Mārtiņa Štāla blogs

Paldies Jānim Garančam(SCP), kurš aizvakar (2010.07.06) noorganizēja ekonomistu tikšanos uz kuru tika uzaicināti Gatis Kokins, Jānis Ošlejs un Jānis Bērziņš no SCP, Jeffrey Sommers (SSERiga), Vidvuds Beldavs un citi kā viesi. Lai arī diskusija bija domāta tāda, kurā ekonomisti varētu mēģināt aizstāvēt savus dažādos viedokļus, bet beigās kā parasti izrādījās, ka šie viedokļi nemaz nav tik atšķirīgi. Ļoti jauki, ka es neesmu ekonomikas doktors, jo tad man mainīt savus līdzšinējos uzskatus būtu grūti un kaunpilni, bet es vēl joprojām turpinu vadīties pēc loģiskiem argumentiem un faktiem, kas mani pārliecina.

Savā rakstā devalvācija – mans redzējums, es analizēju tikai pašu devalvācijas faktu kā tādu. Līdz ar to es vēl jo projām piekrītu saviem argumentiem, bet secinu, ka nav jārunā par devalvāciju, bet ir jārunā par ekonomikas attīstības plānu, kurā tikai viens no soļiem būtu šis lata emitēšanas moments. Es līdz šim uz pasauli skatījos, kā uz bariņu cilvēku, kur viens aizņemas no otra, otrs atdod pirmajam parādu utt. Diemžēl, pasaulē šādas morālās attiecības neeksistē. Pasaulē manipulācija ar parādiem, devalvāciju utml ir pilnīgi normāla prakse. Tie ir normāli spēles noteikumi, ka valstis mēdz nonākt situācijā, kurā tās atjauno savu ekonomisko attīstības stāvokli izmantojot dažādus paņēmienus.

Kā tās valstis tik tāli nonāca? Jā! Šeit mēs pārmetam sev un Grieķi sev, ka ir dzīvojuši izšķērdīgi un nav domājuši par rītdienu. Tā ir taisnība, bet šeit darbojās brīvā tirgus principi, kas jebkurā gadījumā prasītu ekonomikas saspiešanu, lai normalizētu importa/eksporta bilanci. Tātad, tas ir tikai laika jautājums, kad kāda attīstīta valsts pārpludinās citu mazāk attīstītu valsti ar importa precēm un kredītiem. Tas nozīmē, ka man arī jāatkāpjas no Constantus idejas. Tā neļautu nevienai valstij devalvēt valūtu, bet tā negarantē to ka kāda valsts nespēj nonākt tādos parādos, ka tā vairs nespēj norēķināties par saistībām. Tas nozīmē, ka šāds instruments valstīm vēl joprojām ir vajadzīgs.

Eiropas Savienība ir izveidojusi vienotu valūtu, tas ir jauki, bet tā kā ES nav vismaz daļēji kopīga budžeta, tad eiro ir ierobežojošs mehānisms tādām valstīm kā Spānija, Grieķija un drīzumā(jo ievieš eiro) arī Igaunija. Šobrīd ES “vecās” dalībvalstis eksportē preces uz “jaunajām”, turklāt nodrošina tās ar kredītiem.  Tas gribot negribot noved pie tā, ka vieni galvenokārt eksportē, bet otri importē. Eirozona šinī situācijā ir kā cietums, tu nevari nekur aizbēgt tev jāēd ir tas ko tev pienes pie restēm. Risinājums, šeit būtu vienkāršs – ES ir daudz vairāk jākļūst par vienotu sistēmu. Šobrīd mēs esam Mērsrags un Roja jeb katrs par sevīm, taču mums ir jākļūst par vienu novadu. Obligātā veselības apdrošināšana par kuru es runāju, kā galveno ēnu ekonomikas apkarošanas instrumentu, būtu ieviešams visā ES, tā jebkurš ES pilsonis varētu ārstēties jebkurā valstī un tas pat ļautu optimizēt pacientu plūsmas (šobrīd ir iespēja ārstēties jebkur ES, bet budžets nav centralizēts). Šāda sistēma nodrošinātu būtisku valsts funkciju apmaksu no ES budžeta. Vēl varētu savienot pensijas vienotā sistēmā, tad Vācija nevarētu teikt saspiediet savu budžetu, turpiniet no mums aizņemties, dzīvojiet ar nepareizu importa/eksporta bilanci un gaidiet katastrofu. Vienotas ES gadījumā, cilvēki nepaliktu bez būtiskiem pakalpojumiem – pensijām, veselības aprūpes utml.

Ir divas devalvācijas. Šobrīd notiek iekšējā, jeb izdevumu samazināšana un ienākuma līmeņa samazināšana. Taču nu jau visi nelietderīgie tēriņi ir samazināti un turpinot šos samazinājumus izmantojot šo mehānismu, draud tikt pārkāptas tā saucamās sarkanajās līnijas, jeb nāksies samazināt veselības budžetu, pensijas arī kultūra, aizsardzība un iekšlietas signalizē, ka jau ir samazinājušas savus izdevumus līdz saprātīgam minimumam. Tātad tauciņi ir nodzīti, bet viss ko mēs dzirdam ir ka šeit vajadzētu līdzekļus, tur vajadzētu līdzekļus. Un tā ir taisnība, lai Latvija varētu attīstīties, tai ir jānodrošina savi uzņēmēji ar kredītiem. Šobrīd maksa par studijām dažviet ir tik augsta, ka to vairs nevar atļauties jebkurš, šīs summas būtu vairāk jāapmaksā no valsts budžeta. Arī obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanai būtu vajadzīgs finansējums. Nepieciešams arī Eiropas struktūrfondu līdzfinansējums. Zinātnei budžets jau sen kā ir tik “liels” kā ienākumi dažam labam preču tirdzniecības tīkla īpašniekam. Tā ir šaušana sev kājā.

Demogrāfiskā sistēma summā ar aizbraucošiem tautiešiem vairs neļauj lēnām būvēt savu valsti no nulles pamazām norēķinoties par neapdomīgi aizņemtajiem kredītiem. Tādēļ ekonomikas atveseļošanās plāns varētu būt sekojošs:

• veidot nodokļu sistēmu sociāli taisnīgu – samazināt nodokļus slogu strādājošajiem, apliekot neražojošus aktīvus un patēriņu;
• ieviešot obligāto veselības apdrošināšanu un citus sociāli aizsargājošus un nodokļus maksāt motivējošus mehānismus;
• ieviest korupciju mazinošus un tirgu liberalizējošus mehānismus;
• šo plānu izdiskutēt valdībai, centrālajai bankai un komercbankām, jo šim plānam nepieciešamie līdzekļi būtu jāemitē. Tā kā komercbankām veidosies milzīgi zaudējumi, tad ir jāatrod kompromiss, kurā iedzīvotājiem ļauj konvertēt kredītus latos, daļu starpības sedz valsts, bet daļu komercbankas. Iedzīvotājiem jārēķinās ar inflāciju un mazāku spēju iegādāties importa preces, taču atjaunosies darba tirgus un vietējo preču patēriņš;
• valsts ar kredītu palīdzību atbalsta ražotājus un palīdz piesaistīt Eiropas struktūrfondus;
• valsts organizē mājokļu siltināšanas programmu, paralēli ES finansējumam piešķirot savējos, tas rezultātā dos ietaupījumu uz apkures izmaksām(importu) un radīs darbavietas;
• valsts atbalsts enerģijas iegūšanai no atjaunojamiem resursiem;
• atbalsts izglītībai (jāpaaugstina kvalitāte un pieejamība) un zinātnei (līdz šim nepiemērotā apjomā; prioritāte valsts un uzņēmēju pasūtījumiem, bet arī izpēte tehnoloģiskiem risinājumiem, kuri negarantē momentānu peļņu);
• veicināt profesionālu un patriotiski motivētu cilvēku nokļūšanu Saeimā un valdībā, mainot līdzšinējos finansējuma piesaistes mehānismus, kā arī mazinot politisko uzskatu sadrumstalotību. Dot pilsoņiem ērtākus mehānismus savas gribas izteikšanai;
• atvieglot uzņēmēju/privātpersonu maksātnespējas procedūra; nodokļu amnestijas periods – pēc tam VID pārbaudes;
• jāievieš banku un kredītus izsniedzošu iestāžu stingrāku kontrole, jāmazina spekulatīvos darījumos radītu parādu apjoma bankām īpatsvars.

Šāda plāna realizēšana būtu Latvijas ekonomikas uzplaukuma iemesls. Pretējā gadījumā kardinālas pārmaiņas nenotiks. Ir negatīva demogrāfiskā situācija un notiek iedzīvotāju darbspējas vecumā aizbraukšana uz ārzemēm, tas var novest pie nabadzības un valsts vājuma pasaules arēnā, kas apdraud nacionālo eksistenci.

Mums trūka pieredzes un mums krīze izpaužas smagāk kā citās valstīs, lai arī eksperti skaidri signalizēja par briestošajām problēmām, tika pieļauts daudzas kļūdas. Tagad eksperti ziņo par iespējamiem attīstības scenārijiem, taču vēlētāja izpratne par procesiem atkal neļauj politiķiem rīkoties pareizi. Politiķi ir spiesti rīkoties vadoties pēc sabiedriskās domas jo īpaši vēlēšanu gadā. Pilsoņu prasībām ir jābūt kvalitatīvām, cilvēku aptaujās ir jāatspoguļojas viņu erudīcijai nevis manipulācijām sabiedriskajā telpā. Tev nav jātic ne man ne kādam politiķim, bet lasi, izglītojies, diskutē un nonāc pie pareizajiem slēdzieniem, tikai tā tu varēsi zināt ko tieši tu sagaidi no politiķiem. Tikai tā tu zināsi, kuras idejas aizstāvēt.