Paliekam gribot

Šī vakara paziņojumi no ZRP un VD liecina par to, ka jaunā koalīcija ir izveidota. ZRP priekšvēlēšanu solījumi vest koalīcijas sarunas notika ar nelielu līkumu, bet beidzās ar to ko solīts. Jāsaka, ka man tā ir vilšanās, jo atkal netika izmantota iespēja izdarīt ko vēsturiski būtisku – uzaicināt valdībā partiju, kas ir konsolidējusi vairumu krieviski runājošos vēlētājus kā arī tos, kas grib redzēt sociāli atbildīgas politikas praktisku realizāciju.

Kā mēdz gadīties šādās situācijās politiķi sevi ir izgaismojuši jaunā aspektā. Piemēram, Saskaņas Centrs parādīja sevi kā pragmatisku politisku spēku, kurš spēj abstrahēties no dažādām ķengām un mērķtiecīgi iet uz darbu valdībā. Varētu jau teikt, ka Saskaņas Centrs ir piemuļķots, liekot viņiem pašiem atteikties no pirmsvēlēšanu populisma, bet pēc tam atstājot tos opozīcijā, bet jāsaka, ka tas nekādi neskādē viņu tēlam, jo viņiem šis ampluā ir ļoti labi zināms – balsojumi pret valdošo koalīciju, populisms un budžeta deficīta audzēšana Rīgas domē cerībā uz labākiem laikiem.

Vēl viens no izgaismotajiem aspektiem bija maigi izsakoties nesimpātisks. Kārtējo reizi pieminot okupācijas faktu daži politiķi noformulēja, bet dažiem paspruka domas, ko īsumā varētu palikt zem virsraksta “okupācija bija un okupanti arī ir”.

Tieši šī ir bijusi politiķu lielā kļūda. Piesaukt visur okupāciju un izturēties pret vienu sabiedrības daļu kā pret mazāk piederīgu šai valstij, kā pret tādiem, kuriem šajā valstī piedzimstot ir jānokārto eksāmens par atbilstību un lojalitāti valstij.

Tieši tāpēc es domāju, ka bija jādod Saskaņas Centram ekskluzīvas tiesības iekļūt valdībā visiem atmetot sarkanās līnijas un pragmatiski strādājot. Tas būtu simbols tam, ka mēs esam saliedēta sabiedrība, kas uzticas viens otram un spējam mainīt pieļautās kļūdas.

Skatoties no partiju viedokļa, protams, būtu netaisnīgi ļaut partijai, kas ir ilgstoši destruktīvi darbojusies opozīcijā nākt valdībā, zaudētājos atstājot to partiju, kas mazākumā cīnījās ar budžeta konsolidācijas un tiesiskuma veicināšanas pasākumiem.

Kā justies ZRP vēlētājam?

Biedru vidū nebija vienprātības par labāko trešo partneri SC vai VL-TB/LNNK, taču paziņojums, ka lēmums ir maināms tikai ar tankiem šķita kā stingras nostājas demonstrējums. Taču izrādījās tikai tās nedēļas taktiskais solis.

Prioritārais mērķis – iespēja veikt reformas šķiet ir nostiprināts ar šo punktu:

Koalīcijas līgumā nostiprināsim principu, ka nevienu lēmumu koalīcijā un valdībā nevar pieņemt, pārbalsojot ZRP ar balsu vairākumu.

Tikai reformas saliedētības jautājumos jau būs tādas pašas kā visās citās valdībās, kurās latvieši lēma par to kā krieviem būtu jāintegrējas. Savukārt, Krievijas publiskajiem paziņojumiem pateicīgs faktors būs milzīgais un nemainīgais nepilsoņu skaits, kas savukārt būs laba mērķauditorija dažādām politiskām akcijām. Bet 9. maijs un 16.marts būs atkal konflikta datumi nevis visai sabiedrībai pieņemami piemiņas pasākumi.

Latvijas nācija vairs nav tā pati, kas pirms okupācijas, bet ja sabiedrības vairākums to nesapratīs, tad šis negribētais un nesaprastais bērns turpinās darīt muļķības, ieslēdzies savā istabā.

Tas, ko ZRP varēja panākt bija politisko partiju eksplozija. Saskaņas Centram, Vienotībai un arī pašiem ZRP pārgrupējoties ideoloģiskās grupās tai pat laikā samazinot etniskā sastāva korelāciju ar partiju reitingiem.

Un tā ir tapusi atbilde uz Edija Boša politnekorekto jautājumu: “Vai Latvija ir gatava premjerministram krievam?”. Nē nav. Tā ir slikta ziņa arī citām minoritātēm, kamēr jūs nebūsiet vairākumā tikmēr jūs, iespējams, ignorēs vai lems jūsu vietā.

Pirms vēlēšanām es pats visus aicināju balsot par tiesiskuma koalīciju, bet tiesiskums nesastāv tikai no Vienotības virzītajām idejām, bet arī no cilvēktiesību ievērošanas un vienlīdzīgu iespēju radīšanas.

Kopsummā valdības deklarācija būs ļoti laba, bet vienmēr jau var labāk, jo īpaši ja mazāk domā par sevi.