Turpmāk rakstīto ir jāuzskata par tādu hipotētisku scenāriju, nevis faktiem vai nopietnas analīzes secinājumiem.

Situācija ir sekojoša. Eiropas Savienības paplašināšanas nākamajā kārtā varētu tikt uzņemtas dažas valstis “sadarbībai” ar kurām arī ir jākļūst par Latvijas mērķi. Turcija mūs neinteresē, bet mūs varētu interesēt tāda valsts kā Moldova. Varat palasīt Wikipēdijā. Moldovas liktenis un attīstība ir ļoti līdzīga Latvijai, taču viņiem par nelaimi mēs esam guvuši augšminētās mācības un vairs nekad nebūsim tādi kā agrāk.

Draugi investori

Tātad mums jāpiesakās par varenajiem Moldovas draugiem un investoriem. Galvenās investīcijas jāiegulda bankās, līzingos un citās finanšu institūcijās un instrumentos. Par to pretim prasot, protams, zināmu atbalstu eksportam no Latvijas uz Moldovu. To varētu organizēt tā kā savstarpējo darījumu apdrošināšanu. Šinī situācijā ir jābūt radošiem, jo Rietumu brāļi arī gribēs būt klāt un pagrābt savu kumosu, bet mums jāpārliecinās, lai pašā Kišiņevas centrā stāvētu Citadele un visas valsts un pašvaldības vairāk vai mazāk korumpētās amatpersonas būtu informētas, ka Citadelē turēt naudu ir ļoti moderni un droši. Tas nepieciešams priekš tam, lai mums pašiem nebūtu pārāk daudz naudas jāiegulda, lai realizētu tālākos plānus.

Tā kā ES nav iespējams bloķēt brīvo preču plūsmu, tad vēl tikai jāparūpējas, lai Moldovas leja tiktu piesaistīta eiro un kaut kādi populisti nesadomā devalvēt valūtu vai kā citādi kaitēt “investoru” interesēm. Finanšu pieplūduma rezultātā dabīgi, ka celtos algas, cenas un pirktspēja vārdu sakot būtu augsta inflācija. Eiropas Savienības kolēģi pakratītu ar pirkstu un pateiktu Moldovai: ” fui, fui.. jums nu gan vajadzētu kaunēties un samazināt algas vai ko tādu.” .

Mūsu privātajiem investoriem, pensiju fondiem un valsts uzņēmumiem jāpērk visu kapitālu ko vien var nopirkt, jo augstā inflācija, pirktspēja un citu investoru interese liks šo kapitālu vērtībām strauji pieaugt. Jāpērk publiski kotēto uzņēmu akcijas, jāpierunā valsts un pašvaldību uzņēmu privatizācija (bet ne par katru cenu, jo vēlāk vēl būs izdevīgāks brīdis), jāpērk visi uzņēmumi, kam ir nekustamie īpašumi un paši nekustamie īpašumi, meži un viss, kam tendence kļūt vērtīgākam. Lai visiem pietiktu nauda importa precēm un kapitāla tirdzniecībai Moldova ir “jāuzpilda ar naudu”, jeb bankām ir cītīgi un jāfinansē visi drošie projekti, jeb tie, kuros iesaistīts nekustamais īpašums, jo tam nav tendence izkūpēt gaisā. Jāparūpējas, lai korumpētā politiskā kliķe, kam būtu vara tajā brīdī varētu mierīgi baroties un nepamanīt samilzušās ekonomikas problēmas. Lai nodrošinātu šo scenāriju var nākties iegādāties kādu laikrakstu vai televīziju, bet tas nekas jo arī tā vērtība strauji augs, jo reklāmas un visu citu tirgu tendences “kāps debesīs”. Kavēt nevēlamu likumu pieņemšanu ir vieglāk par vieglu. Galu galā vienmēr var sarīkot kādu etnisko vai kādu citu kašķi uz kuru visi iedzīvotāji pavilksies. Nepilnības darba likumdošanā un institucionālajā darbaspēka aizsardzībā jāizmanto, lai pārceltu savas videi un darbiniekiem kaitīgās rūpnīcas uz turieni. Šamie vēl priecāsies par to: “O! Darbavietas un investīcijas!”. Nodokļu slogs lielajam kapitālam ir jātur zems, lai var pietiekami daudz izpumpēt ārā no banku un uzņēmumu peļņas. Viņiem to “eksperti no Rietumiem” paskaidros, ka tas viss ir vajadzīgs priekš tam, lai piesaistītu investīcijas. Korumpētie un stulbie politiķi tikai mās ar galvu, jo arī viņiem šī likumdošana būs gana izdevīga, jo viņu jau uzkrātais kapitāliņš arī strauji pieaugs un to taču nedrīkst apturēt. Tā vietā visam nodokļu slogam jābūt uz algām, jo piedāvājums būs pietiekami augsts, lai pašas algas varētu turēt zemas un nodokļu slogs nebūtu jāuzņemas uz investora pleciem. Nedrīkst nākt pie varas kaut kādi sociālisti-populisti. Šis gan ir vienkārši. Pietiks paplivināt Padomju Savienības karogu un parādīt ar pirkstu uz konkrētajiem politiķiem un tiem vairs nebūs nekāda iespēja veidot valdību.

Ballītes beigas

Šādā stilā jāpumpē tā ekonomika ar divciparu inflāciju, kamēr vienā brīdī būs jūtamas tendences, ka šķiet, ka savs kapitāls ir “jāņem ārā” no šīs saindētās valsts. Kartam kapitālam individuāli dažam 40% dažam 700% pieaugums būs pilnīgi pietiekams, lai to paspētu pārdod pirmais. Brīdī, kad visi investori un spekulanti reizē to sadomās darīt jau būs par vēlu, tādēļ šeit ir jāpieiet pragmatiski un nedrīkst kļūt pārāk alkatīgs. Kopumā ķēriens būs pamatīgs, bet banku bizness gan tagad būs jāpārveido no kredītus dodoša uz ķīlu ievācošu. Par pašu Moldāvu naudu finansētie kapitāla radīšanas projekti tagad būs pārsvarā bankrotējuši un nonāks banku rīcībā. Bankas šos īpašumus varētu sakārtot portfeļos un tirgot par sviestmaizi. Visienteresētākie varētu būt pensiju fondi, taču tiem arī būs jānogaida viszemākais bedres punkts. Viszemākais punkts ir jānotur pietiekami ilgu laiku pirms ierasties un sākt visu par sviestmaizi izpirkt. Tas vajadzīgs ir priekš tam, lai milzīgais darba spēka pārpalikums nodrošinātu kvalificētu un lētu speciālistu pieejamību. Mēs viņiem nodrošināsim latviešu valodas kursus un bezmaksas bērnu dārzus un viņi būs priecīgi, ka pametuši savu valsti. Tikmēr palikušie moldāvi uzņemsies kosmiskas kredītsaistības, lai atdzīvinātu tukšās bankas.

Privātais sektors un valsts sektors pēkšņi bankrotēs, bet lai tie varētu turpināt importēt, būtu nepieciešams tos kreditēt. No šī kredīta daļu var nākties norakstīt, bet galvenais ir panākt, lai Moldova mazina izdevumus – algas, sociālos pabalstus, aizver skolas, slimnīcas un lai noēd uzkrājumus. Šis arī ir īstais brīdis aicināt privatizēt lielos valsts uzņēmumus par sviestmaizi, jo amatpersonas būs izmisumā un neko citu jau prātīgu nevarēs izgudrot.

Tas viss varbūt izklausās nedaudz cietsirdīgi, bet ja Latvija stāvēs malā un tikai noskatīsies, ka visi citi mielojas, tad mēs būsim vienīgā attīstītā valsts, kura tā darīs.

Moldovas interesēs būtu tagad rūpīgi iepazīties ar “Latvija iestājās Eiropas Savienībā” scenāriju, lai spētu izvairīties no grābekļiem, kas izlikti tās ceļā. Diemžēl, viss ir tautas rokās, jo ja ar to varēs viegli manipulēt un stāstīt viņiem pekstiņus, tad neviens politiķis nevarēs ierasties un vadīt valsti tā kā tas ir vajadzīgs tās iedzīvotājiem. Es jau nesaku, ka iestāties ES ir slikti, tikai vajag atšķirt draudzību no Stokholmas sindroma.

Kas ir burvīgs šim scenārijam, ka ja kāds ir tik neaptēsts un savas kļūdas nesaprot, tad uz viņu šo var izpildīt vairākas reizes pēc kārtas – vajag tikai klausīties ko eksperti no Rietumiem un investori saka.

Latvija kļūst pieaugusi un tieši tādēļ bērnu šļupstiem ir jāpārvēršas gramatiski labi noformulētos vajadzību prasījumos. Piemēram, tas kā politiķi centās sagatavot kaut kādu paziņojumu saistībā ar referendumu, bija tie bērnu šļupsti. Galvenais trūkums ir tāds, ka politiķi nevar būt valsts propagandas avots, jo to viedokļi ir atšķirīgi, tie var apšaubīt un diskutēt par jebko. Svarīgs propagandas instruments ir NEPLP taču mana vīzija ir par vēl plašākas institūcijas veidošanu, kura:

• veicinātu sabiedrības uzticību valsts varai;
• veicinātu pašlepnuma un patriotisku jūtu izpausmes;
• radītu privileģētu pilsoņu sajūtu dzīvojot Latvijā;
• veicinātu diskutējamo jautājumu aktualitāti, piemēram, veselības aprūpe, lauksaimniecība utml;
• reklamētu valsti ārzemēs ar noteiktu koncepciju, piemēram, Latvijā ražotā produkcija ir kvalitatīva, ekoloģiska un ar Latvijas uzņēmējiem svarīgāk par peļņu ir partneru attiecības.

No sasniedzamajiem mērķiem var saprast arī uzdevumus:

• sabiedriskos medijos un iepirkts raidlaiks, ziņu komentēšanas veids, raidījumu saturs un paustie viedokļi un intervētās personas, gatavoti tā, lai sasniegtu augšminētos mērķus;
• veikt pētījumus, lai saprastu sabiedrības noskaņojumu un tās gatavību nākamam attīstības solim un virzienam; stiprināt šo virzību;
• maksāt PR kompānijām iekšzemē un ārzemēs; iegūt populāru, autoritatīvu personu intervijas un vēlamo viedokļu plašu prezentāciju.
• Nevēlamu procesu apturēšana radot negatīvu informācijas fonu pretiniekiem.

• 0.13% nederīgas aploksnes
• 1.03% nederīgas zīmes

Savukārt, deputāti, kuriem bija jābalso par Valda Zatlera kandidatūru Saeimas spīkera amatam divos balsojumos, uzrādīja 4,5% nederīgus biļetenus.

Ņemot vērā, ka šis balsojums ir tehniski vienkāršāks un pieņemot, ka par deputātiem tiek virzīti tie prasmīgākie un spējīgākie sabiedrības pārstāvji, atliek secināt tikai vienu – tā ir apzināta rīcība.

Savukārt, medijos publicētā godīgā Elīnas Siliņas seja un vājās zināšanas par to, kas ir Edgars Rinkēvičs, liek aizdomāties, ka varbūt Zatlera Reformu partija vēlējās pēc iespējas vieglāk kontrolējamus deputātu kandidātus, bet rezultātā paši no tā cieta.

Ar šo ierakstu es gribu izdarīt spiedienu uz Olšteina sešinieka iespējamo naivo spārnu. Vai jūs aptuveni nojaušat kādas sekas ir jūsu rīcībai? Vai jums ir jaunums, ka ZRP sarkanā līnija bija ZZS, bet pateicoties jums tā ir vienīgā alternatīva. Nolieciet deputātu mandātus tie, kas esat bijuši godīgi, pievienojoties partijas uzstādījumiem.

Iegansts par demokrātijas trūkumu ir patiess, taču, tikai strādājot partijā, ir iespējams kaut ko mainīt.

P.S. Elīna Siliņa un Jānis Upenieks esot pusbrālis ar pusmāsu.

Pieņemsim, ka ir partija, kurā ir dažādu tautību pārstāvji, kuri vēlas darboties valdībā un kuriem ir liels sabiedrības atbalsts un ir gatavi uz dažādiem kompromisiem, lai pēc iespējas labāk realizētu vēlētājiem dotos solījumus. Vai šāda partija būtu jāņem valdībā? Jā, bet nē, bet viņi ir darījuši tādas un šitādas drausmu lietas.

Svarīgs ir partijas dzīves cikls. Kā mēs zinām politiķiem tas ir īss. Pat ja dara labus darbus, bet neprot tos labi prezentēt, piemēram, Kampars, Štokenbergs, Ēlerte vai Bārzdiņš.

Saskaņas centrs ir guvis iespējamo vēlētāju atbalsta maksimumu un jebkurš tā turpmākais solis novedīs pie reitingu krišanās. Tad kādēļ nepierādīt, ka arī priekš Saskaņas centra politika ir kompromisu māksla.

Protams, SC nav drošs partneris, tādēļ valdībā vajadzētu arī Nacionālo apvienību, lai nodrošinātu lēmumiem atbalstu Saeimā.

Taču, NA vēl nav gatavi nolikt savus principus. NA dzīvescikls vēl nav savā pilnbriedā. Viņi vēl cer savākt daļu ZZS un Pilsoniskās savienības (pēc tam, kad tie būs biedrojušies ar SC valdībā) balsis uz nākamajām vēlēšanām. Un tas ir pareizi, jo bez šiem principiem NA ne ar ko īpaši neatšķirtos no Vienotības, ZRP vai ZZS.

Tātad šī CIETĀ nostāja nav nekas cits kā taktika. Tāda pati taktika, kā ZRP + Vienotība rezultātā ieguva vairāk balsu nekā viena pati Vienotība. Tāda pati taktikā kā Saskaņas centrs ar lētu populismu iešļūca Saeimā un iespējams valdībā. Tādi pati taktika uz kuru cerēja ZZS, bet Lembergs tomēr nepietiekami pārliecinoši stāstīja, ka viņš būs nākamās valdības vadītājs.

Tādēļ jāatceras, ka pūlim nav morāles. Un tad kad mēs balsojam un ņemam vērā to ko puaro.lv ir sarakstījis, tad vajag atcerēties, ka tā visa ir tikai taktika un ja tu pieņem lēmumu kāda ietekmē un ja tev nav pašam sava taktika, tad tu esi tāds pats marionete kā dažs labs sportists Saeimā.

Bet tomēr mani pārsteidz tas, ka varbūt tomēr eksistē tāda lieta kā kolektīvais saprāts. Katrs individuāli ņemti cilvēki pārsvarā balso dēļ nepareizajiem iemesliem (Smaidīgs, līka mugura, pārteicās divreiz, saņem naudu no Sorosa utt.), bet beigās visi kopā iebalso tīri sabalansētu parlamentu, kas neļaus nekādām ekstrēmām idejām sagraut kaut ko, kas būvēts gadiem ilgi.

Lai arī tas galvenokārt ir skaistumkonkurss, tomēr es uzzināju arī kādu lietderīgu informāciju, bet, diemžēl, nevarēju atrast internetā ne rakstu, ne normatīvo aktu, kas apstiprinātu to, ko teica Pabriks, ka policistiem tagad tiekot maksāta prēmija 150Ls par kukuļdevēja pieķeršanu.

Nu ja tas tā ir, tad tas pierāda, ka tieši tik vienkārši mehānismi bieži vien arī strādā. Par to liecina regulārie preses signāli, kas norāda uz pieaugošu kukuļdevēju pieķeršanas tendenci. Par nelaimi, no tā var arī izsecināt, ka līdz šim policists ar potenciālo kukuļdevēju spēja atrast citus risinājumus.

Man prieks, ja tiešām ir ieviests šāds mehānisms, lai arī es “uz dullo” minēju, ka 300Ls varētu būt tā summa, bet izrādās, ka arī 150Ls strādā tīri labi.

Un tas nozīmē to, ka dodiet tos mehānismus KNABam, kas ļauj motivēt kukuļošanas fakta atklāšanu un mēs redzēsim pozitīvus rezultātus. Un konkrēti – nodokļu atlaides uzņēmējiem, kas uzrāda tās publiskās amatpersonas, kuras ir gatavas iet uz nereglamentētiem kompromisiem (latv. zagt).

Referenduma rezultātā es atbalstu ZRP, jo es tā saredzu taktisku iespēju demokrātijas attīstībai, lai arī vēlētāji faktiski izvēlas šo partiju dēļ personības kulta. Savukārt, šī pieeja man dot cerības par iespējām iegūt Šķēles, Lemberga un Šlesera vēlētāju balsis.

Šodien publiskotie aptaujas dati parādīja ZRP reitingu kritumu par 32% un tas nozīmē tikai vienu -vēlētāji pieprasa Valdi Zatleru. Un šo lēmumu var pieņemt tikai Edmunds Sprūdžs pats, bet atkāpties šajā situācijā varētu būt ļoti ļoti sarežģīti, bet jāsaka, ka droši vien, ka vadīt valdību arī nav nekas triviāls.

Kā ievērojāt, visi iepriekšēji burti ir tikai un vienīgi par vienu lietu, par varas sagrābšanas taktiku. Kur tad paliek idejas? Idejas, kuras nevar iebarot lielām tautas masām nonāk renstelē.

Piemēram, PCTVL ir stingri idejiska partija un manās acīs tā ir tāda pati kā Visu Latvijai, jeb rūpējas par etniskiem jautājumiem un dažkārt pieslēdzas lielajām partijām izlīdzot ja pietrūkst balsis kādiem visnotaļ progresīviem risinājumiem.

Diemžēl, kā tādi mīkstmiesīgi vaļi Saeimā stūrē arī tautā mīlētās partijas ZZS un SC. Ļoti skaisti, bet kādas idejas vēlas realizēt šie mīkstmiesīgie vaļi? Vai viņi sen nav atteikušies no idejām un pārvērsušies tikai par taktiskajiem plānotājiem, lai sagrābtu varu pašas varas dēļ vien. Jo īpaši pēc tam, kad SC Rīgā ir nobaudījis garšīgos varas augļus, tad vairs pat nav svarīgi lobēt krieviski runājošo intereses.

Man bija lielas cerības uz Ivaru Zariņu no Saskaņas centra, kurš strādādams regulatorā bija sarēķinājis, ka pirkt gāzi no Krievijas ir izdevīgi – nu tā tas ir. Bet tā kā viņš ir tāds spējīgs ekonomists, tad es domāju, ka viņš sapratīs, ka visstulbākā investīcija ko viena valsts varētu izdarīt ir turpināt starptautisko aizdevumu programmu, palielināt pensijas, nesamazināt slimnīcu skaitu un vairāk tērēt modikamentiem (lasi – gatavot kukuli vēlētājiem) un tādā veidā nonākt pie daudz lielāka budžeta deficīta, turklāt pie daudz sliktāka kredītreitinga (lasi – dārgākas iespējas aizņemties brīvajā tirgū). Ivars Zariņš rēķinot uzņēmumu tarifus, droši vien stādījās priekšā, ka samazinot tēriņus un ieguldot attīstībā uzņēmumi kļūst konkurētspējīgi. Šķiet, ka vienīgais, ko šis jaunais deputāts ir sarēķinājis ir kā visefektīvāk uzpirkt vēlētāju balsis un nonākt pie varas.

Tātad problēma ir tur, ka cilvēki tic muļķībām un netic patiesībai. Vēl bieži nostrādā princips balsošu par savējiem – latviešiem, krieviem, riteņbraucējiem, gejiem vai par Ščerbatihu, kas arī ir konkurenci kropļojošs faktors.

Tā kā sabiedrība ir tik raiba cik raiba tā ir, tad lai turpmāk nebūtu jāveido masveida apdullinošus ausīs bāžamos batonus uz katrām vēlēšanām, bet katrs varētu virzīt sev zināmu lāga cilvēku, atbalstu vairāku vēlēšanu apgabalu ieviešanu. Un, protams, arī naudas lomas samazināšanu politikā, jo, piemēram, tādi kā es ar saviem ienākumiem faktiski nespēj ietekmēt politiku, lai arī esmu pieprasīts speciālists. Mums atliek cerēt, ka turīgo uzņēmēju intereses kaut kādā veidā sakritīs ar mūsējām.

Savukārt, tie kas ir krievi. Nu balsojiet lūdzu par PCTVL! Bet ja jūs esat latvietis un gribat lielāku pensiju un lai viss būtu izremontēts kā Ventspilī, tad jūs jau ziniet kas jādara.

Īstenībā jau Lembergs vai Šķēle varētu vadīt valdību un pat ļoti labi, bet par [ne]laimi viņiem vairs neuzticas liela sabiedrības daļa, bet nu tā tas notiek, ja ir pārāk lipīgas rokas. Un tur neko nevar darīt, ka mēs uz notikumiem 90tajos skatīsimies ar šodienas acīm.

Jāsaka, ka arī Vienotības ētikas komisijas lēmumi ir tik pat vāji kā atbalsts sabiedrības idejām. Es runāju par Solvitas Āboltiņas šausmināšanos par to, kā tas būs, kad netīrs lauku vecis, kuram faktiski nav nekāda mandāta [tikai 10 000 balsis internetā], nāks Saeimā pie tribīnes un klāstīs savas idejas. Bet tik un tā es uzskatu, ka Vienotībai ir viskvalitatīvākās biedru rindas kādas vien šobrīd Latvijā pastāv.

Par Pēdējo partiju? Nu ir jācenšās vairāk nonākt pie varas, lai varētu kaut ko mainīt. Šobrīd, tas izskatās tā: “A mums ir jautri! Kuram vēl ir tik jautri kā mums? Nēēvienam.”.

Par prezidentālu republiku. Tie, kas ir lasījuši partijas nosaukumu droši vien domā, ka visu zina par šo partiju, bet es varu pateikt priekšā, ka viņi plāno tādas nodokļu atlaides, ka pat Saskaņas centrs varētu iet atpūsties. ŠRP vēl varētu līdzināties, bet viņu programmā nav akcents uz solījumiem, bet vienkārši nosaukti visi valdības ministri.

LSDSP savukārt šķiedīsies ar naudu pa labi un pa kreisi un kāpēc gan ne, ja tā būs atņemta bagātajiem. Virs 3000Ls tikai IIN vien jau būšot 45%.

Partija “Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām”. Programmā sakarīgas lietas, bet ne par pilnu spektru. Viņiem jākļūst par sabiedrisku organizāciju un jālobē savas idejas citā veidā. No otras puses, ja kādi 5 deputāti no viņiem sēdētu Saeimā, tad nekas slikts jau nebūtu.

Pats vēl neesmu izlēmis par ko balsot. Gaidīšu un vākšu informāciju līdz pēdējam brīdim.

[Papildināts]

Tikko pa radio dzirdēju, ka Brigmanis (ZZS) iesaka atteikties no airBaltic glābšanas plāna. Nu tas tiešām ir sviests, ja nu valdība drīkst audzēt parādu, tad tikai un vienīgi ieguldot šobrīd lētajos uzņēmumus un attīstot tos, jo īpaši ja tiem ir stratēģiska nozīme tautsaimniecībā, ja tie ienes lielus nodokļu ieņēmumus vai rada eksportu. Protams, arī nodokļu atlaides, kas veicinātu nodarbinātību ir būtiskas un dēļ tām arī varētu atļauties palielināt parādu, bet jebkurā gadījumā līdzšinējie budžeta tēriņi būs jāsamazina vai jāpārgrupē solidāri atbildīgi un attīstību veicinoši.

[/Papildināts]

Rīkojums Nr2.

Ultimāts atlaists Saeimu bija daudz bezzobaināks un toreiz izteiktās prasības tikai formāli tika apmierinātas, taču rīkojums Nr2. ir iedarbinājis virkni pozitīvu notikumu: partiju apvienošanās, tādu likumprojektu atbalstīšana, kuri līdz šim tika nomuļļāti, pat kāda partija likvidējusies un medijos sāk ieplūst politiķu apmaksātā raidlaika summas.

Tas viss ir jauki, bet tam līdzās nāk arī populisms un priekšvēlēšanu gaidas. Es runāju par pensiju indeksācijas ideju, kuru virza politiskā organizācija, kuru premjera kandidāts tiek vainots daļēji pensionāriem piederošo uzņēmumu neefektīvā apsaimniekošanā un kapitāla aizplūšanā.

Sodīsim deputātus

Tātad Saeima neizdeva Šleseru, citiem vārdiem – kārtējo reizi paziņoja tautai, ka deputāts ir pārāka suga. Bezdarbs ir augsts,  [vairākos sektoros] algas ir zemas. Valda vispārēja neapmierinātība ar Saeimu. Turklāt lielākā pārstāvniecība Saeimā ir Vienotībai ar 33 deputātu vietām, tas nozīmē, ka 67% vēlētāju ir balsojuši par citām partijām, ja mēs paskatāmies uz citām partijām, tad vēlētāju spēja izvirzīt savu politisko pārstāvniecību ir bijusi vēl zemāka. Šis viss norāda uz vienu vienīgu rezultātu – tauta sestdien izlems atlaist Saeimu.

Bet vai un ko tas mainīs? Vai deputāti turpinās aizstāvēt viens otru no kratīšanām un administratīviem sodiem? Nē. To jau tagad viņi cenšas izmainīt likumos. Vai ofšoru īpašnieki būs politiķi un amatpersonas – to mēs varēsim uzzināt, jo Šķēle prognozē, ka šie dati noteikti noplūdīs no Uzņēmumu reģistra (ja vien, tas notiks atbildīgā Neo manierē, tikmēr tas ir fine by me, ja tas radīs draudus godīgiem uzņēmējiem, tas nu gan būtu slikti). Vai nākamajā Saeimā būs vairāk kā 33 Vienotības deputātu? Ļoti šaubos, jo Vienotība ir bijis sliktais policists valdībā, tas kurš saka griežam te un griežam te, kamēr ZZS centās aizstāvēt savas budžetietilpīgās nozares. Vai Saeimā būs vairāk Saskaņas centra? Iespējams, taču vai viņi veidos valdību. Iespējams, ka pat ar 49 balsīm Saskaņas centrs labprāt paliktu opozīcijā, jo savādāk viņu izdaudzinātā Leiputrija ar augstiem pabalstiem un zemiem nodokļiem un augstu budžeta deficītu, varētu būt jāsāk implementēt dzīvē, pret ko maigi izsakoties būtu liela pretestība no profesionālām aprindām un Latvijas partneriem.

Tātad es saku, ka nekam nav jēgas jo nekas tāpat nemainīsies?

Tieši otrādi. Es saku, ka ir jēga. Zatlera rīkojumam bija jēga. Manabalss.lv ir jēga. Visām cilvēku iniciatīvām ir jēga. Mēs varam strādāt ar šo pašu Saeimu un turklāt mūsu rokās ir noņemt populisma un priekšvēlēšanu noskaņu. Mēs varam tikties ar deputātiem un klāstīt viņiem savas idejas jau šodien. Vai katrs no mums spēj prognozēt nākamās Saeimas sastāvu? Vai tas būs savādāks un labāks? Vai tas būs vēlēšanu tēriņu, amatu pārdales un jauno pienākumu apgūšanas vērts? Šie ir tie jautājumi, kas katram sev jāatbild. Vai tu zini kādas tieši izmaiņas tu vēlies redzēt un kurš tās var realizēt?

Zatlera Reformu partija?

Pirms gada mēs teicām, ka prezidentam necienīgi ir iestāties politiskā partijā nevis komentēt notikumus no malas kā to dara Vaira Vīķe-Freiberga. Izrādās, ka mēs vienkārši tādi esam, ja kādam nepiekrītam, tad principā viņš ir slikts. Ja mums nepatīk kā virza prezidenta amata kandidātu, tad pats kandidāts pie tā ir vainīgs. Un mēs metamies viņam virsū atgādinot pateicības un nenokārtoto ģimenes stāvokli, bet pēc vairākiem gadiem šis cilvēks var pēkšņi kļūt par mūsu varoni. Jā! Sava loģika tur ir: “Vispirms tev sevi ir jāpierāda un tikai tad mēs tevi cienīsim.”. Bet kā būtu, ja mēs cienītu ikvienu politiķi, kaimiņu, oponentu un priekšnieku un tikai gadījumos, kad tas veiktu kādas amorālas vai nekvalitatīvas darbības, tad viņu kritizētu. Piemēram, kādam pensionāram nav nekas pretī, ka viņa bērni saņem algu aploksnē, taču tie tur augšā gan visi ir zagļi. Kāpēc mēs nevarētu cilvēkus vērtēt pēc vienādiem principiem?

Atgriežoties pie ZRP, tad man jāpiekrīt tiem, kas teica, ka šis ir sasteigts un emocionāls solis. Un tieši šī jau arī ir tā ZRP partijas burvība, ka Saeimā var nokļūt tādi cilvēki, kas nekad agrāk nav bijuši saistīti ar politiku, turklāt paužot tādus uzskatus ar kādiem plašas vēlētāju masas nav iespējams uzrunāt. Diemžēl, šādā pat veidā var nonākt Saeimā arī politiķi, kas nebūt nav tie kurus vēlamies redzēt, taču arī viņi var izmantot spilgto Zatlera zīmolu.

Ja man piedāvātu Zemgalē kandidēt ZRP sarakstā, tad es to darītu, jo uzskatu to par taktiski pareizu soli kā iespēju vairot sociālliberālu ideju pārstāvniecību Saeimā (tā teikt iedot vēlētājiem pagaršot, kas tas ir, pirms viņi saka, ka viņi to nevēlās). Rezultātā es cerētu uz plašāku un saliedētāku valdošo koalīciju, nevis tādu kāda tā ir šobrīd ar visām dzeltenajām un kādām vēl tur kartītēm.

Un ja reiz Valdis Zatlers ir ieskrējies, tad būtu muļķīgi viņu neatbalstīt tad, kad viņš izpilda pašu lēcienu un neizmantot šo situāciju labu mērķu vārdā.

Kāpēc tad nestāties Vienotībā?

Savā ziņā Vienotības rindas ir nokomplektētas un nedod iespēju mazpazīstamiem ļaudīm vai tādiem, kam nav 10 000Ls iekļūt Saeimā. Vai ar to es gribu teikt, ka man galīgi nav paškritikas un atbildības sajūtas pret deputāta pienākumiem? Nē man ir ļoti augstas prasības pašam pret sevi, bet tas ir bezgalīgs cikls – apskatieties arī Jānis Domburs sevi vēl jo projām neuzskata par pietiekami gatavu, lai tomēr kļūtu par politiķi. Saeimas jēga ir tā, ka tajā tiek pārstāvēta visa sabiedrība nevis tikai doktori un eksperti, jo likumus galvenokārt ražo ministrijas sadarbībā ar profesionālām asociācijām un deputāti tos precizē vai noraida, atbilstoši savam plašajam sabiedrības vajadzību redzējumam.

Rezumējums

Tātad es balsošu pret Saeimas atlaišanu tai pat laikā stāšos ZRP ja būs iespēja, bet ja Saeima netiks atlaista, tad stāšos Vienotība pēc 10 gadiem, kad būšu kļuvis populārs vai bagāts? Vai es esmu garīgi vesels? Jā! Manuprāt iepriekš izklāstītie argumenti paredz šādu risinājumu. Bet kāpēc obligāti jāstājas partijā? Nav obligāti. Es pats visdrīzāk, turpināšu sekot līdzi valsts politikai un piedalīties tur kur arī mans viedoklis var kaut vai nedaudz to ietekmēt. Bet kļūšana par deputātu vai ministru ir visefektīvākais veids, jo tad pēkšņi visiem ir svarīgs tavs viedoklis un visi vēlas to dzirdēt un tev apelēt. Ar partijām ir tā, ka vai nu visi brauc ar vilcienu un tā virzienu ir ļoti grūti mainīt, vai nu katrs brauc ar privāto transportlīdzekli, maksā par savu degvielu, bet līdz galamērķim var arī nenonākt.

Redzam, ka politiķiem cīņā par krēsliem, nav nekas svēts. Vieni apmaksā raidlaiku televīzijā, lai tiražētu sazvērestības teorijas, otri apmaksā pētnieciskā manierē veiktus darbus, lai tādā veidā uzrunātu savu elektorātu.

Politiķi iet vieglo ceļu un šķeļ sabiedrību, bet viņu pienākums būtu rīkoties atbildīgi un saliedēt to. Šajā gadījumā vieni politiķi nostiprina savas pozīcijas akcentējot, ka pretinieki neatzīst okupāciju. Otri cenšas rast pēc iespējas demokrātiskāku un tiesiskāku skaidrojumu tam, kā viņu elektorāts šajā valstī nonāca.

Lai kā arī nebūtu, šī diskusija parasti aktualizējas pirms vēlēšanām, bet visās valsts politikās un oficiālajos dokumentos šī diskusija jau sen ir izlemta. Tādēļ, es domāju, ka demokrātiski Saeimas vairākumam nobalsojot ir iespējams aizliegt jeb paredzēt sodu par okupācijas fakta noliegšanu.

Ko? Tu piedāvā vienai valstij ar likumu izlabot to, kas nolemts Hāgas konvencijā un uzurpēt autoritāti par vēsturiski-juridisko terminu skaidrošanu? Nē! Es saku, ka līdzīgi kā genocīda noliegšana tā arī Latvijas okupācija 1940. gadā ir notikumi par kuriem aizliegt diskutēt. Protams, likumā var paredzēt atsevišķus gadījumus, kad šādas diskusijas ir pieļaujamas, piemēram, veidojot starptautisko vēsturnieku komisiju vai tamlīdzīgi.

Tādā veidā tiktu aizsargātas to cilvēku un viņu tuvinieku tiesības, kas ir cietuši no šiem vēsturiskajiem notikumiem un kuriem šo notikumu apšaubīšana vai nevajadzīga piesaukšana rada morālo kaitējumu. Papildus, iespējams, nepieciešams arī atzīmēt, ka uz doto brīdi Latvijas teritorijā neuzturas neviens okupants, bet kopš Dobelis nav Saeimā šis temats ir tāds apsīcis.

Kāpēc likumā jāraksta iekšā šādas lietas?

Nu ja sabiedrība un tās priekšstāvji nespēj normāli uzvesties, tad kaut kas ir jādara. Pareizākais veids būtu, ja cilvēki cienītu viens otru un neuzjundītu nepatīkamas atmiņas un neizteiktu nepārbaudītus pārmetumus katru reizi, kad tam var būt pozitīvs savtīgs efekts. Bet šādā pasaulē dzīvo tikai poniji, kas ēd varavīksnes un kakā tauriņus /No Horton Hears a Who!/.

Labdien!

Šodien no medijiem ir uzzināms, ka KNAB priekšnieka vietnieks Alvis Vilks ir atbrīvots no amata, taču nekur nav pieejams KNAB oficiālais skaidrojums par šo notikumu. Man kā korupcijas apkarošanas entuziastam ir skumji vērot to, kā KNAB vadošo amatpersonu konflikts degradē sabiedrības uzticību visam korupcijas procesam. Vai KNAB ir izvēlējies noklusēšanas stratēģiju, slēpjoties aiz ierobežotas pieejamības informācijas? Vai tomēr sekos publisks paziņojums, kas ļaus sabiedrībai secināt, ka ilggadējā darbinieka Alvja Vilka atbrīvošana no amata nav personīgu nesaskaņu risināšana, bet gan, ka Alvis Vilks ir bijis viens no pieaugošo korupcijas indikatoru veicinātājiem un turpmāk būs sagaidāms KNAB darbības uzlabojumus.

Vēlos atgādināt, ka korupcijas apkarošanas neveiksmes nav tikai manas personīgās skumjas, bet arī KNAB misijas neveiksmīga izpilde:
Mēs vēršamies pret korupciju ar likuma spēku un sabiedrības atbalstu, lai panāktu amatpersonām uzticētās varas godprātīgu izmantošanu valsts un sabiedrības interesēs.

–
Ar cieņu.
Martins.Stals.lv

21 dienu vēlāk izrādījās, ka šis mans e-pasts nav bijis vien kliedziens spilvenā, jo sekoja atbilde:

Par A.Vilka atbrīvošanu no amata

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk – Birojs) 2011.gada 13.maijā tika saņemta Jūsu vēstule (nosūtīta elektroniski no adreses – martins…@gmail.com) ar lūgumu sniegt atbildi saistībā ar Biroja priekšnieka vietnieka (korupcijas novēršanas jautājumos) A.Vilka atbrīvošanu no amata.

Attiecībā uz disciplinārsoda – atbrīvošana no amata – piemērošanu A.Vilkam, vēršu Jūsu uzmanību, ka saskaņā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 4.panta trešās daļas 8.punktu – Biroja priekšnieka kompetencē ir Biroja amatpersonām un darbiniekiem uzlikt disciplinārsodus, piemērojot kādu no minētā likuma 25.panta otrajā daļā norādītajiem disciplinārsoda veidiem, turklāt, šāds sods, ievērojot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 25.panta piekto daļu, ir uzliekams 10 dienu laikā no dienesta pārbaudes pabeigšanas dienas.

Ņemot vērā minēto un izvērtējot pret A.Vilku ierosinātās disciplinārlietas izmeklēšanas materiālos (t.sk. – dienesta izmeklēšanas slēdzienā) esošo informāciju, tika pieņemts lēmums piemērot A.Vilkam disciplinārsodu – atbrīvošana no amata.

Saistībā ar Biroja oficiālo viedokli par A.Vilka atbrīvošanu no amata, atzīmēju, ka A.Vilkam attiecīgo Biroja priekšnieka rīkojumu (administratīvo aktu), pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 76.panta otro daļu un 79.panta pirmo daļu, ir tiesības pārsūdzēt Administratīvajā tiesā viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas (saskaņā ar minētā likuma 70.panta pirmo daļu administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas paziņots adresātam), līdz ar to, kamēr nav pagājis šis administratīvā akta pārsūdzēšanas termiņš vai nav stājies spēkā tiesas galīgais nolēmums šajā lietā, Birojs, ievērojot Fizisko personu datu aizsardzības likumā un Informācijas atklātības likumā noteikto normatīvo regulējumu (prasības) par personu datu aizsardzību, papildus informāciju par A.Vilka atbrīvošanu no amata nesniegs.

Ar cieņu,

priekšnieks                                                                                       N.Vilnītis

Jādomā, ka atbildes sniegšana ir nevis labās gribas izpausme, bet gan likuma burta ievērošana. Taču, es kā atbildes saņēmējs vēlētos, lai man skaidrā valodā un pēc būtības būtu atbildēts, jo pretējā gadījumā ir iespējams savīt tādas konstrukcijas, kuras atšķetinot izrādās, ka beigās nekas pēc būtības nav pateikts.

Šajā gadījumā gan ir iespējams izlobīt būtību.

Man Vilnītim kā KNAB priekšniekam ir tiesības atbrīvot no darba savu vietnieku. Tā kā Vilks var pārsūdzēt šo lēmumu, tad es vairāk neko nepaskaidrošu.

Mans piedāvājums ir, ka atbildes uz e-pastiem drīkstētu rakstīt tikai pēc būtības un tikai gadījumā, ja informācijas lūdzējs prasa detalizētu uz normatīvajiem aktiem balstītu skaidrojumu, sniegt “garo” atbildi. Šajā gadījumā gan amatpersonai būtu jāizstrādā kaut kāda labā prakse, piemēram, sniedzot skaidrojumus par nodokļu piemērošanu, droši vien atsauces uz normatīvajiem aktiem būtu iekļaujamas bez speciāla pieprasījuma.

Mērķis ir samazināt atbilžu gatavošanas laiku un mazināt birokrātiju, bet rūdītam birokrātam šāds piedāvājums var likt sacelties matiem stāvus, tādēļ vēlos vien ierosināt diskusiju par šādu iespēju.

Šodien ir cilvēki, kas mēģina virināt dzejas grāmatas un vākties uz bohēmiskiem pasākumiem, bet jāatzīst, ka šis vairs nekad neiegūs agrāko popularitāti. Tāpat arī blogu rakstīšana ir caveman art, bet ko lai es daru, ka nespēju noformulēt savu domu 140 simbolos?

Skaidrs, ka pasauli nevar mainīt, ja vien neesi galīgi traks, tādēļ šoreiz es labāk ļaušos meinstrīmam (tas ir tāds strīms, kurš ir meins ) un ievērošu principu, ja tu neesi uz manas sienas Sejugrāmatā (tajā ko uztaisīja Marks Cukurkalns), tad tevis nav vispār. Tātad es uzliku patikšanas pogu un tas nozīmē, ka ja tu esi netīšām ieklīdis manā blogā, kā tas 80% gadījumu arī ir, tad vari nospiest “Like” un atņemt nedaudz laika arī saviem Sejugrāmatas draugiem, radiem or whatever kāds ir viņu Friendship statuss.

P.S. Un tas, ka daži portāli un bankas iedomājas, ka trijos no rīta viņi mierīgi var pārkopēt savus datus un padarīt nepieejamus savus servisus, ir vienkārši ārprāts. Es taču esmu dzīvs cilvēks – es nevaru iztikt bez šiem servisiem nevienu mirkli diennakts laikā.