LATVIJAS REPUBLIKAS VESELĪBAS MINISTRIJA

---

Brīvības iela 72, Rīga, LV-1011 · Tālr. 67876000  · Fakss 67876002 · E-pasts: vm@vm.gov.lv

Rīgā

07.01.2010. Nr. V-01-20fiz.14/24

Mārtiņam Štālam

martins.stals{at}gmail.com

Par obligāto veselības apdrošināšanu

Veselības ministrija ir iepazinusies ar Jūsu elektronisko vēstuli par obligāto veselības apdrošināšanu, kā arī izvērtējusi informāciju norādītajā interneta vietnē, un secina, ka pašreiz valstī pastāvošo privāto veselības apdrošināšanu Jūs pielīdzināt obligātajai veselības apdrošināšanai. Tomēr valsts noteikta obligāta veselības apdrošināšana nav tas pats, ko piedāvā privātie apdrošinātāji papildus jau valsts garantētajai sistēmai.

Pamatā veselības aprūpē izšķir divu veidu naudas resursu savākšanu:

1)    veselības apdrošināšana (konkrēta nodokļa vai maksājuma veidā), kuru administrē valsts institūcija vai privāto tiesību subjekts;

2)    no valsts budžeta finansēta veselības aprūpe, administrētāji arī var būt gan valsts institūcija, gan privāto tiesību subjekts.

Jāatzīmē, ka gandrīz visur pasaulē “tīrā veidā” neviens no iepriekš minētajiem modeļiem nepastāv – vienmēr kāds ir dominējošais un kāds papildus. Arī obligātās veselības apdrošināšanas gadījumā veselības aprūpē tiek saglabāts solidaritātes princips “veselais maksā par slimo”. Tātad nauda no visiem apdrošinātajiem tiek savākta kopējā fondā un izlietota visu apdrošināto veselības aprūpei. Protams šo naudu var nodot administrēšanai apdrošināšanas kompānijām, tomēr naudas plūsmas decentralizācija lielākoties palielina papildus finanšu līdzekļu pieprasījumu.

Nenoliedzami obligātās veselības apdrošināšanas sistēmai ir priekšrocības, uz kurām norāda šīs sistēmas atbalstītāji:

1)    iespējama papildus finanšu līdzekļu piesaiste veselības aprūpei;

2)    lielāka personas tieša līdzdalība, finansējot veselības aprūpi, kad persona ir vesela, bet saņemot pakalpojumus, kad slimo;

3)    valsts budžeta atslogošana.

Taču obligātās veselības apdrošināšanas sistēmai ir arī trūkumi, no kuriem lielākie ir šādi:

1)    papildus nodokļi (iemaksas, maksājumi) – laikā, kad nodokļu slogs darba ņēmējiem jau ir salīdzinoši augsts;

2)    sabiedrības novecošanās – nākotnē darba ņēmēju skaits samazināsies, līdz ar to samazināsies apdrošināto skaits;

3)    izvairīšanās no nodokļu maksājumiem (pietiekami liels „pelēkās ekonomikas” īpatsvars).

Ja sistēmā iesaistās privātie apdrošinātāji kā obligātās veselības apdrošināšanas administrētāji, tad jārisina jautājumi par riska atlasi, jo apdrošinātāji pamatā ir ieinteresēti tikai veselo iedzīvotāju apdrošināšanā, kā arī par gadījumiem, kad tiek pārsniegti apdrošināšanas limiti.

Papildus vēlamies informēt, ka Amerikas Savienotajās Valstīs, kas līdz šim tiek minēts kā piemērs veselības aprūpes apdrošināšanas nodošanā privātajām kompānijām, ir uzsākta liela veselības aprūpes sistēmas reforma. ASV prezidenta reforma paredz ievērojami palielināt valsts dalību veselības aprūpes nodrošināšanā, ko patlaban lielā mērā kontrolē privātais sektors. ASV par iedzīvotāju veselību galvenokārt rūpējas privātais sektors un ārstniecības izdevumus apmaksā nevis valsts, bet apdrošinātāji. Polisi iedzīvotāji var iegādāties paši jeb saņemt no darba devēja. Šīs sistēmas trūkums ir tas, ka aptuveni 46 miljoni amerikāņu ir bez veselības apdrošināšanas, jo to nevar atļauties.

Jebkurā gadījumā katrai sistēmai ir gan priekšrocības, gan trūkumi. Tomēr veselības aprūpes sistēma nesastāv tikai no naudas resursu savākšanas. Būtiski ir risināt jautājumu, kā šie naudas resursi tiek apkopoti, kā un kādi veselības aprūpes pakalpojumu tiek pirkti (nodrošināti pacientiem) un nenoliedzami svarīga ir pašas veselības aprūpes sistēmas vadība. Tādejādi naudas daudzums veselības aprūpes sistēmā nav galvenais priekšnosacījums pacientu apmierinātībai ar veselības aprūpes sistēmu kopumā un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai iedzīvotājiem.

Vienlaikus vēlamies norādīt, ka publiskā diskusija par brīvprātīgās apdrošināšanas sistēmas iespējamo attīstību Latvijā tika uzsākta jau 2002.gadā, taču ņemot vērā faktisko situāciju Latvijā (finanšu situāciju, iedzīvotāju maksātspējas līmeni u.c. faktorus), brīvprātīgās apdrošināšanas sistēmas attīstībai ir ierobežots potenciāls, ko šī sistēma nav varējusi izmantot arī iepriekšējā laika periodā. Tāpat arī Pasaules Veselības organizācijas eksperti, kas savas misijas ietvaros 2009.gada 22.jūnijā sniedza savu ziņojumu Veselības ministrijai, atzīmē, ka papildus brīvprātīgās vai obligātās apdrošināšanas ieviešana nav atbalstāma, norādot, ka tā ir pieskaitāma pie pasākumiem, kuru ieviešana pašreizējos apstākļos nav nedz reālistiska, nedz palīdzību nesoša. Pašreiz ar Ministru prezidenta rīkojumu ir izveidota darba grupa, kura izvērtē iespēju Latvijā ieviest sistēmu, kas nodrošinātu no­teik­tu valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību tiem iedzīvotājiem, kuri maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli. Savukārt darbspējīgā vecumā esošie iedzīvotāji, kuri nemaksā iedzīvotāju ienākuma nodokli, par saņemtajiem veselības aprūpes pakal­pojumiem norēķinātos pilnā apmērā, saglabājot iespēju saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību un atse­višķas būtiskas valsts apmaksātas programmas neatkarīgi no tā, vai tiek maksāts vai netiek maksāts iedzīvotāju ienākumu nodoklis.

Valsts sekretāra vietnieks                                                                        J.Bundulis

D.Mūrmane-Umbraško, 67876088

B.Sveile, 67876093