• esmu Uzņēmuma reģistra IT nodaļas vadītājs;
• pēc divu dienu  nostrādāšanas tur, esmu secinājis, ka tuvākā nākotnē UR uzturētie reģistri nebūs pilnībā visiem un bezmaksas pieejami, taču tas ne man ne kolēģiem netraucē uzlabot pakalpojuma kvalitāti un funkcionalitāti.

Kā mēdz gadīties šādās situācijās politiķi sevi ir izgaismojuši jaunā aspektā. Piemēram, Saskaņas Centrs parādīja sevi kā pragmatisku politisku spēku, kurš spēj abstrahēties no dažādām ķengām un mērķtiecīgi iet uz darbu valdībā. Varētu jau teikt, ka Saskaņas Centrs ir piemuļķots, liekot viņiem pašiem atteikties no pirmsvēlēšanu populisma, bet pēc tam atstājot tos opozīcijā, bet jāsaka, ka tas nekādi neskādē viņu tēlam, jo viņiem šis ampluā ir ļoti labi zināms – balsojumi pret valdošo koalīciju, populisms un budžeta deficīta audzēšana Rīgas domē cerībā uz labākiem laikiem.

Vēl viens no izgaismotajiem aspektiem bija maigi izsakoties nesimpātisks. Kārtējo reizi pieminot okupācijas faktu daži politiķi noformulēja, bet dažiem paspruka domas, ko īsumā varētu palikt zem virsraksta “okupācija bija un okupanti arī ir”.

Tieši šī ir bijusi politiķu lielā kļūda. Piesaukt visur okupāciju un izturēties pret vienu sabiedrības daļu kā pret mazāk piederīgu šai valstij, kā pret tādiem, kuriem šajā valstī piedzimstot ir jānokārto eksāmens par atbilstību un lojalitāti valstij.

Tieši tāpēc es domāju, ka bija jādod Saskaņas Centram ekskluzīvas tiesības iekļūt valdībā visiem atmetot sarkanās līnijas un pragmatiski strādājot. Tas būtu simbols tam, ka mēs esam saliedēta sabiedrība, kas uzticas viens otram un spējam mainīt pieļautās kļūdas.

Skatoties no partiju viedokļa, protams, būtu netaisnīgi ļaut partijai, kas ir ilgstoši destruktīvi darbojusies opozīcijā nākt valdībā, zaudētājos atstājot to partiju, kas mazākumā cīnījās ar budžeta konsolidācijas un tiesiskuma veicināšanas pasākumiem.

Kā justies ZRP vēlētājam?

Biedru vidū nebija vienprātības par labāko trešo partneri SC vai VL-TB/LNNK, taču paziņojums, ka lēmums ir maināms tikai ar tankiem šķita kā stingras nostājas demonstrējums. Taču izrādījās tikai tās nedēļas taktiskais solis.

Prioritārais mērķis – iespēja veikt reformas šķiet ir nostiprināts ar šo punktu:

Koalīcijas līgumā nostiprināsim principu, ka nevienu lēmumu koalīcijā un valdībā nevar pieņemt, pārbalsojot ZRP ar balsu vairākumu.

Tikai reformas saliedētības jautājumos jau būs tādas pašas kā visās citās valdībās, kurās latvieši lēma par to kā krieviem būtu jāintegrējas. Savukārt, Krievijas publiskajiem paziņojumiem pateicīgs faktors būs milzīgais un nemainīgais nepilsoņu skaits, kas savukārt būs laba mērķauditorija dažādām politiskām akcijām. Bet 9. maijs un 16.marts būs atkal konflikta datumi nevis visai sabiedrībai pieņemami piemiņas pasākumi.

Latvijas nācija vairs nav tā pati, kas pirms okupācijas, bet ja sabiedrības vairākums to nesapratīs, tad šis negribētais un nesaprastais bērns turpinās darīt muļķības, ieslēdzies savā istabā.

Tas, ko ZRP varēja panākt bija politisko partiju eksplozija. Saskaņas Centram, Vienotībai un arī pašiem ZRP pārgrupējoties ideoloģiskās grupās tai pat laikā samazinot etniskā sastāva korelāciju ar partiju reitingiem.

Un tā ir tapusi atbilde uz Edija Boša politnekorekto jautājumu: “Vai Latvija ir gatava premjerministram krievam?”. Nē nav. Tā ir slikta ziņa arī citām minoritātēm, kamēr jūs nebūsiet vairākumā tikmēr jūs, iespējams, ignorēs vai lems jūsu vietā.

Pirms vēlēšanām es pats visus aicināju balsot par tiesiskuma koalīciju, bet tiesiskums nesastāv tikai no Vienotības virzītajām idejām, bet arī no cilvēktiesību ievērošanas un vienlīdzīgu iespēju radīšanas.

Kopsummā valdības deklarācija būs ļoti laba, bet vienmēr jau var labāk, jo īpaši ja mazāk domā par sevi.

Pieņemsim, ka ir partija, kurā ir dažādu tautību pārstāvji, kuri vēlas darboties valdībā un kuriem ir liels sabiedrības atbalsts un ir gatavi uz dažādiem kompromisiem, lai pēc iespējas labāk realizētu vēlētājiem dotos solījumus. Vai šāda partija būtu jāņem valdībā? Jā, bet nē, bet viņi ir darījuši tādas un šitādas drausmu lietas.

Svarīgs ir partijas dzīves cikls. Kā mēs zinām politiķiem tas ir īss. Pat ja dara labus darbus, bet neprot tos labi prezentēt, piemēram, Kampars, Štokenbergs, Ēlerte vai Bārzdiņš.

Saskaņas centrs ir guvis iespējamo vēlētāju atbalsta maksimumu un jebkurš tā turpmākais solis novedīs pie reitingu krišanās. Tad kādēļ nepierādīt, ka arī priekš Saskaņas centra politika ir kompromisu māksla.

Protams, SC nav drošs partneris, tādēļ valdībā vajadzētu arī Nacionālo apvienību, lai nodrošinātu lēmumiem atbalstu Saeimā.

Taču, NA vēl nav gatavi nolikt savus principus. NA dzīvescikls vēl nav savā pilnbriedā. Viņi vēl cer savākt daļu ZZS un Pilsoniskās savienības (pēc tam, kad tie būs biedrojušies ar SC valdībā) balsis uz nākamajām vēlēšanām. Un tas ir pareizi, jo bez šiem principiem NA ne ar ko īpaši neatšķirtos no Vienotības, ZRP vai ZZS.

Tātad šī CIETĀ nostāja nav nekas cits kā taktika. Tāda pati taktika, kā ZRP + Vienotība rezultātā ieguva vairāk balsu nekā viena pati Vienotība. Tāda pati taktikā kā Saskaņas centrs ar lētu populismu iešļūca Saeimā un iespējams valdībā. Tādi pati taktika uz kuru cerēja ZZS, bet Lembergs tomēr nepietiekami pārliecinoši stāstīja, ka viņš būs nākamās valdības vadītājs.

Tādēļ jāatceras, ka pūlim nav morāles. Un tad kad mēs balsojam un ņemam vērā to ko puaro.lv ir sarakstījis, tad vajag atcerēties, ka tā visa ir tikai taktika un ja tu pieņem lēmumu kāda ietekmē un ja tev nav pašam sava taktika, tad tu esi tāds pats marionete kā dažs labs sportists Saeimā.

Bet tomēr mani pārsteidz tas, ka varbūt tomēr eksistē tāda lieta kā kolektīvais saprāts. Katrs individuāli ņemti cilvēki pārsvarā balso dēļ nepareizajiem iemesliem (Smaidīgs, līka mugura, pārteicās divreiz, saņem naudu no Sorosa utt.), bet beigās visi kopā iebalso tīri sabalansētu parlamentu, kas neļaus nekādām ekstrēmām idejām sagraut kaut ko, kas būvēts gadiem ilgi.

Lai arī tas galvenokārt ir skaistumkonkurss, tomēr es uzzināju arī kādu lietderīgu informāciju, bet, diemžēl, nevarēju atrast internetā ne rakstu, ne normatīvo aktu, kas apstiprinātu to, ko teica Pabriks, ka policistiem tagad tiekot maksāta prēmija 150Ls par kukuļdevēja pieķeršanu.

Nu ja tas tā ir, tad tas pierāda, ka tieši tik vienkārši mehānismi bieži vien arī strādā. Par to liecina regulārie preses signāli, kas norāda uz pieaugošu kukuļdevēju pieķeršanas tendenci. Par nelaimi, no tā var arī izsecināt, ka līdz šim policists ar potenciālo kukuļdevēju spēja atrast citus risinājumus.

Man prieks, ja tiešām ir ieviests šāds mehānisms, lai arī es “uz dullo” minēju, ka 300Ls varētu būt tā summa, bet izrādās, ka arī 150Ls strādā tīri labi.

Un tas nozīmē to, ka dodiet tos mehānismus KNABam, kas ļauj motivēt kukuļošanas fakta atklāšanu un mēs redzēsim pozitīvus rezultātus. Un konkrēti – nodokļu atlaides uzņēmējiem, kas uzrāda tās publiskās amatpersonas, kuras ir gatavas iet uz nereglamentētiem kompromisiem (latv. zagt).

Referenduma rezultātā es atbalstu ZRP, jo es tā saredzu taktisku iespēju demokrātijas attīstībai, lai arī vēlētāji faktiski izvēlas šo partiju dēļ personības kulta. Savukārt, šī pieeja man dot cerības par iespējām iegūt Šķēles, Lemberga un Šlesera vēlētāju balsis.

Šodien publiskotie aptaujas dati parādīja ZRP reitingu kritumu par 32% un tas nozīmē tikai vienu -vēlētāji pieprasa Valdi Zatleru. Un šo lēmumu var pieņemt tikai Edmunds Sprūdžs pats, bet atkāpties šajā situācijā varētu būt ļoti ļoti sarežģīti, bet jāsaka, ka droši vien, ka vadīt valdību arī nav nekas triviāls.

Kā ievērojāt, visi iepriekšēji burti ir tikai un vienīgi par vienu lietu, par varas sagrābšanas taktiku. Kur tad paliek idejas? Idejas, kuras nevar iebarot lielām tautas masām nonāk renstelē.

Piemēram, PCTVL ir stingri idejiska partija un manās acīs tā ir tāda pati kā Visu Latvijai, jeb rūpējas par etniskiem jautājumiem un dažkārt pieslēdzas lielajām partijām izlīdzot ja pietrūkst balsis kādiem visnotaļ progresīviem risinājumiem.

Diemžēl, kā tādi mīkstmiesīgi vaļi Saeimā stūrē arī tautā mīlētās partijas ZZS un SC. Ļoti skaisti, bet kādas idejas vēlas realizēt šie mīkstmiesīgie vaļi? Vai viņi sen nav atteikušies no idejām un pārvērsušies tikai par taktiskajiem plānotājiem, lai sagrābtu varu pašas varas dēļ vien. Jo īpaši pēc tam, kad SC Rīgā ir nobaudījis garšīgos varas augļus, tad vairs pat nav svarīgi lobēt krieviski runājošo intereses.

Man bija lielas cerības uz Ivaru Zariņu no Saskaņas centra, kurš strādādams regulatorā bija sarēķinājis, ka pirkt gāzi no Krievijas ir izdevīgi – nu tā tas ir. Bet tā kā viņš ir tāds spējīgs ekonomists, tad es domāju, ka viņš sapratīs, ka visstulbākā investīcija ko viena valsts varētu izdarīt ir turpināt starptautisko aizdevumu programmu, palielināt pensijas, nesamazināt slimnīcu skaitu un vairāk tērēt modikamentiem (lasi – gatavot kukuli vēlētājiem) un tādā veidā nonākt pie daudz lielāka budžeta deficīta, turklāt pie daudz sliktāka kredītreitinga (lasi – dārgākas iespējas aizņemties brīvajā tirgū). Ivars Zariņš rēķinot uzņēmumu tarifus, droši vien stādījās priekšā, ka samazinot tēriņus un ieguldot attīstībā uzņēmumi kļūst konkurētspējīgi. Šķiet, ka vienīgais, ko šis jaunais deputāts ir sarēķinājis ir kā visefektīvāk uzpirkt vēlētāju balsis un nonākt pie varas.

Tātad problēma ir tur, ka cilvēki tic muļķībām un netic patiesībai. Vēl bieži nostrādā princips balsošu par savējiem – latviešiem, krieviem, riteņbraucējiem, gejiem vai par Ščerbatihu, kas arī ir konkurenci kropļojošs faktors.

Tā kā sabiedrība ir tik raiba cik raiba tā ir, tad lai turpmāk nebūtu jāveido masveida apdullinošus ausīs bāžamos batonus uz katrām vēlēšanām, bet katrs varētu virzīt sev zināmu lāga cilvēku, atbalstu vairāku vēlēšanu apgabalu ieviešanu. Un, protams, arī naudas lomas samazināšanu politikā, jo, piemēram, tādi kā es ar saviem ienākumiem faktiski nespēj ietekmēt politiku, lai arī esmu pieprasīts speciālists. Mums atliek cerēt, ka turīgo uzņēmēju intereses kaut kādā veidā sakritīs ar mūsējām.

Savukārt, tie kas ir krievi. Nu balsojiet lūdzu par PCTVL! Bet ja jūs esat latvietis un gribat lielāku pensiju un lai viss būtu izremontēts kā Ventspilī, tad jūs jau ziniet kas jādara.

Īstenībā jau Lembergs vai Šķēle varētu vadīt valdību un pat ļoti labi, bet par [ne]laimi viņiem vairs neuzticas liela sabiedrības daļa, bet nu tā tas notiek, ja ir pārāk lipīgas rokas. Un tur neko nevar darīt, ka mēs uz notikumiem 90tajos skatīsimies ar šodienas acīm.

Jāsaka, ka arī Vienotības ētikas komisijas lēmumi ir tik pat vāji kā atbalsts sabiedrības idejām. Es runāju par Solvitas Āboltiņas šausmināšanos par to, kā tas būs, kad netīrs lauku vecis, kuram faktiski nav nekāda mandāta [tikai 10 000 balsis internetā], nāks Saeimā pie tribīnes un klāstīs savas idejas. Bet tik un tā es uzskatu, ka Vienotībai ir viskvalitatīvākās biedru rindas kādas vien šobrīd Latvijā pastāv.

Par Pēdējo partiju? Nu ir jācenšās vairāk nonākt pie varas, lai varētu kaut ko mainīt. Šobrīd, tas izskatās tā: “A mums ir jautri! Kuram vēl ir tik jautri kā mums? Nēēvienam.”.

Par prezidentālu republiku. Tie, kas ir lasījuši partijas nosaukumu droši vien domā, ka visu zina par šo partiju, bet es varu pateikt priekšā, ka viņi plāno tādas nodokļu atlaides, ka pat Saskaņas centrs varētu iet atpūsties. ŠRP vēl varētu līdzināties, bet viņu programmā nav akcents uz solījumiem, bet vienkārši nosaukti visi valdības ministri.

LSDSP savukārt šķiedīsies ar naudu pa labi un pa kreisi un kāpēc gan ne, ja tā būs atņemta bagātajiem. Virs 3000Ls tikai IIN vien jau būšot 45%.

Partija “Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām”. Programmā sakarīgas lietas, bet ne par pilnu spektru. Viņiem jākļūst par sabiedrisku organizāciju un jālobē savas idejas citā veidā. No otras puses, ja kādi 5 deputāti no viņiem sēdētu Saeimā, tad nekas slikts jau nebūtu.

Pats vēl neesmu izlēmis par ko balsot. Gaidīšu un vākšu informāciju līdz pēdējam brīdim.

[Papildināts]

Tikko pa radio dzirdēju, ka Brigmanis (ZZS) iesaka atteikties no airBaltic glābšanas plāna. Nu tas tiešām ir sviests, ja nu valdība drīkst audzēt parādu, tad tikai un vienīgi ieguldot šobrīd lētajos uzņēmumus un attīstot tos, jo īpaši ja tiem ir stratēģiska nozīme tautsaimniecībā, ja tie ienes lielus nodokļu ieņēmumus vai rada eksportu. Protams, arī nodokļu atlaides, kas veicinātu nodarbinātību ir būtiskas un dēļ tām arī varētu atļauties palielināt parādu, bet jebkurā gadījumā līdzšinējie budžeta tēriņi būs jāsamazina vai jāpārgrupē solidāri atbildīgi un attīstību veicinoši.

[/Papildināts]

Kas tad nu? Vai es atkal cepšos par to reizi, kad ierados īsi pirms pieciem, uztaisīju rentgenu, bet kad aizgāju pie ķirurga trešajā stāvā, tad izrādījās, ka rentgeniste ir aizgājusi jau mājās un mēs ar ķirurgu (pie kura gāju steidzīgi bez nosūtījuma pa 10Ls), varam tikai parunāt par to kurš pretsāpju līdzeklis man palīdzēs izturēt līdz nākamai nedēļai, kad paņemšu brīvdienu un aizbraukšu pie ģimenes ārsta un nu jau pa velti varēšu nākt noklausīties konsultāciju? Nē – man ir jauns stāsts.

Tātad jau savlaicīgi esmu paņēmis darbā brīvdienu, lai uztaisītu rentgenu. Reģistratūrā laipni (uzreiz kā pabeidz diskusiju ar savu draudzeni) pasaka, ka varu doties pa taisno uz rentgena nodaļu tur būs kase, kur varēšu samaksāt. Tarā. Man ir nosūtījums, tādēļ tikai 2Ls un vēl man ir polise (uz sienas rakstīts, ka ar manējo apdrošinātāju viņi sadarbojas). Kad nu izstāvu rindu izrādās, ka šī īsā 8 cilvēku rinda nav priekš manis, ja es gribu norēķināties ar polisi, tad to ir jāiet darīt tajā garajā poliklīnikas rindā, kuras izstāvēšana ir īsta kardiovaskulāra pārbaude pati par sevi. Nodomāju: “Ejiet tak jūs” man 2Ls nav tik svarīgi samaksāšu pats no savas kabatas.

Pēc nobildēšanas man saka, ka rezultāti būšot pēc 14:00. Labi dodu tiem nedaudz laika un ierodos tikai 14:46. Izrādās, ka mans attēls vēl nav pa rokai un jāiet kaut kur to meklēt. Beigās izrādās, ka mana attēla nav vispār, jo rentgens esot saplīsis. Varot nākt pirmdien līdz 17:00, bet labāk pēc 10:00. O! Jā braucot ar 140 km/h, es pat varētu paspēt, ja nebūtu remonta darbi uz Jelgavas šosejas.

Tātad, kur ir veselības aprūpes sistēmas trūkums. Šī sistēma grib baroties no valsts un privātā finansējuma, bet nevēlas sniegt kvalitāti, jo tā netiek pareizi motivēta. Tādēļ nosaukšu pāri principus pēc kuriem jāreformē veselības aprūpe, ja gribam, ka tas ir atbalsts darba tirgum un dzīves kvalitātei.

• Mērķis: kvalitatīva un visiem pieejama veselības aprūpe;
• Līdzekļi: konkurence un stingrs valsts regulējums;

Kā tieši to realizēt?

• Privatizēt visas medicīnas iestādes, kuru pakalpojumus pērk privātpersonas.
• Veselības budžetu akumulēt pie privātajiem apdrošinātājiem, tas arī pasargās no nodokļu ieņēmumu svārstībām. Kā, piemēram, recesijas apstākļos OCTA kļuva lēta, bet zaudējumus uzņēmās apdrošinātāji. Valsts ieguva uz pakalpojumu izmaksām, zaudēja nedaudz nodokļos.
• Valsts definē noteikumus un strikti seko pieejamības un kvalitātes nosacījumu ievērošanai.
• Apdrošināšanas līmeņi:
• A – visi, kam ir vismaz minimālā alga(apmaksā darba devējs); pensionāri, bezdarbnieki slimnieki (apmaksā valsts) – pienākas viss, lai cilvēks spētu izdzīvot;
• B – proporcionāli nomaksātajam IIN, drīkst izmanot šī nodokļa atlaides un par to iegādāties līdzmaksājumu paketi, kurā ietilpst dažādi ar ārstēšanos saistītu pakalpojumu apmaksa. Ja pērk B ar minimālo algu, tad par pārsniegto proporciju ir jāmaksā PVN.
• C – visur, kur es eju viss man pienākas. Un arī ja man nav tik daudz nomaksāts IIN, tad varu nopirkt šo polisi papildus maksājot PVN.
• D – katra ārstniecības iestāde var uzlikt pakalpojumu cenu tik augstu, ka to nesedz neviens polises līmenis un šo līdzmaksājumu cilvēks maksā pats, acīmredzot par kādu īpašu attieksmi vai pakalpojuma kvalitāti.

Ja vēl pēc tam, kādas no šiem uzņēmumiem pirks nevajadzīgus aparātus, vai ļaus ārstiem strādāt trijās vietās, vai nepieņems pacientus vēlās vakara stundās, vai sūtīs trīs reizes uz riņķi pa gaiteni vai pateiks, ka viņiem kaut kas nestrādā, tad es un miljons citu vienkārši pie viņiem neies. Tā tas notiek tirgus ekonomikā. Un būs reāli ieviests modelis “nauda seko pacientam“. Un man nebūs jāņem brīvdiena, lai tiktu pie ārsta un pēc tam otra brīvdiena, lai uzzinātu konsultācijas rezultātus.

P.S. Ja kāds teiks, ka liela daļa šo iestāžu jau ir SIA. Tad es saku, ka viņi paši nenosaka cenu un arī summu, ko viņi saņems. Tātad viņi ir SIA-veidīgas valsts iestādes, kurās jo lēnāk tu strādā, jo vairāk tev maksā par nekā nedarīšanu.

Nē, es nesaredzu eksporta īpatsvara pieaugumu ārējās tirdzniecības bilancē. Es redzu, ka triju gadu laikā, kopš lēnām atgriezās “investoru” uzticība, bet ka tendence, ka pērkam vairāk nekā pārdodam ir saglabājusies.

Lielos vilcienos varam teikt, ka iekšējā devalvācija un nodokļu paaugstināšana nav atrisinājusi šo problēmu.

Man par laimi esmu no koka produktu ražošanas nozares, kas ir uzrādījusi vislabāko sniegumu. Šeit gan jāsaka, ka daži zaļi domājoši cilvēki, kas nevēlas saprast to, ka kokiem Latvijā ir ražošanas faktora nozīme nevis estētiska, veselības, nacionāla vai folkloristiska nozīme, ir sašutuši par koku izciršanas tempiem un par šīs nozares ilgtspējību. Es, protams, ironizēju, bet skaidrs ir viens – sabiedrība nav iepazīstināta ar objektīviem (tātad ne demagoģiskiem) datiem, kas norādītu uz to kādi lēmumi ir jāpieņem šajā sakarā.

Preces, mašīnas un energoresursi ir tas ko mēs importējam un par ko iztērējam tik daudz cik nevaram nopelnīt. Vai visiem ir priekšstats par to, ka mēs eksportējam gaļu, dēļus un šalles, bet par to saņemam Mersedesus, plazmas televizorus un gāzi? Pāreizi, vēl tak ir Mildronāts.

Šodien dzirdēju, ka arī pie auto tirgotājiem esot atgriezusies veiksme un ka bankas rudenī sākšot tirgot mājokļus, kurus tās atņēma vietējiem spekulantiem.

Tas viss ir jauki, jo mums vajag mājas un mašīnas, bet mēs tās neesam nopelnījuši. Kā saprotat, tā sprauga starp importu un eksportu ir [valsts un privātais] kredīts – tā nauda būs jāatdod.

Tā kā cilvēkus nevar atturēt ar vārdiem vien no importa preču pirkšanas, tad ir jārīkojas ar tiem instrumentiem, kas valstij ir. Varbūt ir jāceļ nodokļi importam un jāsamazina PVN, piemēram, auto remontam – no sērijas labojat vien savas vecās mašīnas. Algu nodokļiem vispār ir jākļūst mazākiem. Jāsamazina PVN tām pārtikas produktu grupām, kuras ražo Latvijā. Jāceļ nekustamā īpašuma nodoklis ar neapliekamo minimumu fiziskai personai, tādējādi spekulantu, banku vai citu neapdzīvotie īpašumi ātrāk nonāktu tirgū, kas samazinātu to cenas. Tas arī izņemtu naudu/kredītu no šī sektora un to varētu izmantot ražošanai. utt. utt.

Tas, protams, nozīmē to, ka Māstrihtas kritēriju izpilde 2014. gadā būtu apdraudēta. Eiro un cerētais kredītreitings nebūtu, lētāki kredīti, lai apmaksātu importu arī nekļūs. Tas viss noved pie risinājuma, kurš ir vēl mazāk populārs kā nodokļu celšana. Un tā ir devalvācija. Vai maigāk varētu to nosaukt pie brīva valūtas kursa kaut kādās noteiktās robežās. Valūtas kurss ir tā lieta, kas regulē valstu savstarpējo tirdzniecību. Taču centrālā banka iejaucoties brīvajā valūtu tirgū veic cenu, jeb pieprasījuma korekcijas, to dara arī valstis pērkot tirdzniecības partnera parādus.

Latvijai vajag naudu un šī nauda ir jāaizņemas, bet šo parādu jāapmaksā ar cilvēku iespējām iegādāties importa preces. Tas nav nekas jauns, tas ir tā kā bija 90-tajos gados, kad katram bija ritenis, savs dārziņš un importa preces bija īstens retums.

Ja šādi netiks darīts, tad arī līdz 2014. gadam mēs neattīstīsimies strauji, bet vienalga uzkrāsim relatīvi lielu parādu slogu.

Vairāk par to zina teikt Ošlejs: http://www.youtube.com/watch?v=TkeSwZS0kKI&feature=youtu.be

Varbūt, ka Latvijai ir viltīgs plāns: iekļūt eirozonā un tad bāms uzspļaut visiem kritērijiem, bet vai tad tas nav tas ar ko visādas PIGS valstis jau ir nodarbojušās līdz šim? Vai tad tā nebūtu kārtējā bezatbildība? It kā uz mums tas neattiektos. Rezultātā eirozona kļūst par tādu toksisku jūru, kurā visi cenšas iegrūst arī savus toksiskos atkritumus, bet pēc tam sēdēt šajā jūrā mazā laiviņā un pieņemt nevajadzīgas dāvanas no donoriem.

P.S. Kā vienu no uzkrājumu nezaudēšanas instrumentiem valsts varētu nodot privatizācijai virkni uzņēmumus, piemēram, slimnīcas ārstiem; sadales tīklu, Lattelecom un LMT pensiju fondam un arī citā kapitālā, kas nestabilās globālās ekonomikas dēļ ir pieejams par zemām cenām. Šobrīd mūsu pensiju fondi cenšas spekulēt ar visu laiku krītošajām Nokia akcijām, tai pat laikā mēs meklējam investorus, kuri nopirks mūsu vietējos uzņēmumus, kuriem pieaugs vērtība tuvāko triju gadu laikā.

Tagad, kad Saeima ir pārliecinoši atlaista, es pieņemu, ka cilvēki ir gatavi pārskatīt savus uzskatus, vairāk diskutēt ar deputātiem un teikt viņiem, ko viņi vēlas. Šīs vēlmes nedrīkst būt primitīvas un egoistiskas, bet gan pārdomātas un solidāras.

Lai veicinātu demokrātisku lēmumu pieņemšanu, pilsonisku sabiedrību un ar šiem līdzekļiem uzlabot, katra indivīda dzīvi Latvijā, esmu nolēmis pievienoties Zatlera Reformu partijai.

Jāsaka, ka rīkojums Nr.2 ir izraisījis virkni pozitīvu notikumu un teikšu, ka tik kvalitatīvs piedāvājums, kā uz šīm ārkārtas vēlēšanām ir necerēta veiksme.

Katram ir par ko balsot vai pat vēl vairāk, ir ar ko iet kopā un realizēt savas idejas. Es pats esmu sociāli liberāli noskaņots, tādēļ ideoloģiski ZRP kļūst par manu izvēli. Turklāt es ceru, ka šai partijai izdosies Latvijas politikā ienest būtiskus jauninājumus:

• nacionālo jautājumu risināšana pragmatiska bez populisma un ar mērķi saliedēt sabiedrību, izmantojot motivējošus nevis represīvus mehānismus;
• publiski diskutējot teikt taisnību, argumentēt un pārliecināt par vai uzzinātu labākos risinājumus, tātad nemelot un vajadzības gadījumā teikt, ka nezinu, bet labāk tomēr zināt un noteikti zināt par ko balsots Saeimā;
• amatpersonu virzīšanā kā galvenajiem kritērijiem ir jābūt profesionalitātei un reputācijai;

Opozicionāri - valdības vai pašvaldības pārstāvji bez pietiekamām iespējām iespaidot lēmumu pieņemšanas rezultātus;

Iekšējie opozicionāri - valdošās koalīcijas pārstāvji, kas ir pretējās domās ar visu valdošo koalīciju.

Populisti – politiķi, kas runās piedāvā populārus problēmu risinājumus. Piemēram, ja tie būtu ārsti un jums būtu ievainojums, tad šāds ārsts populists nepiedāvātu jums veikt operāciju, bet gan dubultotu zāļu devu, lai jūs justos labāk uzreiz. (Labi, ka ārstiem ir jādod Hipokrāta zvērests.)

Kāds ir aktuālakais populisms?

Šobrīd un vēl aktīvāk pirms valsts budžeta 2010. gadam pieņemšanas tika akcentēts, ka nodokļus ekonomikas recesijas apstākļos nedrīkst paaugstināt.

Jā nu tas ir jauki, tikai valsts budžets lielos vilcienos sastāv no izdevumiem (amatpersonu algas, norēķini par precēm un  pakalpojumiem, u.c.) un ieņēmumiem (nodevām, nodokļiem u.c). Kas nozīmē, ka lai saglabātu valsts funkcionalitāti iepriekšējā kvalitātē, ir jāsabalansē izdevumi ar ieņēmumiem. Satversmes Tiesas spriedums atmaksāt pensionāriem ieturētās pensijas principā norāda uz to, ka faktiski ir sasniegta izdevumu samazināšanas apakšējā robeža, kas dažos gadījumos jau konfliktē ar Satversmē noteiktām pamattiesībām. Tas nenozīmē, ka nav iespējams vēl optimizēt līdzšinējos tēriņus, bet gan nozīmē, ka lai nosegtu tekošos izdevumus ir nepieciešami atbilstoši ieņēmumi, kas kā zināms ekonomiskās situācijas dēļ tiek plānoti zemāki nekā iepriekšējos gados. Līdz ar to ir jāpalielina plānotos ieņēmumus. Ir daudzas aktivitātes, ko veikt, bet visātrāko rezultātu dod nodokļu palielināšana. Žēl, ka Latvijas sabiedrība ir sevi parādījusi kā cilvēku kopu, kas grib rezultātu uzreiz un pēc tam kaut vai plūdi. Salīdzinājumā ar to ārsta gadījumu, mūsu pacients saka: “Dakterīt, labāk dodiet man tās pretsāpju zāles”. Rezultātā Latvijas valsts vistreknākajā 2007. gadā budžeta deficīts bija 51,7 miljons latu. Labi! Toreiz neveicām operāciju, bet tagad nāksies griezt nost visu inficēto ekstremitāti.

Ko saka populisti?

TP: “Recesijas apstākļos nedrīgst palielināt nodokļus!” Ļoti labi! Tikai jautājums, kurš no jūsu krīzes menedžeriem un stabilitātes garantiem ir nodrošinājis uzkrājumus valsts budžetā nebaltai dienai.

Šlesers: “Nedrīkst paaugstināt nodokļus, kas apliek darbaspēku.” Ļoti pareizi, bet iekšējie opozicionāri – TP – nepieļāva vairāk celt nekustamā īpašuma nodokli. Diemžēl, arī kad bija jāveic uzkrājumi un jābremzē pārkaršana, tad mūsu ekonomikas gaišā glava (lasi Šlesers) teica spārnoto frāzi: “Gāzi grīdā”. Kā viņš pats pēc krīzes iestāšanās skaidroja: “Gāze grīdā bija jāspiež, bet nedrīkstēja braukt alkahola reibumā”. Vēl Šlesers saka, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) palielināšana īstenībā samazināšot ieņēmumus. Šis populisms daļēji darbojas, jo nākamājā gadā ekonomikas attīstības prognozes vēl jo projām ir negatīvas, tas nozīmē, ka nodokļu ieņēmumi tiešām kritīsies pat neņemot vērā nodokļa likmes palielinājumu, bet vēl vairāk ieņēmumi kristos, ja nodokļu likmi samazinātu. (Vai arī kāds domā, ka pelēkais sektors novērtētu valsts pretimnākšanu un vairs necenstos izvairīties no nodokļiem).

Nodokļu samazināšana nestrādā.

Valstij nav līdzekļu (lielākoties pateicoties populistiem), ar kuriem atdzīvināt ekonomiku ar zemiem nodokļiem. Tādēļ nodokļi ir jāpalielina, lai valsts varētu nodrošināt ar nepieciešamo ieņēmumu apjomu un turpināt funkcionēt. Ja Šlesers vai Saskaņas Centru konsultējošie grāmatvediskie ekonomisti ļauj jums domāt, ka nodokļu samazināšana kaut kādā paradoksālā, kosmiskā, antisemītiskā vai nez kādā vēl veidā varētu palielināt ieņēmumus, tad jāsaprot, ka tas ir tikai populisms, kuru droši var izteikt opozicionāri, jo tiem nav jāuztraucas, ka viņu lēmumi varētu tikt arī pieņemti un tādā veidā apdraudēt valsts funkcionēšanas spējas vai attīstību nākotnē.

Kā es zinu, ka populisti apzinās, ka runā aplamības?

Ir tāds uzņēmums RP SIA “Rīgas satiksme”, kuram samazinājušies plānotie ieņēmumi, bet izdevumi nav samazinājušies proporcionāli. Šis uzņēmums ir izstrādājis stratēģiju kā palieināt ieņēmus tā, lai sabalansētu savus ieņēmumus ar izdevumiem. Šis veids ir palielināt braukšanas maksu sabiedriskajā transportā. Šeit nu Šleseram vajadzētu teikt, ka ekonomiskās recesijas apstākļos nedrīkst paaugstināt pakalpojumu cenas. Un vēl vairāk viņam vajadzētu ļaut visiem ticēt tam, ka Rīgas iedzīvotāji īstenībā ir tik nabadzīgi, ka tikai ja samazinās biļešu cenas tikai tad šie varēs atļauties nebraukt “pa zaķi”. Protams, viņš varētu aizbildināties ar to, ka viņam nav tādu pilnvaru, bet mēs zinām, ka Šleseram neinteresē likumi un visas tās tizlās nianses, kas jāievēro. Īstenībā Rīgas Satiksme varētu būt tā vieta, kurā Šlesers varētu kaut vai daļēji realizēt savu 50 000 darba vietu populismu. E-talons ir projekts, kurš neatmaksāsies tuvākajos gados (To es saku izmantojot savu saistīto faktu un psihoanalītisko intuīciju. Iespējams, ka neeksitē dokuments, kas to apliecina). Turklāt E-talons paredz lielāku bezbiļetnieku skaitu. Tādēļ būtu jāievieš atpakaļ konduktoru sistēma, tas radītu darba vietas un uzlabotu iekasējamību. Bet tas nebūtu populāri, cilvēki teiktu, kā tad tā – tikko ieviestā miljonu sistēma jau ir jālikvidē. Tā vietā labāk ir pārmest valdībai sabiedriskā transporta kompensāciju noņemšanu, bezdarba nesamazināšanu un nodokļu paaugstināšanu. Tikai nu top skaidrs, ka paši šie bļāvēji nemaz nezin citas reālas alternatīvas kā palielināt budžeta ieņēmumus.

P.S. Nav jau tā, ka galīgi nebūtu alternatīvu:

• TP piedāvā tirgot alkoholu pa naktīm (Cilvēki, kas pa naktīm dzer, celšot Latvijas IKP);
• Šlesers piedāvā Krievijas iedzīvotājiem uzturēšanās atļauju Latvijā par 10 000 Ls (jeb nopērc dzīvokli bomzīgā mājā un esi Šengenā. Manuprāt, to nepieļauj starptatiskie līgumi, bet vai tad buldozeriem vai raķetēm ir jāievēro ceļazīmes?);