Mārtiņa Štāla blogs

Informācija cilvēka atmiņā saglabā tikai būtiskos informācijas vienumus, pārējo vajadzības gadījumā atmiņa aizpilda ar visticamāko saturu. Ir informācija, kas izraisa spilgtas emocijas – tā traucē ikdienišķiem darbiem, jo tā var nomākt citas nepieciešamas emocijas. Lai šie fakti netraucētu, viņi tiek spēcīgi sakompresēti, atstājot tikai dažas informācijas vienības, piemēram, kas, kad un kādas no tā bija sajūtas. Rezultātā, uzlūkojot cilvēku, mēs nespējam atcerēties visu informāciju par viņu, bet mums ir tāda kā emocionālā bilance, kas mums paziņo kādas mums ir attiecības ar šo cilvēku. Atšķirībā no datora, cilvēka ikdiena sastāv no pretrunīgas informācijas apstrādes, taču jauna fakta ticamības analīzē netiek izmantota vēsturiskā informācija, jo tā vairs nav pieejama tik detalizētā veidā. Piemēram, ja pirms diviem gadiem vīrs ir sitis sievai un tagad pasniedz puķes, tad šī brīža emocionālā bilance ir tādi pati, kā tad ja pirms diviem gadiem abi būtu iekļuvuši avārijā. It kā šādu pāridarījumu vajadzētu mūžam atcerēties un nekad nepiedot, bet tā nestrādā cilvēka atmiņa. Tieši tādēļ vēlētāji kāpa, kāpj un kāps uz tiem pašiem grābekļiem, ja vien tie kuri tiek ievēlēti izmantos viņu atmiņas īpatnības.

Vakar uzzināju par to, ka PLL vadītājs būšot Guntis Ulmanis. Es uzreiz jutu, ka man ir pretrunīgas emocijas par šo notikumu. Nācās rūpīgi analizēt atmiņu, lai atcerētos faktu skices. Ļoti  labi, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj piekļūt vēsturiskiem datiem un samēra viegli tajos orientēties, tādējādi es papildinu savas prāta un atmiņas spējas ar papildus apstrādes un uzglabāšanas jaudām. Rezultātā ir iespējams glabāt informāciju dažādos griezumos, kas tiek kompresēta pēc citām dimensijām, nekā to dara prāts, kas dod papildus informāciju analīzei un lēmumu pieņemšanai. Diemžēl, mūsdienu iespējas ir tālu no tādām, kādas tās varētu vēlēties, jo interfeiss ar šīm tehnoloģijām ir ļoti lēns un informācijas nekādā veidā nav unificēta jeb to ir jāapstrādā ar cilvēka intelekta palīdzību, lai izdarītu secinājumus.

Ulmaņa gadījumā es uzreiz atcerējos par šiem faktiem:

• Gunta Ulmaņa atzinumi grāmatā “Gunta Ulmaņa vertikāle“: «Nevar godprātīgi vadīt valsti un tajā pašā laikā domāt par savu kabatu. Tas nav savienojams! Tāpēc Šķēle nonāca milzīgās pretrunās. Vispirms jau pats ar sevi, jo izcilo politisko talantu pārmāca otrs talants — «taisīt naudu», padarīt sevi bagātu.»
• Ulmaņa intervija “Neatkarīgajā”: Oligarhiem ir savs pienesums politikā, pat ja viņi grib kaut ko nopelnīt.
• Ulmanis paraksta petīciju par atbalstu Maizītim un par atklātu balsojumu Saeimā.
• PLL valdes priekšsēdētājs Guntis Ulmanis.

Šie fakti un daži emocionāli kopsavilkumi, cilvēka prātam ļauj izdomāt to informāciju, kuru tas nekad nav zinājis. Tādā veidā tas var izveidot pāris visticāmākos scenārijus un tos saglabāt atmiņā kā faktu emocionālās kompresijas. Tātad līdz jaunu datu iegūšanai, cilvēks zinās, jeb precīzāk jutīs, kas un kāpēc notiek. Tas ir milzīgs ieguvums, bet arī trūkums, jo šie paši principi darbojas arī uz aplmelojumiem. Respektīvi, ja kāds man pasaka kādu nomelnojošu informāciju par kādu, tad es šo informāciju saglābāju kā iespējamo faktu, kāmer šis fakts netiek apgāzts, es atceros (precīzāk jūtu) nepatiesību. Lielos vilcienos, tas nozīmē, ka tie cilvēki, kas dzīvo pozitīvākas informācijas laukā ir laimīgāki un paļāvīgāki. Informācija arī ir sava veida barība. Cilvēks ēd un uzņem to informāciju, kas viņam “garšo”. Tas nozīmē, ka cilvēku emocionālās bilances par cilvēkiem un notikumiem būs atšķirīgas un tur nav nepieciešams sašust. Ja tev ir vēlme, kādu cilvēku pārlicināt par savu redzējumu, tad tev viņam ir jāpiedāvā, kaut kas no tev zināmā informatīvā “galda”. Iespējams, ka viņam kaut kas agrāk nemēģināts “iegaršosies”, bet ar varu to nav iespējams iebarot. Ir iespējams izplatīt informāciju masveidā, to pareizi noformējot, tā dos nepieciešamo emocionālo vērtību uzreiz – neejot garo fakta apstrādes ceļu. Šīs ir dārgs, bet efektīvs veids. Diemžēl, es to uzskatu par krāpšanu. Es uzskatu, ka cilvēkam pašam ir jāizdara secinājumi, tādēļ priekšvēlēšanu, kampaņām nebūtu jābūt dārgām un emocionālām, bet sausām un infromatīvām, lai nodrošinātu kvalitatīva lēmuma pieņemšanu. Demokrātijā, šāda mana vēlme būtu jāizdiskutē ar sabiedrības locekļiem un jāievieš sistēmā. Taču sistēmas izmaiņu realizētāji ir tie, kas nav solījuši veikt šādus uzlabojumus, bet vienkārši jūs barojuši ar pozitīvām emocijām.