Obligātā veselības apdrošināšana

Patreizējā veselības ministre Baiba Rozentāle vairākos mēdijos ir nākusi klajā ar paziņojumiem, ka veselības aprūpei ir nepieciešams lielāks finansējums, nekā tas ir paredzēts 2009. gada budžetā. Kā, piemēram, “Faktiski universitātes un lielajās reģionālajās slimnīcās neatliekamās veselības aprūpes sniegšana ir iespējama vēl tikai aptuveni divus mēnešus, pēc tam šīs slimnīcas vienkārši bankrotēs. Tāpēc no budžeta steidzami ir jāatvēl šīm slimnīcām vismaz 45 milj. Ls.” .

Visām nozarēm šobrīd ir samazināts budžets. Tas nozīmē, ja veselības aprūpe nespēs sava budžeta ietvaros sabalansēt izdevumus ar ieņēmumiem, tad šos 45. milj Ls nāksies segt no citām budžeta pozīcijām, piemēram, pensijām, skolotāju, policistu algām. Vēl var palielināt ieņēmumus, palielinot nodokļu likmes, paplašinot apliekamo personu loku vai izveidojot jaunus nodokļus. Šis protams ir ļoti nepopulārs solis. No daudzajiem iemesliem, kādēļ nevajadzētu palielināt nodokļu slogu, vēlos akcentēt to, ka starpība starp to kurš maksā nodokļus un to kurš nemaksā, kļūst lielāka un tas savukārt arī godīgiem nodokļu maksātājiem liek apsvērt ēnu ekonomikas izdevīgumu. Es vēlētos, lai veselības aprūpe pārdala izmaksas sava piešķirtā budžeta ietvaros. Savukārt ar lineāru finansējuma samazināšanu šoreiz būs par maz. Es uzskatu, ka nepieciešamas reālas reformas. Un manā galvā, kā loģisks risinājums praktiski visām veselības aprūpes nedienām ir – obligātā veselības apdrošināšana (ova).

Šī ideja nav ne jauna, ne unikāla, taču tā vēl joprojām nav ieviesta. Pamaklēju Internetā, ko par šo ideju ir teikuši kompetenti cilvēki:

• Indulis Emsis (ZZS) – pret, jo no tā būšot tikai peļņa apdrošinātājiem;
• Valdis Keris(Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents) – par, jo privātās veselības apdrošināšanas īpatsvars nav pietiekams;
• Ivars Eglītis (TP) – par, lai cilvēks krāj kad strādā un tērē kad slimo; Vēlāk gan viņš mainīja domas.
• Valdis Zatlers(Valsts prezidents) – par, jo tā dotu iespēju ārstiem palielināt algas un samazināt pateicābu īpatsvaru;
• Baiba Rozentāle(TP) – pret, jo apdrošināšanas summa tikšot atvilkta no algas;
• Jeļena Alfejeva (BTA viceprezidente) – par, ja tā ir paralēli uzlabotai, jau eksistējošai sistēmai;
• Ēriks Gailāns (RSK valdes priekšsēdētājs) - par, strādājošie rūpējas par sevi, valsts par pārējiem;
• Vēl ir vairāki viedokļi par to, ka veselības ministrijai jāsagatavo projekts vai, ka izdevīgums vēl nav aprēķināts. Rezultātā šobrīt ova netiek ieviesta.

Protams visu šo viedokļu nozīmīgumu ir iespējams mazināt, pasakot, ka tas ir populisms vai ka viedokļa autors runā personīgo interešu vārdā, bet reāla modeļa un aprēķinu, kas izskaustu  spekulācijas par šo tēmu, nav. Domāju, ka viedokļa autoram ir jābūt nevis veselības ministram, bet veselības aprūpes subjektam. Respektīvi veselības aprūpes mērķis ir rūpēties par Latvijas iedzīvotāju veselību.

Kādēļ man šķiet, ka ova būtu tieši tas modelis, kas varētu atrisināt samilzušās veselības aprūpes problemas, kā arī uzlabot valsts ekonomisko un iedzīvotāju veselības stāvokli?

1) Personīgā pieredze – Kopš mans darba devējs man ir nopirics veselības apdrošināšanu, es vairs neuztrucos par medicīniskām procedūrām. Protams, es sekoju līdzi, lai netiktu pārsniegti limiti, piemēram, pote pret ērču encefalītu ir paredzēta tikai vienu reizi gadā. Taču visas pārējās analīzes un ārstēšanās man nosedz apdrošināšana. Man tas patīk, jo varu iet pie jebkura speciālista, ja tas ir vajadzīgs un nesatraukties par izmaksām. Zinot to, ka šī apdrošināšana gadā maksā daudz mazāk, nekā no manīm tiek iekasēts nodokļos mēnesī, gribas domāt, ka apdrošināšanai par kādiem 1200Ls gadā vajadzētu segt visu un visiem.

2) Konkurence – apdrošinātāji konkurētu savā starpā, piedāvājot labākās cenas un/vai kvalitāti. Medicīnas iestādes, kuras sniedz vairāk šos pakalpojumus  saņem lielāku apdrošināšans atlīdzību summu, respektīvi medīcīnas iestādes ir ieintereseātas, lai pacienti ārstētos un lai izvēlētos tieši viņu sniegtos pakalpojumus.

3) Pateicības. Šobrīd kā norma eksistē, pēc sniegtajiem mediciniskajiem pakalpojumiem tos papildus apmaksāt ar pateicībām, jo pastāv uzskats, ka medicīniskais personāls netiek adekvāti apmaksāts. Pateicības ir jādeklarē un no tām ir jāmaksā nodokļi, bet tas ir apgrūtinoši. Medicīnas iestādēm būtu jānosaka savi tarifi un jānoalgo atbilstošie speciālisti. Apdrošināts cilvēks zina, ka par saņemto pakalpojumu tiek samaksāts.

4) Spekulācijas.

• Esot jāpalielina līdzšinējā nodokļu ieņēmumu summa. Līdz šim valstij bija jānodrošina veselības aprūpe un tas tika darīts ar nodokļos iekasēto naudu. Kādēļ, ja šo naudu palīdzētu administrēt apdrošinātāji, lai tā pēkšņi nepietiktu?
• Korupcija. Vai situācija, kad valsts iestādes regulē finansējuma plūsmu, nevis reālais tirgus, ir mazāks korupcijas risks?
• Apdrošinātājiem būšot peļņa. Vai tas ir slikti? Vai tā nebūtu ekonomikas sildīšana? Vai tiešam VOAVA, kuras darbinieku algas nav piesaistītas iestādes peļņai, kurai kā valsts iestādei ir jāievēro garas procedūras, lai mazinātu korupcijas draudus, kā arī tās darbībai jāatbilst kopējai politskajai nostājai valstī, varētu sadalīt līdzekļus efektīvāk nekā privātie apdrošinātāji?
• Apdrošināti būtu tikai turīgie. Pamata apdrošināšanas programma būtu jānodrošina visiem iedzīvotājiem. Ir vairāki veidi kā to izdarīt. Var noteikt apdrošinātājiem par pienākumu apdrošināt zināmu % nestrādājošos iedzīvotājus. Vai varbūt valsts apdrošina nestrādājošos ar pamata programmu, pēc viņu pašu izvēlētās apdrošināšanas kompānijas. Īsumā tā: jo lielāka alga, jo labāka tev apdrošināšanas polise. Bet par nodokļos iekasēto naudu apdrošina tos, kas paši to nevar atļauties.

5) Aplokšnu algas. Par polises cenu ir jāpiešķir nodokļu atlaides. To vēlas darba ņēmējs un saprot darba devējs. Kad darba devējs maksā nodokļus viņš neredz šo iemaksu atdevi un iespējams vēl paralēli apdrošina darba ņēmēju. No tā var secināt, ka ieinteresētība maksāt par konkrētiem pakalpojumiem ir motivējošāka gan darba devējam, gan ņēmējam.

6) IKP. Ja iedzīvotāji regulāri pārbaudītu savu veselību, tad ārstēšanās izmaksas un ilgums būtu mazāks. Savukārt veselāka sabiedrība rada lielāku IKP.

7) Valsts budžets.

• Šobrīd valsts maksā par ārstu izglītošanu, taču šo summu (šogad: 14,7 milj.Ls augstākā izglītība; 5,9 milj. Ls tālākizglītība) varētu samazināt pārnestot daļēji uz privāto klīniku un topošu ārstu maciņiem. To nodrošinātu tas, ka ārsta izglītība būtu izdevīga investīcija savā nākotnē un cilvēki, kas izvēlas to studēt, būtu ne tikai tie, kam ir labas atzīmes, bet  arī tie, kuri uzskatītu to par perspektīvu arodu. Kā arī klīnikas būtu ieinteresētas sava personālā izglītotībā, ja tās ar to varētu piesaistīt vairāk pacientu.
• Sabiedrības veselības veicināšana (šogad 8,3 milj. Ls). Kas vēl labāk varētu veicināt sabiedrības veselību, kā iespēja apmeklēt ikgadējās veselības pārbaudes, sporta nodarbības un saņemt nepieciešamās potes bez maksas? Daļu no šīs summas ir jānovirza apdrošināšanas virzienā.
• Veselības aprūpes nodrošināšana (šogad 503 milj. Ls) – daļai no šīs kosmiskās summas līdz medicīnas iestādēm būtu jānonāk caur apdrošinātājiem, tādējādi atbalstot noslogotākās medicīnas iestādes. Valsts veselības aprūpes nodrošināšanai tērē 223, 11 Ls/gadā uz vienu iedzīvotāju. Vai par šādu naudu, jau nesanāktu laba apdrošināšanas polise? Bet tas vēl nav viss.
• Veselības aprūpes valsts aģentūru finansēšana (šogad 24,6 milj. Ls). Vajag privatizēt – “Tuberkulozes un plaušu slimību valsts aģentūru”, valsts aģentūru “Latvijas Infektoloģijas centrs” un “Sporta medīcinās valsts aģetūru”, kā arī novirzīt šo naudu apdrošinātājiem nepieciešamo pakalpojumu veikšanai. Augšminētās aģentūras, nu jau kā uzņēmumi drīkst nopelnīt šo pašu summu, sniedzot savus pakalpojumus. Nav tā, ka kāds varētu negribēt viņas privatizēt, jo tur taču šobrīd strādā cilvēki.
• E-veselības pamatnostādņu īstenošana (šogad 0,47 milj. Ls); Šajā programmā finansējums nav mainījies, bet to vajadzētu palielināt, lai nodrošinātu komunikāciju starp medicīnas iestādēm un apdrošinātājiem. Šodien e-veselība ir tāda, ka man katrā medicīnas iestādē ir sava kartiņa un manu slimības vēsturi nezina neviens – mani ieskaitot.
• Kvalitātes atbilstības un ekonomiskais novērtējums, tirgus uzraudzība (šogad 18,5 milj. Ls). Kvaitātes un ekonomiskā novērtējuma uzlabošanos veicina konkurence. Respektīvi, daļu šīs summas ir jāļauj apdrošinātājiem novadīt līdz pakalpojumu sniedzējiem.
• Krievijas Federācijas militāro pensionāru veselības aprūpe (3,5 milj. Ls). Nemaz nerunājot, ka šai summai ir tendence pieaugt, ko, manuprāt, nevarētu apgalvot par tieši šo sociālo grupu. Pēc neprecīziem 2006. gada skaitļiem ir zināms, ka šādi pensionāri ir 18 tūkštoši. Sanāk ~196 Ls uz vienu pensionāru, par šo summu varētu viņiem apmaksāt veselības apdrošināšanu. Lai arī ir skaidrs, ka šobrīd šī summa uz vienu šādu pensionāru ir lielāka, tikai es neatradu datus.

Nobeigumā. Visas manis izteiktās domas protams nav profesionāla veselības aprūpē pieredzējuša eksperta viedoklis. Tomēr esmu redzējis ar kādu prieku ārsti skatās uz to, ka tev ir apdrošināšana, un kā viņi reaģē, ja veicamās manipulācijas apmaksā valsts. Lai arī ir cilvēki, kas uzskata, ka viņi ir veseli kā zirgi un nevēlas, ka viņi tiek apdrošināti – šodien pastāvošā sistēma tik un tā ņem no veselajiem un maksā slimajiem. Tikai daudz efektīvāk to palīdzētu veikt konkurences apstākļi. Ņemot vērā,  cik sena ir šī ideja,  ir jāuzkata par nolaidību tas, ka nav sagatavots reāls plāns, kā vajadzētu ieviest šādu sistēmu. Tie, kas ir pret ova, atbalsta neefektīvu funkciju veikšanu, droši vien personīgās intereses vai kolēģu spiediena rezultātā.