Turpmāk rakstīto ir jāuzskata par tādu hipotētisku scenāriju, nevis faktiem vai nopietnas analīzes secinājumiem.

Situācija ir sekojoša. Eiropas Savienības paplašināšanas nākamajā kārtā varētu tikt uzņemtas dažas valstis “sadarbībai” ar kurām arī ir jākļūst par Latvijas mērķi. Turcija mūs neinteresē, bet mūs varētu interesēt tāda valsts kā Moldova. Varat palasīt Wikipēdijā. Moldovas liktenis un attīstība ir ļoti līdzīga Latvijai, taču viņiem par nelaimi mēs esam guvuši augšminētās mācības un vairs nekad nebūsim tādi kā agrāk.

Draugi investori

Tātad mums jāpiesakās par varenajiem Moldovas draugiem un investoriem. Galvenās investīcijas jāiegulda bankās, līzingos un citās finanšu institūcijās un instrumentos. Par to pretim prasot, protams, zināmu atbalstu eksportam no Latvijas uz Moldovu. To varētu organizēt tā kā savstarpējo darījumu apdrošināšanu. Šinī situācijā ir jābūt radošiem, jo Rietumu brāļi arī gribēs būt klāt un pagrābt savu kumosu, bet mums jāpārliecinās, lai pašā Kišiņevas centrā stāvētu Citadele un visas valsts un pašvaldības vairāk vai mazāk korumpētās amatpersonas būtu informētas, ka Citadelē turēt naudu ir ļoti moderni un droši. Tas nepieciešams priekš tam, lai mums pašiem nebūtu pārāk daudz naudas jāiegulda, lai realizētu tālākos plānus.

Tā kā ES nav iespējams bloķēt brīvo preču plūsmu, tad vēl tikai jāparūpējas, lai Moldovas leja tiktu piesaistīta eiro un kaut kādi populisti nesadomā devalvēt valūtu vai kā citādi kaitēt “investoru” interesēm. Finanšu pieplūduma rezultātā dabīgi, ka celtos algas, cenas un pirktspēja vārdu sakot būtu augsta inflācija. Eiropas Savienības kolēģi pakratītu ar pirkstu un pateiktu Moldovai: ” fui, fui.. jums nu gan vajadzētu kaunēties un samazināt algas vai ko tādu.” .

Mūsu privātajiem investoriem, pensiju fondiem un valsts uzņēmumiem jāpērk visu kapitālu ko vien var nopirkt, jo augstā inflācija, pirktspēja un citu investoru interese liks šo kapitālu vērtībām strauji pieaugt. Jāpērk publiski kotēto uzņēmu akcijas, jāpierunā valsts un pašvaldību uzņēmu privatizācija (bet ne par katru cenu, jo vēlāk vēl būs izdevīgāks brīdis), jāpērk visi uzņēmumi, kam ir nekustamie īpašumi un paši nekustamie īpašumi, meži un viss, kam tendence kļūt vērtīgākam. Lai visiem pietiktu nauda importa precēm un kapitāla tirdzniecībai Moldova ir “jāuzpilda ar naudu”, jeb bankām ir cītīgi un jāfinansē visi drošie projekti, jeb tie, kuros iesaistīts nekustamais īpašums, jo tam nav tendence izkūpēt gaisā. Jāparūpējas, lai korumpētā politiskā kliķe, kam būtu vara tajā brīdī varētu mierīgi baroties un nepamanīt samilzušās ekonomikas problēmas. Lai nodrošinātu šo scenāriju var nākties iegādāties kādu laikrakstu vai televīziju, bet tas nekas jo arī tā vērtība strauji augs, jo reklāmas un visu citu tirgu tendences “kāps debesīs”. Kavēt nevēlamu likumu pieņemšanu ir vieglāk par vieglu. Galu galā vienmēr var sarīkot kādu etnisko vai kādu citu kašķi uz kuru visi iedzīvotāji pavilksies. Nepilnības darba likumdošanā un institucionālajā darbaspēka aizsardzībā jāizmanto, lai pārceltu savas videi un darbiniekiem kaitīgās rūpnīcas uz turieni. Šamie vēl priecāsies par to: “O! Darbavietas un investīcijas!”. Nodokļu slogs lielajam kapitālam ir jātur zems, lai var pietiekami daudz izpumpēt ārā no banku un uzņēmumu peļņas. Viņiem to “eksperti no Rietumiem” paskaidros, ka tas viss ir vajadzīgs priekš tam, lai piesaistītu investīcijas. Korumpētie un stulbie politiķi tikai mās ar galvu, jo arī viņiem šī likumdošana būs gana izdevīga, jo viņu jau uzkrātais kapitāliņš arī strauji pieaugs un to taču nedrīkst apturēt. Tā vietā visam nodokļu slogam jābūt uz algām, jo piedāvājums būs pietiekami augsts, lai pašas algas varētu turēt zemas un nodokļu slogs nebūtu jāuzņemas uz investora pleciem. Nedrīkst nākt pie varas kaut kādi sociālisti-populisti. Šis gan ir vienkārši. Pietiks paplivināt Padomju Savienības karogu un parādīt ar pirkstu uz konkrētajiem politiķiem un tiem vairs nebūs nekāda iespēja veidot valdību.

Ballītes beigas

Šādā stilā jāpumpē tā ekonomika ar divciparu inflāciju, kamēr vienā brīdī būs jūtamas tendences, ka šķiet, ka savs kapitāls ir “jāņem ārā” no šīs saindētās valsts. Kartam kapitālam individuāli dažam 40% dažam 700% pieaugums būs pilnīgi pietiekams, lai to paspētu pārdod pirmais. Brīdī, kad visi investori un spekulanti reizē to sadomās darīt jau būs par vēlu, tādēļ šeit ir jāpieiet pragmatiski un nedrīkst kļūt pārāk alkatīgs. Kopumā ķēriens būs pamatīgs, bet banku bizness gan tagad būs jāpārveido no kredītus dodoša uz ķīlu ievācošu. Par pašu Moldāvu naudu finansētie kapitāla radīšanas projekti tagad būs pārsvarā bankrotējuši un nonāks banku rīcībā. Bankas šos īpašumus varētu sakārtot portfeļos un tirgot par sviestmaizi. Visienteresētākie varētu būt pensiju fondi, taču tiem arī būs jānogaida viszemākais bedres punkts. Viszemākais punkts ir jānotur pietiekami ilgu laiku pirms ierasties un sākt visu par sviestmaizi izpirkt. Tas vajadzīgs ir priekš tam, lai milzīgais darba spēka pārpalikums nodrošinātu kvalificētu un lētu speciālistu pieejamību. Mēs viņiem nodrošināsim latviešu valodas kursus un bezmaksas bērnu dārzus un viņi būs priecīgi, ka pametuši savu valsti. Tikmēr palikušie moldāvi uzņemsies kosmiskas kredītsaistības, lai atdzīvinātu tukšās bankas.

Privātais sektors un valsts sektors pēkšņi bankrotēs, bet lai tie varētu turpināt importēt, būtu nepieciešams tos kreditēt. No šī kredīta daļu var nākties norakstīt, bet galvenais ir panākt, lai Moldova mazina izdevumus – algas, sociālos pabalstus, aizver skolas, slimnīcas un lai noēd uzkrājumus. Šis arī ir īstais brīdis aicināt privatizēt lielos valsts uzņēmumus par sviestmaizi, jo amatpersonas būs izmisumā un neko citu jau prātīgu nevarēs izgudrot.

Tas viss varbūt izklausās nedaudz cietsirdīgi, bet ja Latvija stāvēs malā un tikai noskatīsies, ka visi citi mielojas, tad mēs būsim vienīgā attīstītā valsts, kura tā darīs.

Moldovas interesēs būtu tagad rūpīgi iepazīties ar “Latvija iestājās Eiropas Savienībā” scenāriju, lai spētu izvairīties no grābekļiem, kas izlikti tās ceļā. Diemžēl, viss ir tautas rokās, jo ja ar to varēs viegli manipulēt un stāstīt viņiem pekstiņus, tad neviens politiķis nevarēs ierasties un vadīt valsti tā kā tas ir vajadzīgs tās iedzīvotājiem. Es jau nesaku, ka iestāties ES ir slikti, tikai vajag atšķirt draudzību no Stokholmas sindroma.

Kas ir burvīgs šim scenārijam, ka ja kāds ir tik neaptēsts un savas kļūdas nesaprot, tad uz viņu šo var izpildīt vairākas reizes pēc kārtas – vajag tikai klausīties ko eksperti no Rietumiem un investori saka.

Tā jau es domāju.

Lābi – alavakar!

Latvija kļūst pieaugusi un tieši tādēļ bērnu šļupstiem ir jāpārvēršas gramatiski labi noformulētos vajadzību prasījumos. Piemēram, tas kā politiķi centās sagatavot kaut kādu paziņojumu saistībā ar referendumu, bija tie bērnu šļupsti. Galvenais trūkums ir tāds, ka politiķi nevar būt valsts propagandas avots, jo to viedokļi ir atšķirīgi, tie var apšaubīt un diskutēt par jebko. Svarīgs propagandas instruments ir NEPLP taču mana vīzija ir par vēl plašākas institūcijas veidošanu, kura:

• veicinātu sabiedrības uzticību valsts varai;
• veicinātu pašlepnuma un patriotisku jūtu izpausmes;
• radītu privileģētu pilsoņu sajūtu dzīvojot Latvijā;
• veicinātu diskutējamo jautājumu aktualitāti, piemēram, veselības aprūpe, lauksaimniecība utml;
• reklamētu valsti ārzemēs ar noteiktu koncepciju, piemēram, Latvijā ražotā produkcija ir kvalitatīva, ekoloģiska un ar Latvijas uzņēmējiem svarīgāk par peļņu ir partneru attiecības.

No sasniedzamajiem mērķiem var saprast arī uzdevumus:

• sabiedriskos medijos un iepirkts raidlaiks, ziņu komentēšanas veids, raidījumu saturs un paustie viedokļi un intervētās personas, gatavoti tā, lai sasniegtu augšminētos mērķus;
• veikt pētījumus, lai saprastu sabiedrības noskaņojumu un tās gatavību nākamam attīstības solim un virzienam; stiprināt šo virzību;
• maksāt PR kompānijām iekšzemē un ārzemēs; iegūt populāru, autoritatīvu personu intervijas un vēlamo viedokļu plašu prezentāciju.
• Nevēlamu procesu apturēšana radot negatīvu informācijas fonu pretiniekiem.

• esmu Uzņēmuma reģistra IT nodaļas vadītājs;
• pēc divu dienu  nostrādāšanas tur, esmu secinājis, ka tuvākā nākotnē UR uzturētie reģistri nebūs pilnībā visiem un bezmaksas pieejami, taču tas ne man ne kolēģiem netraucē uzlabot pakalpojuma kvalitāti un funkcionalitāti.

Kā mēdz gadīties šādās situācijās politiķi sevi ir izgaismojuši jaunā aspektā. Piemēram, Saskaņas Centrs parādīja sevi kā pragmatisku politisku spēku, kurš spēj abstrahēties no dažādām ķengām un mērķtiecīgi iet uz darbu valdībā. Varētu jau teikt, ka Saskaņas Centrs ir piemuļķots, liekot viņiem pašiem atteikties no pirmsvēlēšanu populisma, bet pēc tam atstājot tos opozīcijā, bet jāsaka, ka tas nekādi neskādē viņu tēlam, jo viņiem šis ampluā ir ļoti labi zināms – balsojumi pret valdošo koalīciju, populisms un budžeta deficīta audzēšana Rīgas domē cerībā uz labākiem laikiem.

Vēl viens no izgaismotajiem aspektiem bija maigi izsakoties nesimpātisks. Kārtējo reizi pieminot okupācijas faktu daži politiķi noformulēja, bet dažiem paspruka domas, ko īsumā varētu palikt zem virsraksta “okupācija bija un okupanti arī ir”.

Tieši šī ir bijusi politiķu lielā kļūda. Piesaukt visur okupāciju un izturēties pret vienu sabiedrības daļu kā pret mazāk piederīgu šai valstij, kā pret tādiem, kuriem šajā valstī piedzimstot ir jānokārto eksāmens par atbilstību un lojalitāti valstij.

Tieši tāpēc es domāju, ka bija jādod Saskaņas Centram ekskluzīvas tiesības iekļūt valdībā visiem atmetot sarkanās līnijas un pragmatiski strādājot. Tas būtu simbols tam, ka mēs esam saliedēta sabiedrība, kas uzticas viens otram un spējam mainīt pieļautās kļūdas.

Skatoties no partiju viedokļa, protams, būtu netaisnīgi ļaut partijai, kas ir ilgstoši destruktīvi darbojusies opozīcijā nākt valdībā, zaudētājos atstājot to partiju, kas mazākumā cīnījās ar budžeta konsolidācijas un tiesiskuma veicināšanas pasākumiem.

Kā justies ZRP vēlētājam?

Biedru vidū nebija vienprātības par labāko trešo partneri SC vai VL-TB/LNNK, taču paziņojums, ka lēmums ir maināms tikai ar tankiem šķita kā stingras nostājas demonstrējums. Taču izrādījās tikai tās nedēļas taktiskais solis.

Prioritārais mērķis – iespēja veikt reformas šķiet ir nostiprināts ar šo punktu:

Koalīcijas līgumā nostiprināsim principu, ka nevienu lēmumu koalīcijā un valdībā nevar pieņemt, pārbalsojot ZRP ar balsu vairākumu.

Tikai reformas saliedētības jautājumos jau būs tādas pašas kā visās citās valdībās, kurās latvieši lēma par to kā krieviem būtu jāintegrējas. Savukārt, Krievijas publiskajiem paziņojumiem pateicīgs faktors būs milzīgais un nemainīgais nepilsoņu skaits, kas savukārt būs laba mērķauditorija dažādām politiskām akcijām. Bet 9. maijs un 16.marts būs atkal konflikta datumi nevis visai sabiedrībai pieņemami piemiņas pasākumi.

Latvijas nācija vairs nav tā pati, kas pirms okupācijas, bet ja sabiedrības vairākums to nesapratīs, tad šis negribētais un nesaprastais bērns turpinās darīt muļķības, ieslēdzies savā istabā.

Tas, ko ZRP varēja panākt bija politisko partiju eksplozija. Saskaņas Centram, Vienotībai un arī pašiem ZRP pārgrupējoties ideoloģiskās grupās tai pat laikā samazinot etniskā sastāva korelāciju ar partiju reitingiem.

Un tā ir tapusi atbilde uz Edija Boša politnekorekto jautājumu: “Vai Latvija ir gatava premjerministram krievam?”. Nē nav. Tā ir slikta ziņa arī citām minoritātēm, kamēr jūs nebūsiet vairākumā tikmēr jūs, iespējams, ignorēs vai lems jūsu vietā.

Pirms vēlēšanām es pats visus aicināju balsot par tiesiskuma koalīciju, bet tiesiskums nesastāv tikai no Vienotības virzītajām idejām, bet arī no cilvēktiesību ievērošanas un vienlīdzīgu iespēju radīšanas.

Kopsummā valdības deklarācija būs ļoti laba, bet vienmēr jau var labāk, jo īpaši ja mazāk domā par sevi.

Pieņemsim, ka ir partija, kurā ir dažādu tautību pārstāvji, kuri vēlas darboties valdībā un kuriem ir liels sabiedrības atbalsts un ir gatavi uz dažādiem kompromisiem, lai pēc iespējas labāk realizētu vēlētājiem dotos solījumus. Vai šāda partija būtu jāņem valdībā? Jā, bet nē, bet viņi ir darījuši tādas un šitādas drausmu lietas.

Svarīgs ir partijas dzīves cikls. Kā mēs zinām politiķiem tas ir īss. Pat ja dara labus darbus, bet neprot tos labi prezentēt, piemēram, Kampars, Štokenbergs, Ēlerte vai Bārzdiņš.

Saskaņas centrs ir guvis iespējamo vēlētāju atbalsta maksimumu un jebkurš tā turpmākais solis novedīs pie reitingu krišanās. Tad kādēļ nepierādīt, ka arī priekš Saskaņas centra politika ir kompromisu māksla.

Protams, SC nav drošs partneris, tādēļ valdībā vajadzētu arī Nacionālo apvienību, lai nodrošinātu lēmumiem atbalstu Saeimā.

Taču, NA vēl nav gatavi nolikt savus principus. NA dzīvescikls vēl nav savā pilnbriedā. Viņi vēl cer savākt daļu ZZS un Pilsoniskās savienības (pēc tam, kad tie būs biedrojušies ar SC valdībā) balsis uz nākamajām vēlēšanām. Un tas ir pareizi, jo bez šiem principiem NA ne ar ko īpaši neatšķirtos no Vienotības, ZRP vai ZZS.

Tātad šī CIETĀ nostāja nav nekas cits kā taktika. Tāda pati taktika, kā ZRP + Vienotība rezultātā ieguva vairāk balsu nekā viena pati Vienotība. Tāda pati taktikā kā Saskaņas centrs ar lētu populismu iešļūca Saeimā un iespējams valdībā. Tādi pati taktika uz kuru cerēja ZZS, bet Lembergs tomēr nepietiekami pārliecinoši stāstīja, ka viņš būs nākamās valdības vadītājs.

Tādēļ jāatceras, ka pūlim nav morāles. Un tad kad mēs balsojam un ņemam vērā to ko puaro.lv ir sarakstījis, tad vajag atcerēties, ka tā visa ir tikai taktika un ja tu pieņem lēmumu kāda ietekmē un ja tev nav pašam sava taktika, tad tu esi tāds pats marionete kā dažs labs sportists Saeimā.

Bet tomēr mani pārsteidz tas, ka varbūt tomēr eksistē tāda lieta kā kolektīvais saprāts. Katrs individuāli ņemti cilvēki pārsvarā balso dēļ nepareizajiem iemesliem (Smaidīgs, līka mugura, pārteicās divreiz, saņem naudu no Sorosa utt.), bet beigās visi kopā iebalso tīri sabalansētu parlamentu, kas neļaus nekādām ekstrēmām idejām sagraut kaut ko, kas būvēts gadiem ilgi.

Lai arī tas galvenokārt ir skaistumkonkurss, tomēr es uzzināju arī kādu lietderīgu informāciju, bet, diemžēl, nevarēju atrast internetā ne rakstu, ne normatīvo aktu, kas apstiprinātu to, ko teica Pabriks, ka policistiem tagad tiekot maksāta prēmija 150Ls par kukuļdevēja pieķeršanu.

Nu ja tas tā ir, tad tas pierāda, ka tieši tik vienkārši mehānismi bieži vien arī strādā. Par to liecina regulārie preses signāli, kas norāda uz pieaugošu kukuļdevēju pieķeršanas tendenci. Par nelaimi, no tā var arī izsecināt, ka līdz šim policists ar potenciālo kukuļdevēju spēja atrast citus risinājumus.

Man prieks, ja tiešām ir ieviests šāds mehānisms, lai arī es “uz dullo” minēju, ka 300Ls varētu būt tā summa, bet izrādās, ka arī 150Ls strādā tīri labi.

Un tas nozīmē to, ka dodiet tos mehānismus KNABam, kas ļauj motivēt kukuļošanas fakta atklāšanu un mēs redzēsim pozitīvus rezultātus. Un konkrēti – nodokļu atlaides uzņēmējiem, kas uzrāda tās publiskās amatpersonas, kuras ir gatavas iet uz nereglamentētiem kompromisiem (latv. zagt).

Referenduma rezultātā es atbalstu ZRP, jo es tā saredzu taktisku iespēju demokrātijas attīstībai, lai arī vēlētāji faktiski izvēlas šo partiju dēļ personības kulta. Savukārt, šī pieeja man dot cerības par iespējām iegūt Šķēles, Lemberga un Šlesera vēlētāju balsis.

Šodien publiskotie aptaujas dati parādīja ZRP reitingu kritumu par 32% un tas nozīmē tikai vienu -vēlētāji pieprasa Valdi Zatleru. Un šo lēmumu var pieņemt tikai Edmunds Sprūdžs pats, bet atkāpties šajā situācijā varētu būt ļoti ļoti sarežģīti, bet jāsaka, ka droši vien, ka vadīt valdību arī nav nekas triviāls.

Kā ievērojāt, visi iepriekšēji burti ir tikai un vienīgi par vienu lietu, par varas sagrābšanas taktiku. Kur tad paliek idejas? Idejas, kuras nevar iebarot lielām tautas masām nonāk renstelē.

Piemēram, PCTVL ir stingri idejiska partija un manās acīs tā ir tāda pati kā Visu Latvijai, jeb rūpējas par etniskiem jautājumiem un dažkārt pieslēdzas lielajām partijām izlīdzot ja pietrūkst balsis kādiem visnotaļ progresīviem risinājumiem.

Diemžēl, kā tādi mīkstmiesīgi vaļi Saeimā stūrē arī tautā mīlētās partijas ZZS un SC. Ļoti skaisti, bet kādas idejas vēlas realizēt šie mīkstmiesīgie vaļi? Vai viņi sen nav atteikušies no idejām un pārvērsušies tikai par taktiskajiem plānotājiem, lai sagrābtu varu pašas varas dēļ vien. Jo īpaši pēc tam, kad SC Rīgā ir nobaudījis garšīgos varas augļus, tad vairs pat nav svarīgi lobēt krieviski runājošo intereses.

Man bija lielas cerības uz Ivaru Zariņu no Saskaņas centra, kurš strādādams regulatorā bija sarēķinājis, ka pirkt gāzi no Krievijas ir izdevīgi – nu tā tas ir. Bet tā kā viņš ir tāds spējīgs ekonomists, tad es domāju, ka viņš sapratīs, ka visstulbākā investīcija ko viena valsts varētu izdarīt ir turpināt starptautisko aizdevumu programmu, palielināt pensijas, nesamazināt slimnīcu skaitu un vairāk tērēt modikamentiem (lasi – gatavot kukuli vēlētājiem) un tādā veidā nonākt pie daudz lielāka budžeta deficīta, turklāt pie daudz sliktāka kredītreitinga (lasi – dārgākas iespējas aizņemties brīvajā tirgū). Ivars Zariņš rēķinot uzņēmumu tarifus, droši vien stādījās priekšā, ka samazinot tēriņus un ieguldot attīstībā uzņēmumi kļūst konkurētspējīgi. Šķiet, ka vienīgais, ko šis jaunais deputāts ir sarēķinājis ir kā visefektīvāk uzpirkt vēlētāju balsis un nonākt pie varas.

Tātad problēma ir tur, ka cilvēki tic muļķībām un netic patiesībai. Vēl bieži nostrādā princips balsošu par savējiem – latviešiem, krieviem, riteņbraucējiem, gejiem vai par Ščerbatihu, kas arī ir konkurenci kropļojošs faktors.

Tā kā sabiedrība ir tik raiba cik raiba tā ir, tad lai turpmāk nebūtu jāveido masveida apdullinošus ausīs bāžamos batonus uz katrām vēlēšanām, bet katrs varētu virzīt sev zināmu lāga cilvēku, atbalstu vairāku vēlēšanu apgabalu ieviešanu. Un, protams, arī naudas lomas samazināšanu politikā, jo, piemēram, tādi kā es ar saviem ienākumiem faktiski nespēj ietekmēt politiku, lai arī esmu pieprasīts speciālists. Mums atliek cerēt, ka turīgo uzņēmēju intereses kaut kādā veidā sakritīs ar mūsējām.

Savukārt, tie kas ir krievi. Nu balsojiet lūdzu par PCTVL! Bet ja jūs esat latvietis un gribat lielāku pensiju un lai viss būtu izremontēts kā Ventspilī, tad jūs jau ziniet kas jādara.

Īstenībā jau Lembergs vai Šķēle varētu vadīt valdību un pat ļoti labi, bet par [ne]laimi viņiem vairs neuzticas liela sabiedrības daļa, bet nu tā tas notiek, ja ir pārāk lipīgas rokas. Un tur neko nevar darīt, ka mēs uz notikumiem 90tajos skatīsimies ar šodienas acīm.

Jāsaka, ka arī Vienotības ētikas komisijas lēmumi ir tik pat vāji kā atbalsts sabiedrības idejām. Es runāju par Solvitas Āboltiņas šausmināšanos par to, kā tas būs, kad netīrs lauku vecis, kuram faktiski nav nekāda mandāta [tikai 10 000 balsis internetā], nāks Saeimā pie tribīnes un klāstīs savas idejas. Bet tik un tā es uzskatu, ka Vienotībai ir viskvalitatīvākās biedru rindas kādas vien šobrīd Latvijā pastāv.

Par Pēdējo partiju? Nu ir jācenšās vairāk nonākt pie varas, lai varētu kaut ko mainīt. Šobrīd, tas izskatās tā: “A mums ir jautri! Kuram vēl ir tik jautri kā mums? Nēēvienam.”.

Par prezidentālu republiku. Tie, kas ir lasījuši partijas nosaukumu droši vien domā, ka visu zina par šo partiju, bet es varu pateikt priekšā, ka viņi plāno tādas nodokļu atlaides, ka pat Saskaņas centrs varētu iet atpūsties. ŠRP vēl varētu līdzināties, bet viņu programmā nav akcents uz solījumiem, bet vienkārši nosaukti visi valdības ministri.

LSDSP savukārt šķiedīsies ar naudu pa labi un pa kreisi un kāpēc gan ne, ja tā būs atņemta bagātajiem. Virs 3000Ls tikai IIN vien jau būšot 45%.

Partija “Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām”. Programmā sakarīgas lietas, bet ne par pilnu spektru. Viņiem jākļūst par sabiedrisku organizāciju un jālobē savas idejas citā veidā. No otras puses, ja kādi 5 deputāti no viņiem sēdētu Saeimā, tad nekas slikts jau nebūtu.

Pats vēl neesmu izlēmis par ko balsot. Gaidīšu un vākšu informāciju līdz pēdējam brīdim.

[Papildināts]

Tikko pa radio dzirdēju, ka Brigmanis (ZZS) iesaka atteikties no airBaltic glābšanas plāna. Nu tas tiešām ir sviests, ja nu valdība drīkst audzēt parādu, tad tikai un vienīgi ieguldot šobrīd lētajos uzņēmumus un attīstot tos, jo īpaši ja tiem ir stratēģiska nozīme tautsaimniecībā, ja tie ienes lielus nodokļu ieņēmumus vai rada eksportu. Protams, arī nodokļu atlaides, kas veicinātu nodarbinātību ir būtiskas un dēļ tām arī varētu atļauties palielināt parādu, bet jebkurā gadījumā līdzšinējie budžeta tēriņi būs jāsamazina vai jāpārgrupē solidāri atbildīgi un attīstību veicinoši.

[/Papildināts]

Kas tad nu? Vai es atkal cepšos par to reizi, kad ierados īsi pirms pieciem, uztaisīju rentgenu, bet kad aizgāju pie ķirurga trešajā stāvā, tad izrādījās, ka rentgeniste ir aizgājusi jau mājās un mēs ar ķirurgu (pie kura gāju steidzīgi bez nosūtījuma pa 10Ls), varam tikai parunāt par to kurš pretsāpju līdzeklis man palīdzēs izturēt līdz nākamai nedēļai, kad paņemšu brīvdienu un aizbraukšu pie ģimenes ārsta un nu jau pa velti varēšu nākt noklausīties konsultāciju? Nē – man ir jauns stāsts.

Tātad jau savlaicīgi esmu paņēmis darbā brīvdienu, lai uztaisītu rentgenu. Reģistratūrā laipni (uzreiz kā pabeidz diskusiju ar savu draudzeni) pasaka, ka varu doties pa taisno uz rentgena nodaļu tur būs kase, kur varēšu samaksāt. Tarā. Man ir nosūtījums, tādēļ tikai 2Ls un vēl man ir polise (uz sienas rakstīts, ka ar manējo apdrošinātāju viņi sadarbojas). Kad nu izstāvu rindu izrādās, ka šī īsā 8 cilvēku rinda nav priekš manis, ja es gribu norēķināties ar polisi, tad to ir jāiet darīt tajā garajā poliklīnikas rindā, kuras izstāvēšana ir īsta kardiovaskulāra pārbaude pati par sevi. Nodomāju: “Ejiet tak jūs” man 2Ls nav tik svarīgi samaksāšu pats no savas kabatas.

Pēc nobildēšanas man saka, ka rezultāti būšot pēc 14:00. Labi dodu tiem nedaudz laika un ierodos tikai 14:46. Izrādās, ka mans attēls vēl nav pa rokai un jāiet kaut kur to meklēt. Beigās izrādās, ka mana attēla nav vispār, jo rentgens esot saplīsis. Varot nākt pirmdien līdz 17:00, bet labāk pēc 10:00. O! Jā braucot ar 140 km/h, es pat varētu paspēt, ja nebūtu remonta darbi uz Jelgavas šosejas.

Tātad, kur ir veselības aprūpes sistēmas trūkums. Šī sistēma grib baroties no valsts un privātā finansējuma, bet nevēlas sniegt kvalitāti, jo tā netiek pareizi motivēta. Tādēļ nosaukšu pāri principus pēc kuriem jāreformē veselības aprūpe, ja gribam, ka tas ir atbalsts darba tirgum un dzīves kvalitātei.

• Mērķis: kvalitatīva un visiem pieejama veselības aprūpe;
• Līdzekļi: konkurence un stingrs valsts regulējums;

Kā tieši to realizēt?

• Privatizēt visas medicīnas iestādes, kuru pakalpojumus pērk privātpersonas.
• Veselības budžetu akumulēt pie privātajiem apdrošinātājiem, tas arī pasargās no nodokļu ieņēmumu svārstībām. Kā, piemēram, recesijas apstākļos OCTA kļuva lēta, bet zaudējumus uzņēmās apdrošinātāji. Valsts ieguva uz pakalpojumu izmaksām, zaudēja nedaudz nodokļos.
• Valsts definē noteikumus un strikti seko pieejamības un kvalitātes nosacījumu ievērošanai.
• Apdrošināšanas līmeņi:
• A – visi, kam ir vismaz minimālā alga(apmaksā darba devējs); pensionāri, bezdarbnieki slimnieki (apmaksā valsts) – pienākas viss, lai cilvēks spētu izdzīvot;
• B – proporcionāli nomaksātajam IIN, drīkst izmanot šī nodokļa atlaides un par to iegādāties līdzmaksājumu paketi, kurā ietilpst dažādi ar ārstēšanos saistītu pakalpojumu apmaksa. Ja pērk B ar minimālo algu, tad par pārsniegto proporciju ir jāmaksā PVN.
• C – visur, kur es eju viss man pienākas. Un arī ja man nav tik daudz nomaksāts IIN, tad varu nopirkt šo polisi papildus maksājot PVN.
• D – katra ārstniecības iestāde var uzlikt pakalpojumu cenu tik augstu, ka to nesedz neviens polises līmenis un šo līdzmaksājumu cilvēks maksā pats, acīmredzot par kādu īpašu attieksmi vai pakalpojuma kvalitāti.

Ja vēl pēc tam, kādas no šiem uzņēmumiem pirks nevajadzīgus aparātus, vai ļaus ārstiem strādāt trijās vietās, vai nepieņems pacientus vēlās vakara stundās, vai sūtīs trīs reizes uz riņķi pa gaiteni vai pateiks, ka viņiem kaut kas nestrādā, tad es un miljons citu vienkārši pie viņiem neies. Tā tas notiek tirgus ekonomikā. Un būs reāli ieviests modelis “nauda seko pacientam“. Un man nebūs jāņem brīvdiena, lai tiktu pie ārsta un pēc tam otra brīvdiena, lai uzzinātu konsultācijas rezultātus.

P.S. Ja kāds teiks, ka liela daļa šo iestāžu jau ir SIA. Tad es saku, ka viņi paši nenosaka cenu un arī summu, ko viņi saņems. Tātad viņi ir SIA-veidīgas valsts iestādes, kurās jo lēnāk tu strādā, jo vairāk tev maksā par nekā nedarīšanu.