Vainīgie tika atrasti – tie bija oligarhi un uzpūstā un neprofesionālā valsts pārvalde. Šī iemesla dēļ īsti nederēja Godmanis vai Zalāns, taču lieliski derēja Valdis Dombrovskis, kurš 2009. gadā saņēma mandātu mazināt valsts pārvaldes izdevumus, sabalansēt budžetu, apkarot oligarhus un tiekties uz pārējo Eiropas Savienības valstu stabilitātes līmeni, ko burtiski varēja iztulkot, kā nepieciešamību iestāties eirozonā, nepieļaut populistiskus, ne ilgtspējīgus lēmumus un mūžīgi saglabāt mērenu inflāciju. Fiskālās disciplīnas likums būtu saldais ēdiens, kas šī mandāta ietvaros, būtu gandrīz jau pa daudz prasīts.

Viss it kā notika kā paredzēts, taču drūmie parādu mākoņi turpināja riņķot virs Eiropas, kas sev līdzi nesa īslaicīgus nacionālisma nokrišņus pārmaiņus ar degošām oligarhu lellēm. Kā rezultātā sabiedrība nodefinēja jaunu mandātu – straujāku izaugsmi, reformas un vēl niknāku vēršanos pret oligarhiem. Iepriekšējā Dombrovska mandāts vēl netika atcelts vai uzskatīts par izpildītu, kad tam piepulcējās Vjačeslava Dombrovska mandāts (varētu jau teikt arī Ķīļa, Pavļuta vai Zatlera mandāts, bet tas traucētu šīs dilemmas labskanībai). Rezultātu varam reducēt uz šādu izšķirošu vingrinājumu: PVN vai IIN samazināšana. Valdība un to veidojošās partijas ir definējušas, ka nodokļu mazināšanai kaut kad ir jānotiek, taču valdības parāds 42% no IKP var nozīmēt tikai vienu, ka vienlaicīgi var tikt izvēlēts tikai viens ceļš. PVN mazināšana, kas būs inflācijas bremzēšanas centieni vai IIN mazināšana – konkurētspējas, vienlīdzības, nodarbinātības veicināšana, kas beigsies ar paaugstinātu patēriņu un inflāciju, kas nosvītro plānu 2014. gadā pievienoties eiro zonai.

Lai ko kāds arī neteiktu pareizā ceļa nav un sabiedrības mandāts ir abām šīm lietām, tikai jautājums par secību. Tas ir tā pat kā izlemt, ja nāk miegs un gribas ēst, vai varbūt censties tomēr iemigt un ēst tikai no rīta, vai kārtīgi paēst un mierīgi gulēt, bet vēlāk.

Stratēģija Eiropa 2020. saka, ka būtu pakāpeniski jāmazina algu nodokļi, bet visticamāk, ka mēs iesim PVN mazināšanas ceļu un ja mums paveiksies iekļūt eirozonā, tā uzreiz nometīsim šaurās drēbes un drīz vien ar inflāciju 7% vairs neizpildīsim nekādus Māstrihtas kritērijus. Mazticams izņēmums, ka 2015. gadā situācija reģionā vēl joprojām nebūs pietiekami stabila, kas veicinātu uzkrājumus un tādēļ inflācija būtu zemāka.

Vēl viena prognoze: oligarhiem tuvākā laikā nekādas sakarīgas partijas neradīsies, bet caur pašvaldībām vel šur tur kādu labumiņu varēs sagrabināt, tādēļ un ne tikai varētu rasties mazas reģionālas partijas, kas paredzētas tieši pašvaldību vēlēšanām.

]]> http://martins.stals.lv/2012/04/22/dombrovsku-mandats/feed/ 1 http://martins.stals.lv/2012/03/04/latvijas-merkantilais-briedums/ http://martins.stals.lv/2012/03/04/latvijas-merkantilais-briedums/#comments Sun, 04 Mar 2012 16:11:12 +0000 martins http://martins.stals.lv/?p=593 Tā kā Latvijas gudrākie un attīstītākie Rietumu brāļi ir parūpējušies, lai mēs būtu guvuši īpaši smagas mācības kā valstīm ir jāaizstāv savas ekonomiskās intereses, tad grēks būtu šīs mācības tagad nelikt lietā.

Turpmāk rakstīto ir jāuzskata par tādu hipotētisku scenāriju, nevis faktiem vai nopietnas analīzes secinājumiem.

Situācija ir sekojoša. Eiropas Savienības paplašināšanas nākamajā kārtā varētu tikt uzņemtas dažas valstis “sadarbībai” ar kurām arī ir jākļūst par Latvijas mērķi. Turcija mūs neinteresē, bet mūs varētu interesēt tāda valsts kā Moldova. Varat palasīt Wikipēdijā. Moldovas liktenis un attīstība ir ļoti līdzīga Latvijai, taču viņiem par nelaimi mēs esam guvuši augšminētās mācības un vairs nekad nebūsim tādi kā agrāk.

Draugi investori

Tātad mums jāpiesakās par varenajiem Moldovas draugiem un investoriem. Galvenās investīcijas jāiegulda bankās, līzingos un citās finanšu institūcijās un instrumentos. Par to pretim prasot, protams, zināmu atbalstu eksportam no Latvijas uz Moldovu. To varētu organizēt tā kā savstarpējo darījumu apdrošināšanu. Šinī situācijā ir jābūt radošiem, jo Rietumu brāļi arī gribēs būt klāt un pagrābt savu kumosu, bet mums jāpārliecinās, lai pašā Kišiņevas centrā stāvētu Citadele un visas valsts un pašvaldības vairāk vai mazāk korumpētās amatpersonas būtu informētas, ka Citadelē turēt naudu ir ļoti moderni un droši. Tas nepieciešams priekš tam, lai mums pašiem nebūtu pārāk daudz naudas jāiegulda, lai realizētu tālākos plānus.

Tā kā ES nav iespējams bloķēt brīvo preču plūsmu, tad vēl tikai jāparūpējas, lai Moldovas leja tiktu piesaistīta eiro un kaut kādi populisti nesadomā devalvēt valūtu vai kā citādi kaitēt “investoru” interesēm. Finanšu pieplūduma rezultātā dabīgi, ka celtos algas, cenas un pirktspēja vārdu sakot būtu augsta inflācija. Eiropas Savienības kolēģi pakratītu ar pirkstu un pateiktu Moldovai: ” fui, fui.. jums nu gan vajadzētu kaunēties un samazināt algas vai ko tādu.” .

Mūsu privātajiem investoriem, pensiju fondiem un valsts uzņēmumiem jāpērk visu kapitālu ko vien var nopirkt, jo augstā inflācija, pirktspēja un citu investoru interese liks šo kapitālu vērtībām strauji pieaugt. Jāpērk publiski kotēto uzņēmu akcijas, jāpierunā valsts un pašvaldību uzņēmu privatizācija (bet ne par katru cenu, jo vēlāk vēl būs izdevīgāks brīdis), jāpērk visi uzņēmumi, kam ir nekustamie īpašumi un paši nekustamie īpašumi, meži un viss, kam tendence kļūt vērtīgākam. Lai visiem pietiktu nauda importa precēm un kapitāla tirdzniecībai Moldova ir “jāuzpilda ar naudu”, jeb bankām ir cītīgi un jāfinansē visi drošie projekti, jeb tie, kuros iesaistīts nekustamais īpašums, jo tam nav tendence izkūpēt gaisā. Jāparūpējas, lai korumpētā politiskā kliķe, kam būtu vara tajā brīdī varētu mierīgi baroties un nepamanīt samilzušās ekonomikas problēmas. Lai nodrošinātu šo scenāriju var nākties iegādāties kādu laikrakstu vai televīziju, bet tas nekas jo arī tā vērtība strauji augs, jo reklāmas un visu citu tirgu tendences “kāps debesīs”. Kavēt nevēlamu likumu pieņemšanu ir vieglāk par vieglu. Galu galā vienmēr var sarīkot kādu etnisko vai kādu citu kašķi uz kuru visi iedzīvotāji pavilksies. Nepilnības darba likumdošanā un institucionālajā darbaspēka aizsardzībā jāizmanto, lai pārceltu savas videi un darbiniekiem kaitīgās rūpnīcas uz turieni. Šamie vēl priecāsies par to: “O! Darbavietas un investīcijas!”. Nodokļu slogs lielajam kapitālam ir jātur zems, lai var pietiekami daudz izpumpēt ārā no banku un uzņēmumu peļņas. Viņiem to “eksperti no Rietumiem” paskaidros, ka tas viss ir vajadzīgs priekš tam, lai piesaistītu investīcijas. Korumpētie un stulbie politiķi tikai mās ar galvu, jo arī viņiem šī likumdošana būs gana izdevīga, jo viņu jau uzkrātais kapitāliņš arī strauji pieaugs un to taču nedrīkst apturēt. Tā vietā visam nodokļu slogam jābūt uz algām, jo piedāvājums būs pietiekami augsts, lai pašas algas varētu turēt zemas un nodokļu slogs nebūtu jāuzņemas uz investora pleciem. Nedrīkst nākt pie varas kaut kādi sociālisti-populisti. Šis gan ir vienkārši. Pietiks paplivināt Padomju Savienības karogu un parādīt ar pirkstu uz konkrētajiem politiķiem un tiem vairs nebūs nekāda iespēja veidot valdību.

Ballītes beigas

Šādā stilā jāpumpē tā ekonomika ar divciparu inflāciju, kamēr vienā brīdī būs jūtamas tendences, ka šķiet, ka savs kapitāls ir “jāņem ārā” no šīs saindētās valsts. Kartam kapitālam individuāli dažam 40% dažam 700% pieaugums būs pilnīgi pietiekams, lai to paspētu pārdod pirmais. Brīdī, kad visi investori un spekulanti reizē to sadomās darīt jau būs par vēlu, tādēļ šeit ir jāpieiet pragmatiski un nedrīkst kļūt pārāk alkatīgs. Kopumā ķēriens būs pamatīgs, bet banku bizness gan tagad būs jāpārveido no kredītus dodoša uz ķīlu ievācošu. Par pašu Moldāvu naudu finansētie kapitāla radīšanas projekti tagad būs pārsvarā bankrotējuši un nonāks banku rīcībā. Bankas šos īpašumus varētu sakārtot portfeļos un tirgot par sviestmaizi. Visienteresētākie varētu būt pensiju fondi, taču tiem arī būs jānogaida viszemākais bedres punkts. Viszemākais punkts ir jānotur pietiekami ilgu laiku pirms ierasties un sākt visu par sviestmaizi izpirkt. Tas vajadzīgs ir priekš tam, lai milzīgais darba spēka pārpalikums nodrošinātu kvalificētu un lētu speciālistu pieejamību. Mēs viņiem nodrošināsim latviešu valodas kursus un bezmaksas bērnu dārzus un viņi būs priecīgi, ka pametuši savu valsti. Tikmēr palikušie moldāvi uzņemsies kosmiskas kredītsaistības, lai atdzīvinātu tukšās bankas.

Privātais sektors un valsts sektors pēkšņi bankrotēs, bet lai tie varētu turpināt importēt, būtu nepieciešams tos kreditēt. No šī kredīta daļu var nākties norakstīt, bet galvenais ir panākt, lai Moldova mazina izdevumus – algas, sociālos pabalstus, aizver skolas, slimnīcas un lai noēd uzkrājumus. Šis arī ir īstais brīdis aicināt privatizēt lielos valsts uzņēmumus par sviestmaizi, jo amatpersonas būs izmisumā un neko citu jau prātīgu nevarēs izgudrot.

Tas viss varbūt izklausās nedaudz cietsirdīgi, bet ja Latvija stāvēs malā un tikai noskatīsies, ka visi citi mielojas, tad mēs būsim vienīgā attīstītā valsts, kura tā darīs.

Moldovas interesēs būtu tagad rūpīgi iepazīties ar “Latvija iestājās Eiropas Savienībā” scenāriju, lai spētu izvairīties no grābekļiem, kas izlikti tās ceļā. Diemžēl, viss ir tautas rokās, jo ja ar to varēs viegli manipulēt un stāstīt viņiem pekstiņus, tad neviens politiķis nevarēs ierasties un vadīt valsti tā kā tas ir vajadzīgs tās iedzīvotājiem. Es jau nesaku, ka iestāties ES ir slikti, tikai vajag atšķirt draudzību no Stokholmas sindroma.

Kas ir burvīgs šim scenārijam, ka ja kāds ir tik neaptēsts un savas kļūdas nesaprot, tad uz viņu šo var izpildīt vairākas reizes pēc kārtas – vajag tikai klausīties ko eksperti no Rietumiem un investori saka.

Tā jau es domāju.

Lābi – alavakar!

Latvija kļūst pieaugusi un tieši tādēļ bērnu šļupstiem ir jāpārvēršas gramatiski labi noformulētos vajadzību prasījumos. Piemēram, tas kā politiķi centās sagatavot kaut kādu paziņojumu saistībā ar referendumu, bija tie bērnu šļupsti. Galvenais trūkums ir tāds, ka politiķi nevar būt valsts propagandas avots, jo to viedokļi ir atšķirīgi, tie var apšaubīt un diskutēt par jebko. Svarīgs propagandas instruments ir NEPLP taču mana vīzija ir par vēl plašākas institūcijas veidošanu, kura:

• veicinātu sabiedrības uzticību valsts varai;
• veicinātu pašlepnuma un patriotisku jūtu izpausmes;
• radītu privileģētu pilsoņu sajūtu dzīvojot Latvijā;
• veicinātu diskutējamo jautājumu aktualitāti, piemēram, veselības aprūpe, lauksaimniecība utml;
• reklamētu valsti ārzemēs ar noteiktu koncepciju, piemēram, Latvijā ražotā produkcija ir kvalitatīva, ekoloģiska un ar Latvijas uzņēmējiem svarīgāk par peļņu ir partneru attiecības.

No sasniedzamajiem mērķiem var saprast arī uzdevumus:

• sabiedriskos medijos un iepirkts raidlaiks, ziņu komentēšanas veids, raidījumu saturs un paustie viedokļi un intervētās personas, gatavoti tā, lai sasniegtu augšminētos mērķus;
• veikt pētījumus, lai saprastu sabiedrības noskaņojumu un tās gatavību nākamam attīstības solim un virzienam; stiprināt šo virzību;
• maksāt PR kompānijām iekšzemē un ārzemēs; iegūt populāru, autoritatīvu personu intervijas un vēlamo viedokļu plašu prezentāciju.
• Nevēlamu procesu apturēšana radot negatīvu informācijas fonu pretiniekiem.

Tādēļ veiksmīgas partijas pamatā ir jābūt stāstam, jeb par ko tad šī partija iestājas, piemēram:

• Vienotība: Latvija ir nacionāla valsts un mēs esam pret oligarhiem;
• Saskaņas Centrs: mēs esam par sociālām garantijām un [krievu] cilvēktiesībām;
• Olšteina sešinieks: mēs iestājamies par to, lai cilvēkiem būtu vieglāk saprast kā balsot referendumā, lai būtu Krājbanka un lai ministrs varētu atlaist mēru.

Runājot par pēdējiem ir skaidrs, ka viņi cenšas atrast savu nišu uz nākamajām vēlēšanām un priekš tām gatavo kaut kādu savu piedāvājumu. Grūti gan šobrīd ir pateikt vai viņu rīcība ir koordinēta un apzināta, vai neprasmīga un tādēļ grūti loģiski izskaidrojama.

To mēs redzēsim, bet par to, ka savs stāsts ir jāveido vajadzētu padomāt arī ZRP. Jo šobrīd partija ir pieteikusi  skaļas reformas plašā spektrā, taču, ja līdz nākamajām vēlēšanām neizdosies nevienas no reformām novest līdz galam, tad būs grūti uzrunāt vēlētāju, jo rīkojuma Nr.2. saviļņojums jau būs izplēnējis.

Svarīga būs ekonomiskā izaugsme. Ja tā būs ļoti ļoti mērena vai negatīva, tad pieaugošās resursu cenas atspoguļosies darba ņēmēju maciņos. Savukārt, tas atkal stiprinās pieprasījumu pēc sociālisma, kas ir Saskaņas Centra un PCTVL stāsts.

Taču eksistē arī biedrība progresīvie. Stāsts, ko biedrība pauž tiek pieslīpēts un kļūst ar vien saprotamāks, bet lai izkļūtu ārpus interneta vides ir nepieciešami lieli līdzekļi un to var panākt, ja biedrība kļūst masveidīga. Priekš tāda mērķa svarīgs uzdevums būtu piesaistīt populārus cilvēkus un vēlams ar labu reputāciju, lai gan reputācijai nozīme ir tikai tad, ja tā tiek publiski iztirzāta.

Vēl viens grūdiens biedrības attīstībā un pārtapšanā par partiju varētu būt kaut kāda šķelšanās tā saucamajās labējajās partijās, jo arī tur ir kreisi domājoši politiķi, taču viņi šādus savus uzskatus nevar plaši publiski paust, jo tad vēlētāja acīs šis stāsts automātiski var sapīties ar kaut ko, kas ir pret nacionālu valsti (jā nu tā, diemžēl, Latvijā ir iegājies). Šo situāciju var stimulēt aktivitāte referendumā par divvalodību, jo tā parādīs vai jautājums par valodu vēl ir pilsoņu dienaskārtībā un ja nē, tad tas nozīmēs, ka etniskās konfrontācijas politika vairs nenes kārotos augļus un loģiski būtu mainīt pieeju. Bet ja referendumā piedalīsies daudz pilsoņu, tad arī turpmāk varam sagaidīt savstarpēju atšķirību akcentēšanu starp etniskām grupām un nevis sociāliem slāņiem.

• esmu Uzņēmuma reģistra IT nodaļas vadītājs;
• pēc divu dienu  nostrādāšanas tur, esmu secinājis, ka tuvākā nākotnē UR uzturētie reģistri nebūs pilnībā visiem un bezmaksas pieejami, taču tas ne man ne kolēģiem netraucē uzlabot pakalpojuma kvalitāti un funkcionalitāti.

• 0.13% nederīgas aploksnes
• 1.03% nederīgas zīmes

Savukārt, deputāti, kuriem bija jābalso par Valda Zatlera kandidatūru Saeimas spīkera amatam divos balsojumos, uzrādīja 4,5% nederīgus biļetenus.

Ņemot vērā, ka šis balsojums ir tehniski vienkāršāks un pieņemot, ka par deputātiem tiek virzīti tie prasmīgākie un spējīgākie sabiedrības pārstāvji, atliek secināt tikai vienu – tā ir apzināta rīcība.

Savukārt, medijos publicētā godīgā Elīnas Siliņas seja un vājās zināšanas par to, kas ir Edgars Rinkēvičs, liek aizdomāties, ka varbūt Zatlera Reformu partija vēlējās pēc iespējas vieglāk kontrolējamus deputātu kandidātus, bet rezultātā paši no tā cieta.

Ar šo ierakstu es gribu izdarīt spiedienu uz Olšteina sešinieka iespējamo naivo spārnu. Vai jūs aptuveni nojaušat kādas sekas ir jūsu rīcībai? Vai jums ir jaunums, ka ZRP sarkanā līnija bija ZZS, bet pateicoties jums tā ir vienīgā alternatīva. Nolieciet deputātu mandātus tie, kas esat bijuši godīgi, pievienojoties partijas uzstādījumiem.

Iegansts par demokrātijas trūkumu ir patiess, taču, tikai strādājot partijā, ir iespējams kaut ko mainīt.

P.S. Elīna Siliņa un Jānis Upenieks esot pusbrālis ar pusmāsu.

Kā mēdz gadīties šādās situācijās politiķi sevi ir izgaismojuši jaunā aspektā. Piemēram, Saskaņas Centrs parādīja sevi kā pragmatisku politisku spēku, kurš spēj abstrahēties no dažādām ķengām un mērķtiecīgi iet uz darbu valdībā. Varētu jau teikt, ka Saskaņas Centrs ir piemuļķots, liekot viņiem pašiem atteikties no pirmsvēlēšanu populisma, bet pēc tam atstājot tos opozīcijā, bet jāsaka, ka tas nekādi neskādē viņu tēlam, jo viņiem šis ampluā ir ļoti labi zināms – balsojumi pret valdošo koalīciju, populisms un budžeta deficīta audzēšana Rīgas domē cerībā uz labākiem laikiem.

Vēl viens no izgaismotajiem aspektiem bija maigi izsakoties nesimpātisks. Kārtējo reizi pieminot okupācijas faktu daži politiķi noformulēja, bet dažiem paspruka domas, ko īsumā varētu palikt zem virsraksta “okupācija bija un okupanti arī ir”.

Tieši šī ir bijusi politiķu lielā kļūda. Piesaukt visur okupāciju un izturēties pret vienu sabiedrības daļu kā pret mazāk piederīgu šai valstij, kā pret tādiem, kuriem šajā valstī piedzimstot ir jānokārto eksāmens par atbilstību un lojalitāti valstij.

Tieši tāpēc es domāju, ka bija jādod Saskaņas Centram ekskluzīvas tiesības iekļūt valdībā visiem atmetot sarkanās līnijas un pragmatiski strādājot. Tas būtu simbols tam, ka mēs esam saliedēta sabiedrība, kas uzticas viens otram un spējam mainīt pieļautās kļūdas.

Skatoties no partiju viedokļa, protams, būtu netaisnīgi ļaut partijai, kas ir ilgstoši destruktīvi darbojusies opozīcijā nākt valdībā, zaudētājos atstājot to partiju, kas mazākumā cīnījās ar budžeta konsolidācijas un tiesiskuma veicināšanas pasākumiem.

Kā justies ZRP vēlētājam?

Biedru vidū nebija vienprātības par labāko trešo partneri SC vai VL-TB/LNNK, taču paziņojums, ka lēmums ir maināms tikai ar tankiem šķita kā stingras nostājas demonstrējums. Taču izrādījās tikai tās nedēļas taktiskais solis.

Prioritārais mērķis – iespēja veikt reformas šķiet ir nostiprināts ar šo punktu:

Koalīcijas līgumā nostiprināsim principu, ka nevienu lēmumu koalīcijā un valdībā nevar pieņemt, pārbalsojot ZRP ar balsu vairākumu.

Tikai reformas saliedētības jautājumos jau būs tādas pašas kā visās citās valdībās, kurās latvieši lēma par to kā krieviem būtu jāintegrējas. Savukārt, Krievijas publiskajiem paziņojumiem pateicīgs faktors būs milzīgais un nemainīgais nepilsoņu skaits, kas savukārt būs laba mērķauditorija dažādām politiskām akcijām. Bet 9. maijs un 16.marts būs atkal konflikta datumi nevis visai sabiedrībai pieņemami piemiņas pasākumi.

Latvijas nācija vairs nav tā pati, kas pirms okupācijas, bet ja sabiedrības vairākums to nesapratīs, tad šis negribētais un nesaprastais bērns turpinās darīt muļķības, ieslēdzies savā istabā.

Tas, ko ZRP varēja panākt bija politisko partiju eksplozija. Saskaņas Centram, Vienotībai un arī pašiem ZRP pārgrupējoties ideoloģiskās grupās tai pat laikā samazinot etniskā sastāva korelāciju ar partiju reitingiem.

Un tā ir tapusi atbilde uz Edija Boša politnekorekto jautājumu: “Vai Latvija ir gatava premjerministram krievam?”. Nē nav. Tā ir slikta ziņa arī citām minoritātēm, kamēr jūs nebūsiet vairākumā tikmēr jūs, iespējams, ignorēs vai lems jūsu vietā.

Pirms vēlēšanām es pats visus aicināju balsot par tiesiskuma koalīciju, bet tiesiskums nesastāv tikai no Vienotības virzītajām idejām, bet arī no cilvēktiesību ievērošanas un vienlīdzīgu iespēju radīšanas.

Kopsummā valdības deklarācija būs ļoti laba, bet vienmēr jau var labāk, jo īpaši ja mazāk domā par sevi.

Pieņemsim, ka ir partija, kurā ir dažādu tautību pārstāvji, kuri vēlas darboties valdībā un kuriem ir liels sabiedrības atbalsts un ir gatavi uz dažādiem kompromisiem, lai pēc iespējas labāk realizētu vēlētājiem dotos solījumus. Vai šāda partija būtu jāņem valdībā? Jā, bet nē, bet viņi ir darījuši tādas un šitādas drausmu lietas.

Svarīgs ir partijas dzīves cikls. Kā mēs zinām politiķiem tas ir īss. Pat ja dara labus darbus, bet neprot tos labi prezentēt, piemēram, Kampars, Štokenbergs, Ēlerte vai Bārzdiņš.

Saskaņas centrs ir guvis iespējamo vēlētāju atbalsta maksimumu un jebkurš tā turpmākais solis novedīs pie reitingu krišanās. Tad kādēļ nepierādīt, ka arī priekš Saskaņas centra politika ir kompromisu māksla.

Protams, SC nav drošs partneris, tādēļ valdībā vajadzētu arī Nacionālo apvienību, lai nodrošinātu lēmumiem atbalstu Saeimā.

Taču, NA vēl nav gatavi nolikt savus principus. NA dzīvescikls vēl nav savā pilnbriedā. Viņi vēl cer savākt daļu ZZS un Pilsoniskās savienības (pēc tam, kad tie būs biedrojušies ar SC valdībā) balsis uz nākamajām vēlēšanām. Un tas ir pareizi, jo bez šiem principiem NA ne ar ko īpaši neatšķirtos no Vienotības, ZRP vai ZZS.

Tātad šī CIETĀ nostāja nav nekas cits kā taktika. Tāda pati taktika, kā ZRP + Vienotība rezultātā ieguva vairāk balsu nekā viena pati Vienotība. Tāda pati taktikā kā Saskaņas centrs ar lētu populismu iešļūca Saeimā un iespējams valdībā. Tādi pati taktika uz kuru cerēja ZZS, bet Lembergs tomēr nepietiekami pārliecinoši stāstīja, ka viņš būs nākamās valdības vadītājs.

Tādēļ jāatceras, ka pūlim nav morāles. Un tad kad mēs balsojam un ņemam vērā to ko puaro.lv ir sarakstījis, tad vajag atcerēties, ka tā visa ir tikai taktika un ja tu pieņem lēmumu kāda ietekmē un ja tev nav pašam sava taktika, tad tu esi tāds pats marionete kā dažs labs sportists Saeimā.

Bet tomēr mani pārsteidz tas, ka varbūt tomēr eksistē tāda lieta kā kolektīvais saprāts. Katrs individuāli ņemti cilvēki pārsvarā balso dēļ nepareizajiem iemesliem (Smaidīgs, līka mugura, pārteicās divreiz, saņem naudu no Sorosa utt.), bet beigās visi kopā iebalso tīri sabalansētu parlamentu, kas neļaus nekādām ekstrēmām idejām sagraut kaut ko, kas būvēts gadiem ilgi.