Vienota Baltijas centrālā banka

Iespējams, es cenšos izgudrot riteni no jauna, bet tieši tā ir mana priekšrocība, ka es nezinu, kā ritenis ir uzbūvēts. Tādēļ izsaku piedāvājumus, uz kuriem gaidu pamatotus iebildumus, ja tādu nav, tad uzskatīšu, ka manas idejas neuzklausīšana ir nevēlēšanās kaut ko mainīt pastāvošajā kartībā.

Šoreiz esmu apdomājis jaunu scenāriju, kā ietaupīt valsts budžetu. Atvainojiet: ne jau ietaupīt, jo Latvijas Banka un FKTK taču netiek finansētas no valsts budžeta, līdz ar to viņu administratīvo izdevumu samazināšana nesamazinās valsts budžeta izdevumus. Tiktāl demagoģija ir pareiza, bet otrā medaļas puse ir tāda, ka šīs iestādes neiztērēto naudu ieskaita valsts budžetā. Ā redz kā sanāk. Nu labi. Negribu jau nevienam atņemt algu, bet ir jāizvērtē pāris lietas.

Valsts centrālās bankas vadošās amatpersonas nesaņem algu par stundu darbu (pēc līguma jau it kā saņem gan), bet gan par konkrētiem pieņemtiem lēmumiem. Tātad šīm amatpersonām ir milzīga atbildība un viņu kļūdas var izraisīt finansiālu katastrofu. Tādēļ arī šajos amatos ir jābūt labi apmaksātiem ekspertiem, kas spēs pieņemt pareizākos lēmumus. Spriežot pēc pasaules centrālo banku priekšsēdētāju algu statistikas, varam secināt, ka Latvijas Bankā pieņemtie lēmumi ir līdzvērtīgi sarežģīti, gudri un smagi, kā citviet pasaulē. Salīdzināju dažus centrālo banku prezidentu ienākumus pagājušajā gadā (2008). Par avotu izmantoju Kathy Lien blogu, kā arī Wikipēdiju un VID mājaslapu.

• Amerikas Savienoto Valstu centrālās bankas priekšsēdētājs - Ben Bernanke ($ 191,300$)
• Eiropas centrālās bankas priekšsēdētājs  – Jean-Claude Trichet ($ 446,806)
• Austrālijas centrālās bankas priekšsēdētājs - Glenn Stevens ($ 160,000)
• Latvijas centrālās bankas priekšsēdētājs - Ilmārs Rimšēvičs ($ 268,615)
• Kanādas centrālās bankas priekšsēdētājs - Mark Carney ($350,000)
• Japānas centrālās bankas priekšsēdētājs - Masaaki Shirakawa ($370,000)

Saprotams, ka šie kungi ir augstas klases speciālisti. Taču šāda atbildība nevar tikt uzlikta vienam cilvēkam, tādēļ centrālajās bankās parasti ir padome, kas balsojot pieņem lēmumums, kas nosaka vispārējo naudas politiku. Latvijas Bankā ir arī valde, kas vada bankas darbu. Kopsummā LB ir daudz augsti apmaksātas amatpersonas, kas nodrošina likumā noteikto uzdevumu pildīšanu.

Pēc likuma “Par Latvijas Banku” var spriest, ka Baltijas valstu centrālās bankas ir no valsts neatkarīgas iestādes, kas pašas nodrošina sevi ar ieņēmumiem, turklāt tās darbojās Eiropas Centrālās bankas sistēmā, tas nozīmē, ka ir noteikumi, kuri tām jāievēro. Zinot to un ņemot vērā, ka Baltijas valstis katra atsevišķi ir samērā mazas, tad sanāk situācija, ka vieni un tie paši lēmumi tiek pieņemti trīs reizes. Pirmais, kas ienāk prātā šajā situācijā ir ietaupīt administratīvos izdevumus apvienojot Baltijas valstu centrālās bankas vienā iestādē, kuras lemtu par kopīgu monetēro politiku reģionā, kā arī pieņemtu atsevišķus lēmumus attiecībā uz katru valsti atsevišķi, bet galvenā šīs bankas misija ir nodrošināt cenu stabilitāti Baltijā. Šobrīd katra banka vāc datus par situāciju ārvalstīs, un attiecībā uz šīm trim valstīm, šis darbs tiktu darīts tikai vienu reizi. Turklāt šāda cetrālā banka varētu noteikt nemainīgus nacionālo valūtu kursus, kas būtu labs pamats darījumiem starp Baltijas valstīm. Kā arī vienlaicīgi virzīties uz eiro ieviešanu visās Baltijas valstīs vienlaicīgi. Šobrīd katrai centrālai bankai ir savi valūtas uzkrājumi. Taču dažkārt būtu izdevīgi iztirgot kādu konkrētu valūtu, bet tā var nepietikt. Vienotai centrālajai bankai būtu lielāki valūtas uzkrājumi un līdz ar to tā efektīvāk varētu uzturēt noteiktos valūtu kursus iztirgojot vai uzpērkot rezerves. Vēl kā svarīgs ieguvums ir tas, ka speciālistus šādai iestādej varētu piemeklēt visā Baltijas reģionā.

Kā trūkumu saskatu to, ka būtu grūtības vienmēr ierasties uz tikšanos ar valdību un presi katrā konkrētajā valstī. To varētu atrisināt ar centrālās bankas prezidenta vietniekiem, kas fiziski strādā katrā no šīm valstīm un tikai pārstāv pieņemtos lēmumus. Jārēķinās arī ar to, ka normatīvā bāze būtu sarežģītāka nekā šobrīd, bet tas būtu labs piemērs, pēc kura Baltijas asamblejai veidot līdzīgus sadarbības projektus. Būtu nepieciešams darbs ar sabiedrību, lai arī šāda vienota centrālā banka nodrošina lielāku stabilitāti, reformas principā cilvēkiem nepatīk un var sākties masu psihoze.

Šis ir tikai mans viedoklis, kuram trūks daudzu faktu, lai pareizi izspriestu, kā būtu vislabāk dartīt. Varbūt šāds viedoklis jau eksistē ekspertu aprindās, bet varbūt tās ir pilnīgas blēņas. Iespējams, vajag maksāt Eiropās Centrālajai bankai, lai tā pievērš detalizētāku uzmanību Latvijai un nodrošina šeit cenu un valūtas stabilitāti. Varbūt Latvijas Banku var apvienot ar FKTK, un tādejādi ietaupīt administratīvās izmaksas un uzlabot savstarpējo komunikaciju. Idejas ir, bet eksperti ir tie, kurus šie lēmumi ietekmē personīgi, respektīvi, tie var zaudēt darbu. Bet jāskatās ir tā, ka katrs neefektīvi nodarbinātais cilvēks valsts pārvaldē nespēj saražot lielāku IKP. Savukārt Latvijas Banka ir otrajā vietā pēc darbinieku skaita proporcijas uz 100 000 iedzīvotājiem. Un aiz tām uzreiz seko Lietuva un Igaunija. Avots.