Tā jau es domāju.

Lābi – alavakar!

• esmu Uzņēmuma reģistra IT nodaļas vadītājs;
• pēc divu dienu  nostrādāšanas tur, esmu secinājis, ka tuvākā nākotnē UR uzturētie reģistri nebūs pilnībā visiem un bezmaksas pieejami, taču tas ne man ne kolēģiem netraucē uzlabot pakalpojuma kvalitāti un funkcionalitāti.

Kā mēdz gadīties šādās situācijās politiķi sevi ir izgaismojuši jaunā aspektā. Piemēram, Saskaņas Centrs parādīja sevi kā pragmatisku politisku spēku, kurš spēj abstrahēties no dažādām ķengām un mērķtiecīgi iet uz darbu valdībā. Varētu jau teikt, ka Saskaņas Centrs ir piemuļķots, liekot viņiem pašiem atteikties no pirmsvēlēšanu populisma, bet pēc tam atstājot tos opozīcijā, bet jāsaka, ka tas nekādi neskādē viņu tēlam, jo viņiem šis ampluā ir ļoti labi zināms – balsojumi pret valdošo koalīciju, populisms un budžeta deficīta audzēšana Rīgas domē cerībā uz labākiem laikiem.

Vēl viens no izgaismotajiem aspektiem bija maigi izsakoties nesimpātisks. Kārtējo reizi pieminot okupācijas faktu daži politiķi noformulēja, bet dažiem paspruka domas, ko īsumā varētu palikt zem virsraksta “okupācija bija un okupanti arī ir”.

Tieši šī ir bijusi politiķu lielā kļūda. Piesaukt visur okupāciju un izturēties pret vienu sabiedrības daļu kā pret mazāk piederīgu šai valstij, kā pret tādiem, kuriem šajā valstī piedzimstot ir jānokārto eksāmens par atbilstību un lojalitāti valstij.

Tieši tāpēc es domāju, ka bija jādod Saskaņas Centram ekskluzīvas tiesības iekļūt valdībā visiem atmetot sarkanās līnijas un pragmatiski strādājot. Tas būtu simbols tam, ka mēs esam saliedēta sabiedrība, kas uzticas viens otram un spējam mainīt pieļautās kļūdas.

Skatoties no partiju viedokļa, protams, būtu netaisnīgi ļaut partijai, kas ir ilgstoši destruktīvi darbojusies opozīcijā nākt valdībā, zaudētājos atstājot to partiju, kas mazākumā cīnījās ar budžeta konsolidācijas un tiesiskuma veicināšanas pasākumiem.

Kā justies ZRP vēlētājam?

Biedru vidū nebija vienprātības par labāko trešo partneri SC vai VL-TB/LNNK, taču paziņojums, ka lēmums ir maināms tikai ar tankiem šķita kā stingras nostājas demonstrējums. Taču izrādījās tikai tās nedēļas taktiskais solis.

Prioritārais mērķis – iespēja veikt reformas šķiet ir nostiprināts ar šo punktu:

Koalīcijas līgumā nostiprināsim principu, ka nevienu lēmumu koalīcijā un valdībā nevar pieņemt, pārbalsojot ZRP ar balsu vairākumu.

Tikai reformas saliedētības jautājumos jau būs tādas pašas kā visās citās valdībās, kurās latvieši lēma par to kā krieviem būtu jāintegrējas. Savukārt, Krievijas publiskajiem paziņojumiem pateicīgs faktors būs milzīgais un nemainīgais nepilsoņu skaits, kas savukārt būs laba mērķauditorija dažādām politiskām akcijām. Bet 9. maijs un 16.marts būs atkal konflikta datumi nevis visai sabiedrībai pieņemami piemiņas pasākumi.

Latvijas nācija vairs nav tā pati, kas pirms okupācijas, bet ja sabiedrības vairākums to nesapratīs, tad šis negribētais un nesaprastais bērns turpinās darīt muļķības, ieslēdzies savā istabā.

Tas, ko ZRP varēja panākt bija politisko partiju eksplozija. Saskaņas Centram, Vienotībai un arī pašiem ZRP pārgrupējoties ideoloģiskās grupās tai pat laikā samazinot etniskā sastāva korelāciju ar partiju reitingiem.

Un tā ir tapusi atbilde uz Edija Boša politnekorekto jautājumu: “Vai Latvija ir gatava premjerministram krievam?”. Nē nav. Tā ir slikta ziņa arī citām minoritātēm, kamēr jūs nebūsiet vairākumā tikmēr jūs, iespējams, ignorēs vai lems jūsu vietā.

Pirms vēlēšanām es pats visus aicināju balsot par tiesiskuma koalīciju, bet tiesiskums nesastāv tikai no Vienotības virzītajām idejām, bet arī no cilvēktiesību ievērošanas un vienlīdzīgu iespēju radīšanas.

Kopsummā valdības deklarācija būs ļoti laba, bet vienmēr jau var labāk, jo īpaši ja mazāk domā par sevi.

Kas tad nu? Vai es atkal cepšos par to reizi, kad ierados īsi pirms pieciem, uztaisīju rentgenu, bet kad aizgāju pie ķirurga trešajā stāvā, tad izrādījās, ka rentgeniste ir aizgājusi jau mājās un mēs ar ķirurgu (pie kura gāju steidzīgi bez nosūtījuma pa 10Ls), varam tikai parunāt par to kurš pretsāpju līdzeklis man palīdzēs izturēt līdz nākamai nedēļai, kad paņemšu brīvdienu un aizbraukšu pie ģimenes ārsta un nu jau pa velti varēšu nākt noklausīties konsultāciju? Nē – man ir jauns stāsts.

Tātad jau savlaicīgi esmu paņēmis darbā brīvdienu, lai uztaisītu rentgenu. Reģistratūrā laipni (uzreiz kā pabeidz diskusiju ar savu draudzeni) pasaka, ka varu doties pa taisno uz rentgena nodaļu tur būs kase, kur varēšu samaksāt. Tarā. Man ir nosūtījums, tādēļ tikai 2Ls un vēl man ir polise (uz sienas rakstīts, ka ar manējo apdrošinātāju viņi sadarbojas). Kad nu izstāvu rindu izrādās, ka šī īsā 8 cilvēku rinda nav priekš manis, ja es gribu norēķināties ar polisi, tad to ir jāiet darīt tajā garajā poliklīnikas rindā, kuras izstāvēšana ir īsta kardiovaskulāra pārbaude pati par sevi. Nodomāju: “Ejiet tak jūs” man 2Ls nav tik svarīgi samaksāšu pats no savas kabatas.

Pēc nobildēšanas man saka, ka rezultāti būšot pēc 14:00. Labi dodu tiem nedaudz laika un ierodos tikai 14:46. Izrādās, ka mans attēls vēl nav pa rokai un jāiet kaut kur to meklēt. Beigās izrādās, ka mana attēla nav vispār, jo rentgens esot saplīsis. Varot nākt pirmdien līdz 17:00, bet labāk pēc 10:00. O! Jā braucot ar 140 km/h, es pat varētu paspēt, ja nebūtu remonta darbi uz Jelgavas šosejas.

Tātad, kur ir veselības aprūpes sistēmas trūkums. Šī sistēma grib baroties no valsts un privātā finansējuma, bet nevēlas sniegt kvalitāti, jo tā netiek pareizi motivēta. Tādēļ nosaukšu pāri principus pēc kuriem jāreformē veselības aprūpe, ja gribam, ka tas ir atbalsts darba tirgum un dzīves kvalitātei.

• Mērķis: kvalitatīva un visiem pieejama veselības aprūpe;
• Līdzekļi: konkurence un stingrs valsts regulējums;

Kā tieši to realizēt?

• Privatizēt visas medicīnas iestādes, kuru pakalpojumus pērk privātpersonas.
• Veselības budžetu akumulēt pie privātajiem apdrošinātājiem, tas arī pasargās no nodokļu ieņēmumu svārstībām. Kā, piemēram, recesijas apstākļos OCTA kļuva lēta, bet zaudējumus uzņēmās apdrošinātāji. Valsts ieguva uz pakalpojumu izmaksām, zaudēja nedaudz nodokļos.
• Valsts definē noteikumus un strikti seko pieejamības un kvalitātes nosacījumu ievērošanai.
• Apdrošināšanas līmeņi:
• A – visi, kam ir vismaz minimālā alga(apmaksā darba devējs); pensionāri, bezdarbnieki slimnieki (apmaksā valsts) – pienākas viss, lai cilvēks spētu izdzīvot;
• B – proporcionāli nomaksātajam IIN, drīkst izmanot šī nodokļa atlaides un par to iegādāties līdzmaksājumu paketi, kurā ietilpst dažādi ar ārstēšanos saistītu pakalpojumu apmaksa. Ja pērk B ar minimālo algu, tad par pārsniegto proporciju ir jāmaksā PVN.
• C – visur, kur es eju viss man pienākas. Un arī ja man nav tik daudz nomaksāts IIN, tad varu nopirkt šo polisi papildus maksājot PVN.
• D – katra ārstniecības iestāde var uzlikt pakalpojumu cenu tik augstu, ka to nesedz neviens polises līmenis un šo līdzmaksājumu cilvēks maksā pats, acīmredzot par kādu īpašu attieksmi vai pakalpojuma kvalitāti.

Ja vēl pēc tam, kādas no šiem uzņēmumiem pirks nevajadzīgus aparātus, vai ļaus ārstiem strādāt trijās vietās, vai nepieņems pacientus vēlās vakara stundās, vai sūtīs trīs reizes uz riņķi pa gaiteni vai pateiks, ka viņiem kaut kas nestrādā, tad es un miljons citu vienkārši pie viņiem neies. Tā tas notiek tirgus ekonomikā. Un būs reāli ieviests modelis “nauda seko pacientam“. Un man nebūs jāņem brīvdiena, lai tiktu pie ārsta un pēc tam otra brīvdiena, lai uzzinātu konsultācijas rezultātus.

P.S. Ja kāds teiks, ka liela daļa šo iestāžu jau ir SIA. Tad es saku, ka viņi paši nenosaka cenu un arī summu, ko viņi saņems. Tātad viņi ir SIA-veidīgas valsts iestādes, kurās jo lēnāk tu strādā, jo vairāk tev maksā par nekā nedarīšanu.

Nē, es nesaredzu eksporta īpatsvara pieaugumu ārējās tirdzniecības bilancē. Es redzu, ka triju gadu laikā, kopš lēnām atgriezās “investoru” uzticība, bet ka tendence, ka pērkam vairāk nekā pārdodam ir saglabājusies.

Lielos vilcienos varam teikt, ka iekšējā devalvācija un nodokļu paaugstināšana nav atrisinājusi šo problēmu.

Man par laimi esmu no koka produktu ražošanas nozares, kas ir uzrādījusi vislabāko sniegumu. Šeit gan jāsaka, ka daži zaļi domājoši cilvēki, kas nevēlas saprast to, ka kokiem Latvijā ir ražošanas faktora nozīme nevis estētiska, veselības, nacionāla vai folkloristiska nozīme, ir sašutuši par koku izciršanas tempiem un par šīs nozares ilgtspējību. Es, protams, ironizēju, bet skaidrs ir viens – sabiedrība nav iepazīstināta ar objektīviem (tātad ne demagoģiskiem) datiem, kas norādītu uz to kādi lēmumi ir jāpieņem šajā sakarā.

Preces, mašīnas un energoresursi ir tas ko mēs importējam un par ko iztērējam tik daudz cik nevaram nopelnīt. Vai visiem ir priekšstats par to, ka mēs eksportējam gaļu, dēļus un šalles, bet par to saņemam Mersedesus, plazmas televizorus un gāzi? Pāreizi, vēl tak ir Mildronāts.

Šodien dzirdēju, ka arī pie auto tirgotājiem esot atgriezusies veiksme un ka bankas rudenī sākšot tirgot mājokļus, kurus tās atņēma vietējiem spekulantiem.

Tas viss ir jauki, jo mums vajag mājas un mašīnas, bet mēs tās neesam nopelnījuši. Kā saprotat, tā sprauga starp importu un eksportu ir [valsts un privātais] kredīts – tā nauda būs jāatdod.

Tā kā cilvēkus nevar atturēt ar vārdiem vien no importa preču pirkšanas, tad ir jārīkojas ar tiem instrumentiem, kas valstij ir. Varbūt ir jāceļ nodokļi importam un jāsamazina PVN, piemēram, auto remontam – no sērijas labojat vien savas vecās mašīnas. Algu nodokļiem vispār ir jākļūst mazākiem. Jāsamazina PVN tām pārtikas produktu grupām, kuras ražo Latvijā. Jāceļ nekustamā īpašuma nodoklis ar neapliekamo minimumu fiziskai personai, tādējādi spekulantu, banku vai citu neapdzīvotie īpašumi ātrāk nonāktu tirgū, kas samazinātu to cenas. Tas arī izņemtu naudu/kredītu no šī sektora un to varētu izmantot ražošanai. utt. utt.

Tas, protams, nozīmē to, ka Māstrihtas kritēriju izpilde 2014. gadā būtu apdraudēta. Eiro un cerētais kredītreitings nebūtu, lētāki kredīti, lai apmaksātu importu arī nekļūs. Tas viss noved pie risinājuma, kurš ir vēl mazāk populārs kā nodokļu celšana. Un tā ir devalvācija. Vai maigāk varētu to nosaukt pie brīva valūtas kursa kaut kādās noteiktās robežās. Valūtas kurss ir tā lieta, kas regulē valstu savstarpējo tirdzniecību. Taču centrālā banka iejaucoties brīvajā valūtu tirgū veic cenu, jeb pieprasījuma korekcijas, to dara arī valstis pērkot tirdzniecības partnera parādus.

Latvijai vajag naudu un šī nauda ir jāaizņemas, bet šo parādu jāapmaksā ar cilvēku iespējām iegādāties importa preces. Tas nav nekas jauns, tas ir tā kā bija 90-tajos gados, kad katram bija ritenis, savs dārziņš un importa preces bija īstens retums.

Ja šādi netiks darīts, tad arī līdz 2014. gadam mēs neattīstīsimies strauji, bet vienalga uzkrāsim relatīvi lielu parādu slogu.

Vairāk par to zina teikt Ošlejs: http://www.youtube.com/watch?v=TkeSwZS0kKI&feature=youtu.be

Varbūt, ka Latvijai ir viltīgs plāns: iekļūt eirozonā un tad bāms uzspļaut visiem kritērijiem, bet vai tad tas nav tas ar ko visādas PIGS valstis jau ir nodarbojušās līdz šim? Vai tad tā nebūtu kārtējā bezatbildība? It kā uz mums tas neattiektos. Rezultātā eirozona kļūst par tādu toksisku jūru, kurā visi cenšas iegrūst arī savus toksiskos atkritumus, bet pēc tam sēdēt šajā jūrā mazā laiviņā un pieņemt nevajadzīgas dāvanas no donoriem.

P.S. Kā vienu no uzkrājumu nezaudēšanas instrumentiem valsts varētu nodot privatizācijai virkni uzņēmumus, piemēram, slimnīcas ārstiem; sadales tīklu, Lattelecom un LMT pensiju fondam un arī citā kapitālā, kas nestabilās globālās ekonomikas dēļ ir pieejams par zemām cenām. Šobrīd mūsu pensiju fondi cenšas spekulēt ar visu laiku krītošajām Nokia akcijām, tai pat laikā mēs meklējam investorus, kuri nopirks mūsu vietējos uzņēmumus, kuriem pieaugs vērtība tuvāko triju gadu laikā.

Tagad, kad Saeima ir pārliecinoši atlaista, es pieņemu, ka cilvēki ir gatavi pārskatīt savus uzskatus, vairāk diskutēt ar deputātiem un teikt viņiem, ko viņi vēlas. Šīs vēlmes nedrīkst būt primitīvas un egoistiskas, bet gan pārdomātas un solidāras.

Lai veicinātu demokrātisku lēmumu pieņemšanu, pilsonisku sabiedrību un ar šiem līdzekļiem uzlabot, katra indivīda dzīvi Latvijā, esmu nolēmis pievienoties Zatlera Reformu partijai.

Jāsaka, ka rīkojums Nr.2 ir izraisījis virkni pozitīvu notikumu un teikšu, ka tik kvalitatīvs piedāvājums, kā uz šīm ārkārtas vēlēšanām ir necerēta veiksme.

Katram ir par ko balsot vai pat vēl vairāk, ir ar ko iet kopā un realizēt savas idejas. Es pats esmu sociāli liberāli noskaņots, tādēļ ideoloģiski ZRP kļūst par manu izvēli. Turklāt es ceru, ka šai partijai izdosies Latvijas politikā ienest būtiskus jauninājumus:

• nacionālo jautājumu risināšana pragmatiska bez populisma un ar mērķi saliedēt sabiedrību, izmantojot motivējošus nevis represīvus mehānismus;
• publiski diskutējot teikt taisnību, argumentēt un pārliecināt par vai uzzinātu labākos risinājumus, tātad nemelot un vajadzības gadījumā teikt, ka nezinu, bet labāk tomēr zināt un noteikti zināt par ko balsots Saeimā;
• amatpersonu virzīšanā kā galvenajiem kritērijiem ir jābūt profesionalitātei un reputācijai;

Labdien!

Šodien no medijiem ir uzzināms, ka KNAB priekšnieka vietnieks Alvis Vilks ir atbrīvots no amata, taču nekur nav pieejams KNAB oficiālais skaidrojums par šo notikumu. Man kā korupcijas apkarošanas entuziastam ir skumji vērot to, kā KNAB vadošo amatpersonu konflikts degradē sabiedrības uzticību visam korupcijas procesam. Vai KNAB ir izvēlējies noklusēšanas stratēģiju, slēpjoties aiz ierobežotas pieejamības informācijas? Vai tomēr sekos publisks paziņojums, kas ļaus sabiedrībai secināt, ka ilggadējā darbinieka Alvja Vilka atbrīvošana no amata nav personīgu nesaskaņu risināšana, bet gan, ka Alvis Vilks ir bijis viens no pieaugošo korupcijas indikatoru veicinātājiem un turpmāk būs sagaidāms KNAB darbības uzlabojumus.

Vēlos atgādināt, ka korupcijas apkarošanas neveiksmes nav tikai manas personīgās skumjas, bet arī KNAB misijas neveiksmīga izpilde:
Mēs vēršamies pret korupciju ar likuma spēku un sabiedrības atbalstu, lai panāktu amatpersonām uzticētās varas godprātīgu izmantošanu valsts un sabiedrības interesēs.

–
Ar cieņu.
Martins.Stals.lv

21 dienu vēlāk izrādījās, ka šis mans e-pasts nav bijis vien kliedziens spilvenā, jo sekoja atbilde:

Par A.Vilka atbrīvošanu no amata

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk – Birojs) 2011.gada 13.maijā tika saņemta Jūsu vēstule (nosūtīta elektroniski no adreses – martins…@gmail.com) ar lūgumu sniegt atbildi saistībā ar Biroja priekšnieka vietnieka (korupcijas novēršanas jautājumos) A.Vilka atbrīvošanu no amata.

Attiecībā uz disciplinārsoda – atbrīvošana no amata – piemērošanu A.Vilkam, vēršu Jūsu uzmanību, ka saskaņā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 4.panta trešās daļas 8.punktu – Biroja priekšnieka kompetencē ir Biroja amatpersonām un darbiniekiem uzlikt disciplinārsodus, piemērojot kādu no minētā likuma 25.panta otrajā daļā norādītajiem disciplinārsoda veidiem, turklāt, šāds sods, ievērojot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 25.panta piekto daļu, ir uzliekams 10 dienu laikā no dienesta pārbaudes pabeigšanas dienas.

Ņemot vērā minēto un izvērtējot pret A.Vilku ierosinātās disciplinārlietas izmeklēšanas materiālos (t.sk. – dienesta izmeklēšanas slēdzienā) esošo informāciju, tika pieņemts lēmums piemērot A.Vilkam disciplinārsodu – atbrīvošana no amata.

Saistībā ar Biroja oficiālo viedokli par A.Vilka atbrīvošanu no amata, atzīmēju, ka A.Vilkam attiecīgo Biroja priekšnieka rīkojumu (administratīvo aktu), pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 76.panta otro daļu un 79.panta pirmo daļu, ir tiesības pārsūdzēt Administratīvajā tiesā viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas (saskaņā ar minētā likuma 70.panta pirmo daļu administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas paziņots adresātam), līdz ar to, kamēr nav pagājis šis administratīvā akta pārsūdzēšanas termiņš vai nav stājies spēkā tiesas galīgais nolēmums šajā lietā, Birojs, ievērojot Fizisko personu datu aizsardzības likumā un Informācijas atklātības likumā noteikto normatīvo regulējumu (prasības) par personu datu aizsardzību, papildus informāciju par A.Vilka atbrīvošanu no amata nesniegs.

Ar cieņu,

priekšnieks                                                                                       N.Vilnītis

Jādomā, ka atbildes sniegšana ir nevis labās gribas izpausme, bet gan likuma burta ievērošana. Taču, es kā atbildes saņēmējs vēlētos, lai man skaidrā valodā un pēc būtības būtu atbildēts, jo pretējā gadījumā ir iespējams savīt tādas konstrukcijas, kuras atšķetinot izrādās, ka beigās nekas pēc būtības nav pateikts.

Šajā gadījumā gan ir iespējams izlobīt būtību.

Man Vilnītim kā KNAB priekšniekam ir tiesības atbrīvot no darba savu vietnieku. Tā kā Vilks var pārsūdzēt šo lēmumu, tad es vairāk neko nepaskaidrošu.

Mans piedāvājums ir, ka atbildes uz e-pastiem drīkstētu rakstīt tikai pēc būtības un tikai gadījumā, ja informācijas lūdzējs prasa detalizētu uz normatīvajiem aktiem balstītu skaidrojumu, sniegt “garo” atbildi. Šajā gadījumā gan amatpersonai būtu jāizstrādā kaut kāda labā prakse, piemēram, sniedzot skaidrojumus par nodokļu piemērošanu, droši vien atsauces uz normatīvajiem aktiem būtu iekļaujamas bez speciāla pieprasījuma.

Mērķis ir samazināt atbilžu gatavošanas laiku un mazināt birokrātiju, bet rūdītam birokrātam šāds piedāvājums var likt sacelties matiem stāvus, tādēļ vēlos vien ierosināt diskusiju par šādu iespēju.

Ejam balsojam, atbalstām viens otra iniciatīvas un attīstāmies (varētu jau arī lēnāk attīstīties, ja mēs nebūtu tik daudz iekavējuši).

Atšķir, protams, tas, ka vieni nespēj priecāties par vareno atbrīvošanas misiju, kuras rezultātā tik un tā tika likvidēta Latvijas valsts un ignorēta Satversme. Vieno, piemēram, Jelgavā Pasta salā notiekošais 9. maija pasākums ar salūtu, mūziku un iedzeršanu. Un otrs pasākums Lielā Talka, kurā piedalās tie, kam svarīgi ir Latvijas valsts svētki un sakopta Latvijas daba.

Tā, lai vieniem nebūtu jājūtas kā īrniekiem Latvijā, bet otriem aiz pirmajiem nebūtu jāstaigā ar atkritumu maisu, izmantosim šo lielisko iespēju – piedalīties talkās un vairosim toleranci savā sabiedrībā.

P.S. Nevarēju neievietot šo bildi no Jelgavas pasākuma (bilde atrodas uz  ZZ.lv). Zēns ar naģeni, uz kuras ir Vācijas karogs.

Tas, iespējams, ilustrē to, cik skopa informācija par vēsturiskajiem notikumiem nonāk mūsu jaunākajai paaudzei.

Pakalpojuma cena ir kaut kāda vidējā temperatūra slimnīcā starp zaudējumus un peļņu nesošiem. Praktiski jebkuram klientam ir iespējams runāt par pakalpojuma cenām un tad kad izpildītājs jau runā ar klientu šeit var uzskatīt, ka viena liela daļa izmaksu jau ir nesušas atdevi, tādēļ šajā posmā arī saņemt mazāk tomēr ir labāk kā neko, protams, šis princips darbojas ja ir konkurences apstākļi. Kas attiecas uz mobilo telefonu operatoriem, tad viņi atbilstoši tirgum varētu būt pie maksimāli optimālā piedāvājuma, ko tie vispār var sniegt, tādēļ noteikti turpmākā cīņa vairs nenotiks tarifu līmenī, bet gan lojalitātes programmās un galvenokārt pakalpojuma klāsta ziņā, tā, piemēram, cilvēkiem ir jādod mazcenas telefoni ar internetu, tad tie arī izmantos internetu. Varētu arī viņiem dod zināmu skaitu aplikācijas mēnesī par brīvu kā rezultātā patērētais datu pārraides apjoms [lasi nauda] pieaugs, kas savukārt dos līdzekļus infrastruktūras attīstībai un varbūt kādu korporatīvo klientu pakalpojumu izstrādei, kā piemēram, gps izsekotājs – darba devējs zina, kura atrodas visas viņa mašīnas, turklāt spēj atskaitīties VID, ka visi braucieni ir notikuši tikai saimnieciskās darbības veikšanai.

Un šī morāle attiecas arī uz Latvenergo un paaugstinātajiem tarifiem. Ja Latvijas tirgus būs gana liberalizēts, tad tas ļaus klientiem ietaupīt, bet uzņēmumiem attīstīt jaunus produktus. Šobrīd likumdošana ir zaļa (es domāju negatava nevis videi draudzīga). Arī paši uzņēmumi varbūt vēl nav īsti gatavi paredzēt kā tālāk viss attīstīsies, taču šeit ir nepārprotami saskatāma līdzība ar mobilo sakaru operatoriem un ja attīstības scenārijs aizies tādu pašu ceļu, tad ieguvēji būs visi – zemas cenas klientiem, optimizētas izmaksas uzņēmumiem, jauni pakalpojumi un iespējams eksportspējīga pakalpojuma kvalitāte. Turklāt enerģijas ražotājiem ir tāda lieta kā bāzes jaudas, līdz ar to viņiem var būt brīži, kad pārdot par niecīgu samaksu ir izdevīgāk nekā nepārdot vispār. Šeit gan varbūt atmaksājas būt disciplinētam pēc principa – nav man, tad nebūs nevienam.

Kā ja sapratāt, esmu viens no tiem retajiem, kurš uzskata, ka šī elektroenerģijas tarifu liberalizēšana ir laba lieta, turklāt es tur tomēr saskatu progresivitātes principu. Plus – cilvēki tiks motivēti mazāk patērēt, ko kā rāda pētījumi cilvēki slikti ir apguvuši līdz šim. Ā! Jā! Mūžīgais arguments par daudzbērnu ģimenēm. Protams, šie ir atbalstāmi subjekti, jau šobrīd ir neapliekamās summas strādājošajiem par apgādājamajiem, kā arī pabalsts nestrādājošiem. Šos instrumentus vajag pastiprināt, turklāt veidā, kas motivē uzlabot legālo ieņēmumu apjomu, bet nekādā gadījumā nevajag izņēmuma dēļ sagraut sistēmu (es runāju par to, ka tarifos paredzēt kaut kādu ģimeņu principu vai ko tādu).

]]> http://martins.stals.lv/2011/03/01/tarifu-cinas-jeb-samazinam-rekinu-ii/feed/ 0