Katrai partijai vajadzīgs savs stāsts

Ir grūti uzrunāt vēlētāju ar kilogramos mērāmiem normatīviem aktiem un stundu garām sēdēm un neizteiksmīgiem lēmumiem, bet tāda nu reiz ir cena par demokrātijas esamību.

Tādēļ veiksmīgas partijas pamatā ir jābūt stāstam, jeb par ko tad šī partija iestājas, piemēram:

• Vienotība: Latvija ir nacionāla valsts un mēs esam pret oligarhiem;
• Saskaņas Centrs: mēs esam par sociālām garantijām un [krievu] cilvēktiesībām;
• Olšteina sešinieks: mēs iestājamies par to, lai cilvēkiem būtu vieglāk saprast kā balsot referendumā, lai būtu Krājbanka un lai ministrs varētu atlaist mēru.

Runājot par pēdējiem ir skaidrs, ka viņi cenšas atrast savu nišu uz nākamajām vēlēšanām un priekš tām gatavo kaut kādu savu piedāvājumu. Grūti gan šobrīd ir pateikt vai viņu rīcība ir koordinēta un apzināta, vai neprasmīga un tādēļ grūti loģiski izskaidrojama.

To mēs redzēsim, bet par to, ka savs stāsts ir jāveido vajadzētu padomāt arī ZRP. Jo šobrīd partija ir pieteikusi  skaļas reformas plašā spektrā, taču, ja līdz nākamajām vēlēšanām neizdosies nevienas no reformām novest līdz galam, tad būs grūti uzrunāt vēlētāju, jo rīkojuma Nr.2. saviļņojums jau būs izplēnējis.

Svarīga būs ekonomiskā izaugsme. Ja tā būs ļoti ļoti mērena vai negatīva, tad pieaugošās resursu cenas atspoguļosies darba ņēmēju maciņos. Savukārt, tas atkal stiprinās pieprasījumu pēc sociālisma, kas ir Saskaņas Centra un PCTVL stāsts.

Taču eksistē arī biedrība progresīvie. Stāsts, ko biedrība pauž tiek pieslīpēts un kļūst ar vien saprotamāks, bet lai izkļūtu ārpus interneta vides ir nepieciešami lieli līdzekļi un to var panākt, ja biedrība kļūst masveidīga. Priekš tāda mērķa svarīgs uzdevums būtu piesaistīt populārus cilvēkus un vēlams ar labu reputāciju, lai gan reputācijai nozīme ir tikai tad, ja tā tiek publiski iztirzāta.

Vēl viens grūdiens biedrības attīstībā un pārtapšanā par partiju varētu būt kaut kāda šķelšanās tā saucamajās labējajās partijās, jo arī tur ir kreisi domājoši politiķi, taču viņi šādus savus uzskatus nevar plaši publiski paust, jo tad vēlētāja acīs šis stāsts automātiski var sapīties ar kaut ko, kas ir pret nacionālu valsti (jā nu tā, diemžēl, Latvijā ir iegājies). Šo situāciju var stimulēt aktivitāte referendumā par divvalodību, jo tā parādīs vai jautājums par valodu vēl ir pilsoņu dienaskārtībā un ja nē, tad tas nozīmēs, ka etniskās konfrontācijas politika vairs nenes kārotos augļus un loģiski būtu mainīt pieeju. Bet ja referendumā piedalīsies daudz pilsoņu, tad arī turpmāk varam sagaidīt savstarpēju atšķirību akcentēšanu starp etniskām grupām un nevis sociāliem slāņiem.