Arī mans nosodījums Saeimas deputātiem

Šoks par to, ka parlaments neapstiprina Maizīti par ģenerālprokuroru ir pārgājis un ir iestājusies apātija un apziņa, ka kaut kā jādzīvo tālāk. Nosodījumu šai rīcībai jau ir izteikuši daudzi, līdzīgi kā tas bija pirms balsojama, kad visas frakcijas izteica atbalstu Maizīša kandidatūrai.

Sabiedrība vēlētos redzēt prokuroru Šarku, kurš draudot, kukuļojot vai iebiedējot, panāk savus rezultātus vai vēl labāk mēs gribētu Robinu Hudu, kurš atzog tautas naudu Kangariem, bet realitāte ir tāda, ka ģenerālprokoratūras resursi ir ierobežoti un sprunguļus riteņos metēju netrūkst, tai pat laikā ir jāievēro visi likumi atšķirībā no tiem noziedzniekiem ar kuriem tā cīnās. Maizīša kandidatūru varēja arī noraidīt, bet veids kādā tas tika izdarīts bija cinisks un pierādīja tikai to, ka vēlētāju domas deputātiem ir svarīgas tikai līdz mirklim, kamēr tas iemet urnā savu balsojuma lapiņu.

Jau agrāk šonedēļ man radās iespaids, ka deputāti neapzinās savu atbildību vai ir galīgi korumpēti, jo rīkojas nevis saskaņā ar tālredzīgu, valstij lietderīgu interešu, bet aprobežotas uztveres un lobiju vārdā. Jā – vainīgi ir konkrētie cilvēki, bet ja galvu krokodilam rīklē nebāž, tad ir daudz mazāks risks, ka tas tajā iekodīs. Respektīvi, bez cilvēkiem ir jāuzlabo arī pati sistēma.

Kārtējo reizi pierādās, ka visu samaitā tā nauda. Kādēļ partijām ir atļauts vākt naudu, pieņemt to no sponsoriem? Vai tad sponsori maksā par valsts interesēm? Ir jālikvidē līdzšinējais partiju finansēšanas modelis. Par valsts līdzekļiem ir jākompensē konkrēts raidlaiks ēterā, apjoms elektroniskajos un drukātajos medijos pirms vēlēšanām, lai iedzīvotāji varētu uzzināt par konkrēto politiķu programmām un nākotnes vīzijām. Šobrīd Saeima piesaista meļus un noziedzniekus, bet godīgiem politiķiem ir ar tiem jākonkurē.

Es zinu, ka šis piedāvājums [vispār neļaut partijām reklamēties] ir ļoti stingri ierobežojošs, bet šodienas balsojums pierādīja, ka Saeimā sēž vismaz 47 deputāti, kuriem melošana sabiedrībai šķiet pieņemama. Izskatās, ka Latvijas pilsoņi ir bijuši slikti darba devēji, jo neprot atlasīt labākos cilvēkus valsts normatīvās bāzes uzturēšanai. Tādēļ turpmāk ir jāmaina šo kandidātu atlases kritēriji un motivēšanas paņēmieni, lai sasniegtu vēlamos rezultātus.