Devalvācija nav nokavēta
Sabiedrībā pastāv viedoklis, ka devalvācija esot nokavēta, bet kad pajautā pašam teicējam – kādēļ, tad parasti atbilde neseko. Lūk kāda ir situācija: esam veikuši valsts budžeta tēriņu samazinājumu, ir milzīgs bezdarbs, importa/eksporta bilance it kā ir pozitīva (taču ir lielākais mazumtirdzniecības kritums ES), taču mums vēl ir jāsamazina budžeta deficīts par ~440 mio šogad un apmēram tādu pašu summu nākamgad. Uz kā rēķina? Protams, strukturālās reformas ir jāveic, taču tas, kas dotu ievērojamu fiskālu efektu un ko varēja izdarīt bez papildus līdzekļiem jau ir izdarīts. Slikto nodarbinātības rādītāju dēļ nepildās speciālais budžets un ja to nefinansē no valsts budžeta, tad arī šeit ir jaizdara samazinājumi, jeb jāsamazina šodienas vai nākotnes pensijas. Šī aina izskatās diezgan drūmi, bet par laimi mums nav eiro, bet, iespējams, par nelaimi esam aizņēmušies no SVF u.c.
Jānim Ošlejam ir plāns, kā devalvēt latu un rezultātā iegūt labvēlīgus apstākļus tautsaimniecības attīstībai. Labi, ka ir arī vienkāršā prezentācija, kurā visas galvenās lietas saprotamā valodā ir pateiktas. Tiem, kas apskatījās prezentāciju, bet nesparata kādā veidā viņu eiro kredīts nepaliks dārgāks, tad vēlreiz atkārtošu, ka privāto kredītu devalvēto daļu uz pusēm apmaksās valsts kopā ar bankām.
Tas ko, es secinu no šīs prezentācijas, ir ka turpinot uzņemto kursu mūs gaida ļoti lēna izaugsme, kuru varētu nesagaidīt daudzi pensionāri, Īrijas faktori un citi Latvijas iedzīvotāji, kuri vēl negatīvāk ietekmētu Latvijas ekonomiku.
Ja jau tā ir tāda panaceja, tad kādēļ sabiedrība ir pret to?
Tā nav panaceja, bet ir jābūt plānam, kurā jāizpildās galvenajiem nosacījumiem. Jāņem vērā, ka Latvijas Banka ir no mūsu valdības neatkarīga iestāde, savukārt kreditoriem mēs nevaram parādīt pigu, bet mums ir vai nu jāvienojas par jauniem nosacījumiem vai jāpārkreditējas. Turklāt šie devalvācijā iegūtie līdzekļi ir jāiegulda attīstībā, bet šeit mums Latvijā ir negatīva pieredze ar valsts izsniegtiem kredītiem un tiesu procesiem, kas pēc tam ilgst gadiem ilgi. Vēl vairāk šo ideju saindēja Šķēle, jo vairums automātiski pieņēma, ka Šķēles plāns ar devalvāciju noteikti ir vērsts kādu savtīgu interešu virzienā. Pratams, tā tas varētu arī būt, taču tas, kas attiecas uz nacionālo valūtu, varētu būt izdevīgi visai Latvijas sabiedrībai. Šo un citu baiļu rezultātā sabiedrībā priekšvēlēšanu periodā šie temati netiek pietiekami plaši diskutēti un tas savukārt nozīmē to, ka topošā valdība un Saeima tur ieradīsies bez mandāta iet šo devalvācijas attīstības scenāriju.
Kur aizņemties?
Es, protams, neesmu tas, kam šādas lietas lemt, bet tas ka līdzšinējie kreditori piedāvā zemāko procentu likmi vēl neko nenozīmē. Ja mums ir plāns, kurš paredz tautsaimniecības attīstību, tad kreditoriem vajadzētu būt priecīgiem, bet ja sarunas nav iespējamas, tad jāmeklē kreditori citur. Meklēt kreditorus austrumos ir ļoti nepopulāri sabiedrībā un tas ir normāli, jo zinot Saeimas sastāvu, pastāv liels risks, ka tiks ātrumā uzcepti un izbīdīti tādi likuma grozījumi, kas ilgtermiņā varētu iznīcināt latviešu tautu. Taču austrumos ir arī Japāna, kas ir ļoti populāra un apbrīnota Latvijas sabiedrības acīs. Latvija ar Japānu savā ziņā ir līdzīgā situācijā – valūtas vērtība pieaug, kas sadārdzina eksportu. Ko mēs varam piedāvāt? Zemus nodokļus, Eiropas tirgu, Šengenas vīzas un kaut kad nākotnē eiro zonu. Ko mums vajag? ~10 miljardus investīcijas augstas pievienotās vērtības ražotņu un nepieciešamās infrastruktūras izveidošanā. Kā tas varētu notikt? Mēs aizņemamies no Japānas tagad, sedzam savu budžeta tēriņus, atjaunojot savu ekanomiku pildot Japānas pasūtījumu – ceļam rūpnīcas utml. Rezultātā, mēs gribam, lai šajās rūpnīcās būtu nodarbināti arī mūsu cilvēki un/vai tiktu maksāti nelieli nodokļi no šīs saimnieciskās darbības. Savukārt Japāna iegūst uzņēmumus ar zemiem nodokļu nosacījumiem Eiropas Savienībā, eiro zonā un šiem jāpāņiem ir iespēja ceļot pa Šengenu. Ko iegūstam mēs? Nav jānomērdē badā pensionāri, izveidojas darba vietas, no “Īrijas” atgriežas darba spēks, valstij ir mēķtiecīgi attīstabas programma, kas ietekmē gan izglītību, gan infrastruktūru, gan tādas ražošanas iespējas, kādas mēs nevarētu attīstīt ar līdzšinējo kredītu un nosacījumu kombināciju. Es esmu pret vaļu ķeršanu Baltijas jūrā, bet, iespējams, ka Latvija var nonākt tādā izmisumā, ka referendumā tiek atļautas arī šādas lietas, lai tikai piesaistītu japāņu kreditorus.
P.S. Bet vēl labāk būtu bijis nenonākt tik milzīgos parādos, diemžēl, laiku atpakaļ pagriezt nevar. Tāpēc lūdzu domāsim par ko gāzējam balsojam. Piemēram, tikai šodien uzzināju par tādu deputāta kandidātu kā Jānis Sils, manuprāt, vēl viens labs kandidāts. Lai varbūt nav tieši tāds kā es vēlētos, taču daudz labāks par dažiem, kurus esmu redzējis deldējam bikses, kleitas un valsts budžetu Saeimā.
You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can skip to the end and leave a response. Pinging is currently not allowed.
Forša humora lappuse par japāņiem.
Uzraksti vēl kaut ko izklaidējošu, jo šis žanrs tev tiešām sanāk.
Bet ja nopietni, ja devalvācijas atbalstītāji sāk piedāvāt šādus jokus, tad skaidrs, ka šis variants vairs netiek nopietni uztverts pat to atbalstītāju starpā.
Es nebūtu devalvācijas atbalstītājs, jo uzskatu, ka līdzīgi kā līdz šim visi lielie projekti, arī šis dotu galveno labumu projekta realizācijā iesaistītājām personām un rezultātā tiktu nekvalitatīvi realizēts, bet ja es paskatos uz budžeta samazināšanas grafiku, bezdarbu, aizbraucošo un izmirstošo demogrāfisko situāciju, tad rodas vēlme vēlreiz aplūkot situāciju un apskatīties vai mēs neskrienam ar galvu sienā, un varbūt eksistē iespēja apiet sienai riņķī.
Mani pārliecinoši argumenti ir Ošleja plānā. Bet arī radoši projekti var piesaistīt investoru uzmanību. Man, piemēram, nepatika imigrantu piesaistīšana tirgojot nekustamo īpašumu + Šengenas vīzas. Jo nekustamā īpašuma tirdzniecība nav īpaši jāstimulē, tas drīzāk ir indikators tautsaimniecības attīstībai.
Ja ir milzīgs bezdarbs (~20%), tad ir jādomā ko un kā šie cilvēki varētu darīt. Un darīt viņi varētu tad, ja būtu pieejami līdzekļi attīstības projektiem finansēti no devalvētas valūtas vai pildot kāda kreditora pasūtījumu.
Dombrovskis droši vien ir labākais ministru prezidenta kandidāts uz ko mēs varam cerēt, bet vai mums pietiks laiks, lai likvidētu iepriekšējo gadu bezatbildību, nezaudējot savas attīstības tempus un dzīves līmeni.
Neesmu kvalificēts spriest par makroekonomiku. Var jau būt, ka devalvācija būtu palīdzējusi mūsu ekonomikai. Ja vismaz tas samazinātu bezdarbu, tad tas būtu tā vērts.
Tai pašā laikā Ošleja argumenti ir vienkārši humoram un nav nopietni ņemami. Iedomājies paprasīt bankām apmaksāt eiro kredītus, ha
Sapņotāji.
Daudziem tai skaitā arī man šis moments ar bankām šķiet kā viens no šaurajiem posmiem. Taču jāņem vērā, ka bankām būtu tikai puse no zaudējumi otru pusi uzņemtos valsts, taču tas dotu bankām atsākt kreditēšanu, kas ir būtiska banku funkcija. Turklāt valstij ir likumdošanas vara, tas nozīmē, ka mēs varam izdot jebkādus likumus, taču bankas labprātāk ietu uz kaut kādu saprātīgu kompromisu. Un ja valsij ir plāns, kā atjaunot nodarbinātību un attīstību, tad bankas labprāt būs ieinteresētas šāda plāna realizācijā. Tad, kad notiek izaugsme tiek piesaistīti invesetori pat ja Latvijā šī vide vēl nav pietiekami sakārtota, tomēr bankās parādītos līdzekļi, jo investoriem būtu iespēja nopelnīt. Savukārt mēs dabūtu tādu kā nodokļu atlaidi vietējam darbaspēkam un izejvielām, turklāt inflācija ietekmētu patērētāju vēlmi atkal sākt tērēt un, lai būtu ko tērēt tie censtos strādāt, respektīvi tā daļa bezdarbnieku, kas šobrīd nestrādā jo nevēlas strādāt par mazu algu varētu atkal atgriezties darba tirgū.
@Mārtiņš Štāls
Kam bankām uzņemties zaudējumus, ja var vienkārši parādniekiem atņemt ķīlu un pārdot bez zaudējumiem. Ja jau valsts devalvācijas plāns nodrošinās kaut nelielu izaugsmi, tad ķīlas pārdošana būs diezgan reāla un bankas varēs izsprukt ar ļoti minimāliem zaudējumiem.
Kad Latvijā par ekonomiku pārstās runāt sapņotāji un pie lietas ķersies reāli uzņēmēji, tad arī dzīve ies uz augšu.
>> Turklāt valstij ir likumdošanas vara, tas nozīmē, ka mēs varam izdot jebkādus likumus
Lēnāk pār tiltu. Nav vairs tie laiki, kad valsts varēja pasludināt pilnīgu vai daļēju denacionalizāciju. Esam Eiropas Savienībā un jebkurš šāds solis automātiski izraisītu starptautiskās tiesas un sankcijas. Palasi par Īslandes banku bankrotiem. Beigās Īslandes parlaments piekrita samaksāt 5 miljardus Lielbritānijai un citu valstu valdībām, jo saprata, ka citādi nokļūs politiskā izolācijā.
Ja bankas nenāktu pretī, tad palielinātos bankrotējošo kredītņēmēju skaits – kādus zaudējumus nodarītu šāda politika?
P.S. Es nevaru tik labi atbildēt uz visiem jatājumiem kā varētu Ošlejs, tādēļ vajag ar viņu tikties. Manuprāt, viņš ļoti labprāt iet uz dažādiem pasākumiem, kuros ir iespējams prezentēt savu plānu.
Par devalvāciju runā arī tie, kas ir mācījušies ekonomiku, kā arī ekonomikas doktori. Tas mani vēl vairāk pārliecina, jo tas nozīmē, ka tās nav viena trakā idejas, bet gan diezgan zināms un bieži pielietots mehānisms. Mūsu sabiedrība vēl nav pietiekoši zinoša par šādiem jautājumiem, bet jāņem vērā, ka visa pārējā pasaule aktīvi lieto finanšu instrumentus, bet ja mēs tos nepratīsiem lietot, tad mūs vienmēr apspēlēs. Jeb citiem vārdiem, mēs būsim neaizsargāti kad būs krīze, mēs nemācēsiem piesaistīt kapitālu, mēs negūsim adekvātu peļņu no saviem ražojumiem u.t.t.
@Māriņš Štāls
Es tev ieteiktu uzlabot argumentācijas precizitāti. Piemēram, šis ir tukši apgalvojums:
>> Par devalvāciju runā arī tie, kas ir mācījušies ekonomiku,
Jo mans iebildums jau nav par devalvāciju, bet tieši par to, vai šādā scenārijā ir reāli piespiest bankas atlaist daļu kredītu. Citi šādu iespējamību varbūt nemaz neizskata, tāpēc šī frāze ir galīgi nevietā.
>> Ja bankas nenāktu pretī, tad palielinātos bankrotējošo kredītņēmēju skaits – kādus zaudējumus nodarītu šāda politika?
Grūti pateikt. Tas, ka cilvēki zaudētu savus labos dzīvokļus un mājas, īpaši neietekmētu viņu darba spējas. Un arī uzņēmumus (izņemot celtniecības nozari) tas varētu īpaši neietekmēt.
Bankas ilgtermiņa būšot ieguvējas, tātad tas ir tikai sarunu jautājums. Tādas pašas sarunas ir jāved arī ar Latvijas Banku, jo kā zināms viņi pagaidām ir par cietu lata kursu un arī pret nodokļu palielināšanu, tad kur ņemt naudu – tā ir arī viņu atbildība tagad, kad jau viss ir nonācis tik tālu.
@Mārtiņš Štāls
Latvijas Banka izvēlējās taupības politiku, izdevumu apgriešanu, algu samazināšanu ar mērķi Latvijai iestāties eiro zonā. Devalvācija gadījumā šis mērķis tiktu attālināts vismaz par 10 gadiem.
Vai eiro Latvijai ir vajadzīgs? Es domāju, ka noteikti. Es vasarā biju Slovēnijā, un pats ar savām acīm pārliecinājos, ka eiro viņiem ir devis ļoti pozitīvu ietekmi.
Nacionālistiem varbūt nepatiks atteikšanās no lata, bet reāli savā pīļu dīķī mēs nekad neizdomāsim neko labāku par sistēmu, kas tiek veidota visā ES.
Es arī esmu par eiro tas dod daudz priekšrocības. Vienīgais trūkums ir tas, ka nav iespējams devalvēt valūtu, bet Latvija, kopš neatkarības gadiem to arī nekad nav darījusi. Tas, ka 2014. gads ir reāls ieviešanas gads ir teorētiskas cerības, laiks rādīs. Tāpat arī, tas ka devalvācija attālinātu eiro ieviešanu par 10 gadiem ir tāda pati spekulācija. Mums visiem ir svarīgi, lai Latvijā valdītu labklājība un tam nav nekāda sakara ar valūtu, manis pēc tā varētu būt vispār elektroniska.
Vēl viena problēma ar atbalstu eiro kredītu ņēmējiem ir tā, ka tādējādi tiek atbalstīta neapdomīga rīcība. Turpretim apdomīgie kredītņēmēji, piemēram, tie, kas ņēma kredītus ienākumu valūtā (Latvijā galvenokārt latos), būs zaudētāji (piemēram, jau no paša sākuma maksājot lielākas procentu likmes). Tas tikai vēlreiz pierādīs, ka “ja kredītus dod, tad vajag grābt, nedomājot par rītdienu”, lai gan šāda mentalitāte mūs ieveda krīzē.
Latvijas Banka nosaka naudas cenu. Tā tika noteikta tā, ka eiro kredīts bija izdevīgās. Cits jautājums ir par to bija kādas LB alternatīvas.
Man ir eiro kredīts, bet māsai latu kredīts – un es visu laiku esmu maksājis mazākus procentus. Kādēļ, lai es izvēlētos latu kredītu? Tikai ja valsts izveidotu kādu īpašu nodevu vai aizliegumu, līdzīgi kā tas bija Polijā un tādēļ viņiem devalvēt nebija nekādu problēmu. Šobrīd Polijas IKP aug par 0,8% ceturksnī un Latvija eksportē priekš viņiem materiālus, lai Poļi varētu ražot, bet mums ir ~20% bezdarbs. Šādi indikatori liek domāt par to ka kaut ko esam darījuši nepareizi. Vai vainīga Latvijas Banka? Vai vainīgas iepriekšējās valdības – nu par šo nešaubās neviens, pat Kalvīša partijas biedri atzīst viņa kļūdas, lai arī cenšas tās paziņot par mazsvarīgām uz visu pārējo līdzdarboņa fona: gāzētājiem, kredītņēmējiem, spekulantiem, bet ir jāņem vērā tas, kas visi darīs to ko var izdarīt. Ja var “uzvārīties” pārdodot NĪ, tad tas tiks darīts, ja var nemaksāt nodokļus, tad tas tiks darīts. Nav tāda jēdziena kredītņēmēji paši ir vainīgi. Jā sava līguma priekšā, bet ne valsts ekonomikas priekšā, kuru jāregulē valstij! Jebkurš tagd pateiks, kas notiks ja valstī iepludinās lētu naudu bez pietiekama valsts regulējuma.
Ko darīt tālāk? Tagad ir jābūt daudz vairāk drosmei, apņēmībai un viedumam, lai likvidētu bezatbildīgās politikas sekas, nekā vajadzēja lai to visu ievārītu. Es domāju, ka vēl ir vietas, kur ir viens otrs treknāks valsts tēriņš, bet tur vairs neslēpjas 400 miljonu latu. Tas nozīmē, ka par neapdomīgo politiku samaksās visi valsts iedzīvotāji un visvairāk to izjutīs mazturīgie. Vajag radošu risinājumu, citādi tas ir pārāk skarbi. Ja nebūs radoši risinājumi, tad jācer ka Eiropa mūs pabalstīs un pabaros(simtlatnieku programmas utml) kamēr mēs paši centīsimies uzbūvēt savu konkurētspejīgo ekonomiku.
>> Man ir eiro kredīts, bet māsai latu kredīts – un es visu laiku esmu maksājis mazākus procentus. Kādēļ, lai es izvēlētos latu kredītu?
Tieši tā, liela daļa tāpat kā tu uzskatīja, ka nav jēgas izvēlēties ņemt kredītu latos, jo ticēja, ka devalvācijas taču nekad nebūs, vai ne? Un ja būs, tad tas ir tālā nezināmā nākotnē.
Un tāpēc arī devalvācija Latvijā nebija iespējama, atšķirībā no Polijas, jo tādi kā tu, kas bija sagrābušies kredītus eiro, skaļi brēca, ka tas viņus iedzīs bankrotā.
Bet pieņemsim, ka notiks tā, kā tu saki – būs devalvācija un valsts nosegs tev starpību. Tagad jautājums, kā jutīsies tava māsa (ar to simboliski domāti visi latu kredītu ņēmēji)? Viņa visu laiku maksāja augstākas procentu likmes nekā tu un beigās tev vēl nosedz daļu kredīta, bet viņai nekā? Piekrītu, ka valstij vajadzēja labāk regulēt šo lietu, bet tas arī nenozīmē, ka “radošais” risinājums drīkst atbalstīt “vienas dienas plānotājus”.
Devalvācijas risks ir eiro kredīta sastāvdaļa, tādēļ tādiem kā man ir jādomā, lai varētu to apmaksāt arī pēc devalvācijas. Taču, ja valsts nepalīdzēs segt šo starpību, tad būs daudzi maksātnespējas procesi, kas ne visos gadījumos būs neizdevīgi Latvijas ekonomikai. Jebkurš lēmums, piemēram, nebremzēt inflāciju, devalvēt latu vai atvieglot maksātnespējas procesu iespaido kādu sabiedrības daļu pozitīvi kādu negatīvi. Es personīgi būtu ar mieru maksāt 30% lielāku kredīta summu, ja tas Latvijai ļautu attīstīties, kļūt konkurētspējīgākai, ar pieejamākiem kredītiem, samazinātu bezdarba līmeni, izglītotu un veselīgu sabiedrību. Tas automātiski daudziem nozīmētu augošas algas perspektīvas kā rezultātā šie 30% sāktu sarukt, pakalpojumu kvalitāte uzlabotos un palielinātos cerības, ka atvasēm būs iespēja dzīvot labākā valstī. Jāņem vērā ka vienā vai otrā veidā mēs par to maksājam, taču vajadzīgi ir pareizie instrumenti, lai visu regulētu. Tātad bērnu dārza audzinātāja nevar pateikt uzvedieties kārtīgi un aiziet mājās. Viņa ir jāstāv klāt un jāskatās vai bērni nenodara sev kādu skādi, trakulīgi dauzoties.
Diemžēl, valdības un saistītie cilvēki paši pelnīja no nemitīgā mājokļu pieprasījuma, milzīgās inflācijas un lētajiem kredītiem, ka paši savām rokām nespēja aizvērt šo zelta āderi. Tas nu ir aiz muguras un paliek jautājums kā mēs samaksāsim par šo bezatbildību.
Es jau rakstīju, ka neuzskatu, ka privātpersonu bankroti kā īpaši ietekmēs valsts ekonomiku. Ko dara cilvēks, kas ir bankrotējis? Pareizi, turpina strādāt un krāt atkal. Atbalstu varētu dot ģimenēm ar bērniem, studentiem utt.
Bet ja tu vienkārši atbalstītu eiro kredītu ņēmējus, tad izrādīsies, ka tieši šie “oligarhi” ir tie, kam visvairāk vajadzīga palīdzība.
Lai arī es varbūt esmu skeptisks par to Daugavas projektu, bet tomēr zīmīgi, ka temats par valūtas kursu vēl jo projām ir aktuāls: http://diena.lv/lat/tautas_balss/blog/imants-burvis/pardomas-par-cinu-ar-krizi