģi pakratītu ar pirkstu un pateiktu Moldovai: ” fui, fui.. jums nu gan vajadzētu kaunēties un samazināt algas vai ko tādu.” .
Mūsu privātajiem investoriem, pensiju fondiem un valsts uzņēmumiem jāpērk visu kapitālu ko vien var nopirkt, jo augstā inflācija, pirktspēja un citu investoru interese liks šo kapitālu vērtībām strauji pieaugt. Jāpērk publiski kotēto uzņēmu akcijas, jāpierunā valsts un pašvaldību uzņēmu privatizācija (bet ne par katru cenu, jo vēlāk vēl būs izdevīgāks brīdis), jāpērk visi uzņēmumi, kam ir nekustamie īpašumi un paši nekustamie īpašumi, meži un viss, kam tendence kļūt vērtīgākam. Lai visiem pietiktu nauda importa precēm un kapitāla tirdzniecībai Moldova ir “jāuzpilda ar naudu”, jeb bankām ir cītīgi un jāfinansē visi drošie projekti, jeb tie, kuros iesaistīts nekustamais īpašums, jo tam nav tendence izkūpēt gaisā. Jāparūpējas, lai korumpētā politiskā kliķe, kam būtu vara tajā brīdī varētu mierīgi baroties un nepamanīt samilzušās ekonomikas problēmas. Lai nodrošinātu šo scenāriju var nākties iegādāties kādu laikrakstu vai televīziju, bet tas nekas jo arī tā vērtība strauji augs, jo reklāmas un visu citu tirgu tendences “kāps debesīs”. Kavēt nevēlamu likumu pieņemšanu ir vieglāk par vieglu. Galu galā vienmēr var sarīkot kādu etnisko vai kādu citu kašķi uz kuru visi iedzīvotāji pavilksies. Nepilnības darba likumdošanā un institucionālajā darbaspēka aizsardzībā jāizmanto, lai pārceltu savas videi un darbiniekiem kaitīgās rūpnīcas uz turieni. Šamie vēl priecāsies par to: “O! Darbavietas un investīcijas!”. Nodokļu slogs lielajam kapitālam ir jātur zems, lai var pietiekami daudz izpumpēt ārā no banku un uzņēmumu peļņas. Viņiem to “eksperti no Rietumiem” paskaidros, ka tas viss ir vajadzīgs priekš tam, lai piesaistītu investīcijas. Korumpētie un stulbie politiķi tikai mās ar galvu, jo arī viņiem šī likumdošana būs gana izdevīga, jo viņu jau uzkrātais kapitāliņš arī strauji pieaugs un to taču nedrīkst apturēt. Tā vietā visam nodokļu slogam jābūt uz algām, jo piedāvājums būs pietiekami augsts, lai pašas algas varētu turēt zemas un nodokļu slogs nebūtu jāuzņemas uz investora pleciem. Nedrīkst nākt pie varas kaut kādi sociālisti-populisti. Šis gan ir vienkārši. Pietiks paplivināt Padomju Savienības karogu un parādīt ar pirkstu uz konkrētajiem politiķiem un tiem vairs nebūs nekāda iespēja veidot valdību.
Ballītes beigas
Šādā stilā jāpumpē tā ekonomika ar divciparu inflāciju, kamēr vienā brīdī būs jūtamas tendences, ka šķiet, ka savs kapitāls ir “jāņem ārā” no šīs saindētās valsts. Kartam kapitālam individuāli dažam 40% dažam 700% pieaugums būs pilnīgi pietiekams, lai to paspētu pārdod pirmais. Brīdī, kad visi investori un spekulanti reizē to sadomās darīt jau būs par vēlu, tādēļ šeit ir jāpieiet pragmatiski un nedrīkst kļūt pārāk alkatīgs. Kopumā ķēriens būs pamatīgs, bet banku bizness gan tagad būs jāpārveido no kredītus dodoša uz ķīlu ievācošu. Par pašu Moldāvu naudu finansētie kapitāla radīšanas projekti tagad būs pārsvarā bankrotējuši un nonāks banku rīcībā. Bankas šos īpašumus varētu sakārtot portfeļos un tirgot par sviestmaizi. Visienteresētākie varētu būt pensiju fondi, taču tiem arī būs jānogaida viszemākais bedres punkts. Viszemākais punkts ir jānotur pietiekami ilgu laiku pirms ierasties un sākt visu par sviestmaizi izpirkt. Tas vajadzīgs ir priekš tam, lai milzīgais darba spēka pārpalikums nodrošinātu kvalificētu un lētu speciālistu pieejamību. Mēs viņiem nodrošināsim latviešu valodas kursus un bezmaksas bērnu dārzus un viņi būs priecīgi, ka pametuši savu valsti. Tikmēr palikušie moldāvi uzņemsies kosmiskas kredītsaistības, lai atdzīvinātu tukšās bankas.
Privātais sektors un valsts sektors pēkšņi bankrotēs, bet lai tie varētu turpināt importēt, būtu nepieciešams tos kreditēt. No šī kredīta daļu var nākties norakstīt, bet galvenais ir panākt, lai Moldova mazina izdevumus – algas, sociālos pabalstus, aizver skolas, slimnīcas un lai noēd uzkrājumus. Šis arī ir īstais brīdis aicināt privatizēt lielos valsts uzņēmumus par sviestmaizi, jo amatpersonas būs izmisumā un neko citu jau prātīgu nevarēs izgudrot.
Tas viss varbūt izklausās nedaudz cietsirdīgi, bet ja Latvija stāvēs malā un tikai noskatīsies, ka visi citi mielojas, tad mēs būsim vienīgā attīstītā valsts, kura tā darīs.
Moldovas interesēs būtu tagad rūpīgi iepazīties ar “Latvija iestājās Eiropas Savienībā” scenāriju, lai spētu izvairīties no grābekļiem, kas izlikti tās ceļā. Diemžēl, viss ir tautas rokās, jo ja ar to varēs viegli manipulēt un stāstīt viņiem pekstiņus, tad neviens politiķis nevarēs ierasties un vadīt valsti tā kā tas ir vajadzīgs tās iedzīvotājiem. Es jau nesaku, ka iestāties ES ir slikti, tikai vajag atšķirt draudzību no Stokholmas sindroma.
Kas ir burvīgs šim scenārijam, ka ja kāds ir tik neaptēsts un savas kļūdas nesaprot, tad uz viņu šo var izpildīt vairākas reizes pēc kārtas – vajag tikai klausīties ko eksperti no Rietumiem un investori saka.