Īrijas faktors

Atkal aktuāls ir kļuvis temats par Latvijas pamešanu un došanos uz citām valstīm. Situācija laikam tiešām ir dramatiska, ja par to pat ir satraucies nesavtīgais A.Grūtups.

Droši vien, katrs no mums piekrīt vienam no diviem uzskatiem par šo tēmu.

Latvija ir jāpamet, jo:

• valsts par mums nedomā;
• nodokļu nauda tiek izsaimniekota;
• algas ir pazemojoši mazas;
• šeit nav darba.

Latvijā ir jāpaliek, jo:

• šī ir mūsu dzimtene;
• mūsu liktenis ir mūsu pašu rokās;
• esmu parādā savai valstij un nepametīšu to grūtā brīdī;
• šeit ir mani draugi un ģimene.

Trešais viedoklis varētu būt – kādēļ cepties, lai jau cilvēki dara kā grib. Līdzīgi kā ar darbu. Ja citur par tādu pašu darbu tev maksā vairāk, tad vajag mainīt darbu. Tikai es uzskatu, ka valsts ir kā vecāki, kurus neizvēlas un kuru sniegumu nevar naudā aprēķināt. Vai tad, kad vecāki paliek veci un nevarīgi, mēs tos vedam uz mežu? Tā ir tā lieta, ko es sauktu par patriotismu jeb mīlestību pret savu zemi. Protams, pirmā viedokļa pārstāvētāji vienmēr varēs atrast kādu iemeslu, kādēļ patriotisms ir tikai vārds, aiz kura tiek slēpti faktori bailēm no dzīves citur :

• valodas barjera;
• uzņēmīguma trūkums;
• darba zaudēšana, kurā nekas nav jādara un par to maksā;
• atstāt savu ģimeni un draugus;
• karjeras kritiens.

Aizbraukšana no šīs valsts nodara tai sliktu. Zinot to, ka lielākais īpatsvars aizbraucošo ir labākajos spēka gados, tas nozīmē, ka jūs atņemat Latvijai šīs darbarokas  (jeb IKP), bērnus, kurus aizvedat un kurus radīsiet ārpus Latvijas. Vai tā ir pateicība, ka šī valsts tev deva pajumti, izglītību, ezerus un upes un visas tās daudzās lietas, kuras tu vairs nevarēsi saukt par mājām? Pensionāri nav nekas slikts, bet ja tie būs galvenā sabiedrības daļa, tad palikušie valsts iedzīvotāji nespēs segt sociālās saistības, kuras mēs šobrīd visi kopā esam uzņēmušies.

Ko varētu ieteikt *skolotājai no Līgatnes, kuras vīrs celtnieks jau 8 mēnešus ir bez darba? Arī pabalsts viņam sākumā bija tikai no minimālās algas, bet abiem kredīts par māju mēnesī jamaksā divreiz lielāks nekā ģimenes ienākumi. Neko nevar ieteikt. “Vajadzēja savlaicīgi domāt” nav ieteikums, bet gan nosodījums, bet paļauties uz valsti šajā brīdī nevaram, jo arī tā pati ir spiesta aizņemties. Šādā situācija jāmeklē netipiski risinājumi un var jau būt, ka viens no tiem ir aizbraukt uz valsti, kurā ir lielākas algas. Ja tā tiešām ir vienīgā izeja un nav neviens, kuram tavas spējas liktos vērtīgas te pat Latvijā, tad neko darīt.

Ja arguments pamest šo valsti ir tas, ka mums ir negodīgi politiķi, uzņemēji, un Latvija tāds pīļu dīķis vien ir, tad jāsaka, ka tieši tas, ka Latvija ir neliela valsts, dod iespēju jebkuram nokļūt politikā un pat iespaidot valsts attīstības gaitu. Tātad, robeža starp viņiem tur augšā un mums te lejā, ir niecīga. Un ja arī ir lietas, ko pārmest politiķiem vai kādai vadošai personai, tad jāatceras, ka arī viņi ir mūsu sabiedrības locekļi. Ja sabiedrība pieļauj aplokšņu algas, blatus un kukuļus, tad tāda arī ir visa valsts. Mūsu uzdevums ir veidot šo sabiedrības morālo stāju. To mums palīdzēs darīt apziņa, ka esam latvieši – izglītota tauta ar augstu kultūras līmeni. Mūsu tautai kā trūkumi minami neticība saviem spēkiem un līdz ar to arī skaudīgums, ja kāds tomēr ir uzdrošinājies un kaut ko sasniedzis. Apzinoties šos trūkumus, ir iespējams pilnveidot savu personību, tādejādi arī sabiedrību un valsti, kas mums visiem ir kopīga.

Mans mērķis ir paust mazas sabiedrības daļas viedokli, ka nav tik slikti un nevajag ļauties bara instinktam un visiem kaut kur doties.

* Skolotāja no Līgatnes – ir izdomāts tēls, bet tas simbolizē tādas ģimenes, kuru ienākumi ir strauji sarukuši un kuri nav spējuši atrast citu ienākumu avotu.