Par laukiem

Skatījos LZK/LNT tiešraidi/atkārtojumu raidījumam “Latvija! Mēs tevi dzirdam?” par lauku attīstību. Jāatzīstas, ka man ir aizdomas, ka šis ir raidījums ir politisks pasūtījums, lai nomelnotu savus oponentus un ka šo raidījumu īstenībā finansē Saskaņas centrs Kurš gan vēl ar drošu roku labprāt kritizētu visas līdzšinējās valdības un to paveikto, ja ne vien rūdīts opozicionārs.

Jāteic, ka pārmaiņas pēc šis konkrētais raidījums izskatās vismaz pēc raidījuma, jo netiek vienkārši nosauktas problēmas, bet tiek pat izskatīti iespējamie risinājumi. Vēl jaukāk būtu, ja šajā raidījumā piedalītos arī kāds no tiem nīsto ministriju ierēdņiem, kurš tad varētu ar skaitļiem un likuma pantiem paskaidrot problēmas un atrast riskus iespējamajos risinājumos. Raidījumā runā par to, ka vajadzētu būvēt ceļus. Un tā jau ir tāda kā aksioma, ka recesijas apstākļos ir jāiegulda infrastruktūrā, jo izmaksas ir zemas un valstij ir jādomā par cilvēku nodarbinātību. Turklāt Latvijā tieši nekustamā īpašuma burbuļa sprāgšana bija recesijas izpausme, tas nozīmē, ka darba tirgū parādījās daudzi ar celtniecību saistītu darbu veicēji, kam nebūtu tik grūti pārprofilēties par ceļu būves darbiniekiem. Nu mums ir simtlatnieki (tā ir alga mēnesī), kuri cīnās ar latvāņiem – arī jau labs darbs, bet morāli to var uzskatīt par žēlastības dāvanu salīdzinājuma ar darbu uzņēmumā, kurš pilda valsts pasūtījumu. Lai šādi sildītu ekonomiku, ir vajadzīgi līdzekļi, kuru diemžēl mums nebija, jo attiecībā uz finansēm mēs domājam par šodienu, nevis par rītdienu. Arī kreditoru prasības neļauj vairāk audzēt valsts parādu un ar aizņēmuma līdzekļiem sildīt ekonomiku.

Tomēr atgriezīšos pie nosauktās tematikas. Tātad esmu rakstījis par to, ka ienākumi un nodokļa slogs ir ļoti atšķirīgs Latvijā un ka, manuprāt, šāda situācija ir jānovēršs. Bet šī nevienlīdzība ir jāskatās arī pilsētas un lauku kontekstā, jo laukos ienākumu līmenis ir daudz zemāks. Es nerunāju par lielajiem zemniekiem, bet par darba ņēmējiem. Arī pilsētās, kas nav Rīga, ienākumi ir krietni zemāki – mana pieredze ir tāda, ka strādājot Jelgavā es nopelnīju divreiz mazāk, nekā strādājot Rīgā.

Ko darīt?

Laukus vajag dotēt, kamēr kāds tajos vēlas dzīvot un strādāt, nevis pēc tam tur ieviest tādus kā rezervātus. To varētu darīt, piemēram, no īpaši dārgiem īpašumiem iekasēto NĪN daļu ieskaitīt tādā kā lauku attīstības fondā. Tikai šī fonda līdzekļus varētu saņemt pašvaldības par tādiem projektiem, kas uzlabo pakalpojumu pieejamību, veicina nodarbinātību, uzlabo brīvā laika pavadīšanas iespējas utml.

Kādēļ man jāmaksā par pāķiem?

Arī es savulaik nesapratu, kādēļ būtu jādzīvo laukos. Kopš man ir bērns, es secinu, ka Rīga ir parāk apdzīvota, lai tajā būtu ērti un droši veidot ģimeni, kur nu vēl daudzbērnu ģimeni. Savukārt laukos vari droši laist bērnu laukā vienu pastaigāties un ne par ko nesatraukties. Tātad, ja laukos būtu darbs, pieejami pakalpojumi un izklaides iespējas, tad tur dzīvotu vairāk cilvēku un tas demogrāfijai būtu daudz lielāks ieguvums nekā nodokļa atlaides par apgādājamiem. Ja arī šis arguments tevi vēl nepārliecina, tad pieminēšu, ka ir tāds GMI (garantētais minimālais ienākums), ko izmaksā no nodokļu maksātājiem iekasētās naudas. Tas ir pabalsts un dažas pašvaldības sūdzas, ka viņu iedzīvotāji izmanto šo pabalstu un nemaz nevēlas strādāt. Tas tādēļ, ka ir vietas, kur strādājot nemaz īpaši vairāk nevar nopelnīt. Tātad laukiem ir vajadzīga atšķirīga pieeja, jo tās summas, kas noteiktas MK noteikumos priekš Rīgas ir niecīgas, bet citviet Latvijā var izrādīties pat ar graujošu ietekmi. Mans nesenais stāsts par to, ka servisi Jelgavā nedod čekus un īstenībā visi to zina un pat atbalsta, tad vajag darīt tā kā vajag. Respektīvi, vietās, kur šī privātā pakalpojumu sniegšana ir nepieciešama, bet potenciālais klientu loks ir mazs, vajadzētu ļaut maksāt algas nodokļus tikai no minimālas algas – rezultātā ieņēmumi no PVN pat pieaugtu, jo nebūtu vairs nepieciešami nedeklarēti līdzekļi algu izmaksām, savukārt iespējamība tikt pieķertam un ieguvums vairs nebūtu tik izdevīgs.

Par ceļu izbūvi.

Ceļi ir vajadzīgi, bet priekš tiem ir vajadzīgi ļoti ļoti daudzi miljoni. Ātrumā grūti iedomāties, kurā vietā budžetā priekš ceļiem lai atrod līdzekļus. Kā jau Latvijā “pieņemts” par lielajiem projektiem, kādam ir jābūt personīgi ieinteresētam, lai tos spētu realizēt. Līdz ar to jo lielāks projekts, jo lielāka aktivitāte. Taču daudz lētāk izmaksā riteņbraukšanas celiņi. Tos arī nav nepieciešams tik bieži atjaunot, jo pa tiem nebrauc smagās mašīnas. Kāpēc pie tirdzniecības centriem dažreiz neredz pat nevienu velosipēdu, bet simtiem mašīnu? Vai tad cilvēki var atļauties ieliet benzīnu un Latvija to tik daudz importēt? Jāteic, ka pēdējos 10 gados situācija ir krietni uzlabojusies ar šādiem celiņiem, taču līdz Dānijai vēl tāls ceļš ejams. Ritenis nav tikai transportlīdzeklis, bet arī brīvā laika pavadīšanas veids un hobijs. Arī futbola vārti neko nemaksā un vēl vajadzētu publiskās ūdens dzeršanas vietas. Latvijai jādod saviem iedzīvotājiem iespēja izklaidēties un dzīvot netērējot naudu, kamēr mūsu valsts nebūs kļuvusi par finanšu centru, kur vieniem pieder rūpnīcas Malaizijā, bet otri rīta kafiju ar bulciņu pasūta kafeinīcā, lai pietiktu spēks iepirkt visādus noderīgus izstrādājumus par lieliskām atlaidēm (šī otrā sabiedrības daļa gan mums bija kādu laiku).