L.Lapsa, K.Jančevska: Kampējs

Par ko rakstīts grāmatā?

Grāmatas galvenais varonis Andris Šķēle (kampējs) ir zinošs, apņēmīgs un mērķtiecīgs cilvēks. Apvainojumi iespējamos likumpārkāpumos, kas izteikti grāmatā, nav pierādīti: dažreiz iznīcināto dokumentu dēļ, dažreiz dēļ ģenerālpokuratūras nespējas saskatīt nozieguma sastāvu, dažreiz dēļ iebaidītām un liecināt nevēlošamies personām. Taču grāmatā arī ir minēti eksistējoši dokumenti, kas apliecina pretlikumīgas darbības no šodienas viedokļa, ne tikai tādēļ, ka tagad ir atklājies, ka daudzi pieņemti lēmumi ir izdarīti savtīgās interesēs, bet arī tādēļ, ka tie nodarījuši valstij pamatīgus zaudējumus.

Deviņdesmito gadu pirmajā pusē kampējs pats tic kaut kādiem ideāliem un izrāda rūpes par valsts pilsoņiem, taču tas neliedz paralēli izmēģināt korupciju un iespaidot lēmumu pieņemšanas gaitu sev vēlamā gultnē. Šīs divas kampēja sejas, viena par sabiedrību domājošā, otra – ciniskā, vēsā aprēķinātāja, pašlabuma meklētāja, eksistē vēl šodien. Taču sabiedrības interešu aizstāvēšanas ideoloģija izgaist samērā atri – vēl pirms Tautas partijas izveidošanas. Ironiski, ka partija ar šādu nosaukumu tiek izveidota ar mērķiem iebīdīt pareizās personas pareizajos krēslos, kas dotu vēl lielākas iespējas paņemt no tautas. Kampšanas milzīgie rezultāti nebūtu iespējami vienam cilvēkam. Kampējs tikai parāda to, cik sabiedrība ir alkatīga. Pamatā darbojās savstarpējās palīdzēšanas princips. Sākotnējie biedri ir tā sauktais “Valmieras grupējums”: Andris Šķēle, Ēriks Masteiko, Andris Grūtups, Jānis Skrastiņš (prokurors), Edmunds Krastiņš, Gundars Bērziņš, Inesis Feifers, Andris Ruselis, Andris Guļāns (Augstākās tiesas priekšsēdētājs), Andris Bērziņš (a/s Unbanka prezidents), Raimonds Krūmiņš (Rīgas domes finanšu direktors), Oļegs Batarevskis, Jānis Naglis (Privatizācijas aģentūras direktors), Ivars Strautiņš (a/s Turība valdes priekšsēdētājs), Andrejs Sončiks (VID direktors). Dažādās intervijās un ierakstītās sarunās parādās arī citas personas, partijas un grupējumi, piemēram, pērkamie tēvzemieši (Dobelis par konjaka glāzi), glumais Roberts [Zīle], savējais Ulmanis. Tas ilustrē šīs eksluzīvās domubiedru savienības pārākumu pār likumu, ideāliem un partijām.

Grāmata ir interesanta lasāmviela par privatizācijas procesu kā tādu. Tā konkretizē sabiedrībā eksistējošo uzskatu, ka valstij piederošie uzņēmumi tika pri(h)vatizēti par sviestmaizi. Tā daudzkārt tolaik arī notika. Grāmatā figurējošie uzņēmumi: Tetra Pak, Rīgas piena kombināts, Straupe, Laima, Uzvara, Ave Lat, Ave Lux, Ave Lat sargs, Quainton, Baltmaiznieks, Lize, Hanzas maiznīca, Rēzeknes maiznieks, Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināts, Virbu, Bravo, Latvijas vīni, Jaunpagasts, Rīgas miesnieks, Kaija, Kālija parks, Rīgas vīni, Rīgas alus, Latvijas kuģniecība, Latvijas balzams, Salacgrīva, Balticovo, Abra un daudzi citi tika iesaistīti sarežģītās shēmās, lai varētu izmantot likuma caurumus vai vienkārši, lai slēptu pēdas. Lasot grāmatu, rodas iespaids, ka arī šobrīd eksistē nekur nedeklarēti līdzekļi, kas gaida kad pieklusīs kāda skandaloza lieta, lai pēc tam investīciju vai kādā citā veidā nonāktu “pareizajās rokās”.

Secinājumi.

Vienmēr, kad lasām vēsturiskus notikumus, brīnāmies kā viņi tolaik ēda, kā ģērbās, kā nokārtojās – šausmas. Tādos brīžos nopriecājamies, ka tagad ir mūsdienas. Taču grāmatā aprakstītie notikumi notiek salīdzinoši nesen (1990.g~2002.g). Tie šokē ar cilvēku alkatību, ar beztiesiskumu un bezpalīdzību. Atkal padomāju - šausmas bija dzīvot tajos laikos. Bet pagaidiet, tie laiki ir vēl joprojām. Iespējams, ka metodes ir rafinētākas un biežāk nākas ziedot kādu “savējo”. Valsts nauda ir kā medus bitēm, bet likums kā siets ūdenim, kurš nevar saturēt alkatīgo personu vēlmes. Šī grāmata man iedveš bailes, es jūtos kā balodis sikspārņu alā. Es ļoti ceru, ka Latvija virzīsies tiesiskākas valsts virzienā, ka iestādes VID, KNAB, valsts kontrole un ģenerālprokuratūra darīs savu darbu apzinīgi. Es ceru, ka krīze būs atvērusi cilvēkiem acis un pamodinās cilvēku sirdsapziņas. Cerams tie vairs zagšanu neuzskatīs par vieglāko ceļu un naudu par galveno balvu. Mums baložiem sikspārņu alā ir jāturās kopā, pa vienam mūs noēdīs. Mēs baloži arī esam grupējums, mums ir savi mērķi un uzskati. Kādēļ mēs ļaujam sikspārņiem izlaupīt mūsu pārtikas krājumus? Vai mums ir identitātes problēmas, mēs esam baloži ar sikspārņu galvām? Vai tiešām tikai viens vienīgs princips - nezagt, nevarētu būt mums visiem kopīgs?

Grāmata maksāja lēti ~2.30 Ls. Variet palasīt, bet varbūt labāk ir vienkārši nezināt.