Imigrantu fobija

Tikko noskatoties KNL es esmu nedaudz mainījis savu viedokli un vairs neesmu tik skeptisks pret imigrantiem atvērto logu uz Šengenas zonu. Protams imigrācijas likuma grozījumi, kuri paredz uzturēšanās atļauju piešķiršanu, nes līdzi daudz dažādus riskus, bet kas neriskē tas nevinē  un kā saka Šlesers, darba vietas ir vajadzīgas tūlīt.

Šīvakara KNL raidījumā katrs centās paust kādu politisku nostāju tādejādi parādot, kuru elektorātu viņš pārstāv. Bija arī viena pētniece, kuras skatījums nebija piesātināts ar priekšvēlēšanu lozungiem, un viegli bija izlobīt argumentus, kādi ir politiķiem izvēloties nostāju šajā jautājumā. Tēvzemietis Bērziņš, kurš protams nevar atbalstīt imigrantu skaita pieaugumu, tomēr izteica racionālu domu: Ir nepieciešama imigrantu politika. Ja sabiedrība vienojas, ka vēlas būt multinacionāla, tad arī šie likuma grozījumu nevienu nesatrauktu. Taču mūsu sabiedrība, iespējams tīri emocionālu motīvu vadīta, ir pret imigrantiem. To nosaka vēsture un fakts, ka Latvijas pamatnācija ir ļoti mazskaitlīga un šāda napdomīga politika var apdraudēt mūsu nāciju. Līdzīgi kā Krievijas, Ķīnas, ASV utml tirgus ir praktiski nepiesātināms ar Latvijā ražotām precēm, tā arī neierobežots skaits cittautiešu var ierasties Latvijā, bet īstu latviešu nav vairāk par 2,5 miljoniem, kas ir tikpat kā iedzīvotāju Bruklinā (Ņujorkas pilsētas rajons), un mazāk nekā vietnamiešu gāja bojā kara laikā.

Varētu jau nogaidīt, kamēr politiķi novienojas par imigrācijas politiku, uzsāk diskusijas un apkopo pētījumu datus. Bet vai tas tiks novests līdz kādam reālam taustāmam rezultātam? Droši vien – nē, jo vienprātības nav ne politiķu ne sabiedrības vidū. Protams Latvija varētu atļaut imigrēt izglītotiem un turīgiem ļaudīm, bet vai tā mēs potenciāli neapdraudam savu nāciju. Šīs bailes sabiedrībā ir ļoti lielas. Vai tās ir pietiekami racionālas? Ja mēs pielīdzinam savu valsti mazam veikaliņam, kurš konkurē ar lielveikalu, tad var secināt, ka mums neder tie paši produkti un tās pašas cenas, kas lielveikalā. Mums ir jābūt kaut kam savam, jeb ar augstu pievienoto vērtību. Iedzīvotāji, kas ir ļoti augsti izglītoti, tai pat laikā runā vismaz divās svešvalodās, noteikti var būt augstas pievienotās vērtības pamats. Ar nožēlu jāatzīst, ka esam skrējuši pēc lielveikala statusa. Savā ziņā investīciju piesaiste nekustamajam īpašumam ir atkal vēlme atgriezties lielveikalu statusā. Taisnība – nauda no kaut kurienes ir jāņem. Vispār ir tik grūti šajā jautājumā būt kategoriskam, bet laikam jau krievu un angļu valodām būtu jābūt viesiem uz mēles, tikai tā mēs varēsim eksportēt preces un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību. Domāju, ka rūpniecisko ražošanu nevajadzētu plānot pārāk plaši izvērst, jo ekoloģiski tīri produkti un ekotūrisms ir tās lietas, ko mēs varam eksportēt un par kurām nākotnē maksās lielu naudu.

Kā parasti rakstot rakstu, esmu izdomājis ko tad vajadzētu darīt.

Šī krīze ir pārejoša un parāds ir atdodams, bet ilgtermiņā jāskatās uz izglītības līmeņa celšanu. Tas ļaus veicināt tādu ražošanu un pakalpojumu sniegšanu un eksportēšanu, kam nav nepieciešamas daudz izejvielu, bet galvenais resurss būtu intelekts. Tātad Latvijas valstij ir jāpiesaista tādi iedzīvotāji, kas ir augsti izglītoti vai apveltīti ar neparastām zināšanām. Tas vidējā termiņā nestimulēs patēriņu, nestimulēs nodarbinātību, bet radīs konkurenci un unikālu pakalpojumu un to kvalitāti, kuru varēs eksportēt uz kaimiņvalstīm.

Es pats nespēju sev noticēt – es domāju, ka uzrakstīšu, ka latviešiem nevajag baidīties no imigrantiem un vajag piesaistīt investīcijas, bet beigās es izdomāju, ka mums mērķis nav atdzīvināt tirgus un veicināt cenu kāpumu, bet vajag pēc iespējas vairāk naudas investēt zināšanās.

Šie konkrētie likuma grozījumi neviesīs nekādas kardinālas izmaiņas, bet šīs normas vajadzētu ieviest tikai uz noteiktu laiku, līdz tautsaimniecība atgūst patstāvību. Pēc tam šīs normas ir jāpārvērtē un jāsaliek pareizie akcenti – izglītība, augsta pievienotā vērtība, ekoloģija, tradīcijas.