Mārtiņa Štāla blogs

Par biznesa uzsākšanas un attīstīšanas pamatu tiek uzskatītas investīcijas un kredīti, bet ko darīt, ja šie instrumenti ir tik augstā plauktā, ka mēs ar savām īsajām kājelēm un ročelēm netiekam tiem pakaļ. Šobrīd cilvēki ir bez darba un daudzi no viņiem sēž un gaida labākus laikus. Jā nu tiem, kam nav nekādu prasmju vai spēju un apņēmības, tā laikam arī vajag darīt. Savukārt tiem, kas tādi nav, vajag tikai uzlādēt savu optimismu, pazemināt dzīves standartus un sākt domāt “ārpus kastes” jeb radoši. Vajag koncentrēties uz citām vērtībām. Piemēram, daudzi uzņēmumi kā savu galveno vērtību minēs savus darbiniekus, savus klientus vai savu specifisko pieredzi. Kā redzams, neviena no šīm lietām nav tiešā veidā konvertējama no naudas. Tas nozīmē, ka galvenais uzņēmēja instruments ir darbs. Jā, nauda atrisina daudzas problēmas, bet iesākumam uzņēmēja pirmais uzdevums ir nodrošināt sevi ar tādu naudas plūsmu, lai tas būtu paēdis. (Tas, protams, nav trekno gadus uzstādījums: peļņa jau pirmajā gadā un Cayenne saimnieciskās darbības veikšanai). Turpmāk es minēšu dažus piemērus, kas tikai ilustrē radošas pieejas pielietošanu, nevis paziņo gatavu biznesa modeli, kurā ir atrisinātas visas juridiskās nianses.

Ūdens piegādātājs

Ir informācija, ka dzeramais ūdens pēc kvalitātes kritērijiem īpaši neatšķiras no krāna ūdens, tādēļ var secināt, ka arī krāna ūdeni var dzert. Iztērējot nelielu summu vari iegādāties riteni, plastmasas ūdens bundžas un pats pagatavot pāris koka statīvus. Šis ir nepieciešamais komplekts, lai uzsāktu ūdens piegādes biznesu. Tavs klients ir mazs uzņēmums, kurš taupa katru santīmu, taču pats nevēlas liet plastmasas bundžā ūdeni. Klientus tu iegūsti tā, ka piedāvā viņiem zemākas cenas,  nekā to dara lielie piegādātāji. Zemākas cenas tu vari atļauties, jo: tu esi pašnodarbinātā persona un nodokļi tev ir zemāki nekā uzņēmumam, tev nav biroja vai noliktavas, tavs transportlīdzeklis ir ritenis, tu vadā tukšas bundžas un uzpildi tās jau pie klienta, nav arī jāmaksā dabas resursu nodoklis. Protams, kādam klientam varētu nepatikt, tas ka tu uzpildi ūdeni viņa paša tualetē no izlietnes, tad jādomā ir par jauna pakalpojuma ieviešanu, tu ved ratiņos pilnas bundžas un tad tās uzstādi.

Apģērbu patērētāju tīkls

Konkurences padome ir secinājusi, ka drēbēm un kosmētikai ir milzīgs uzcenojums. Tiem, kas iepērkas  Vācijā un eBay, tas arī ir skaidrs. Latvijas tirgus ir maziņš, un tā laikam arī galvenā problēma, taču ir niša apģērbu patērētāju tīklam. Kā tas notiek? Viss sākas ar vienu cilvēku, kurš aizbrauc uz ārzemēm uz veikalu. Tālāk šīs preces un cenas tiek reklamētas saviem paziņām un radiniekiem. Viņi pasūta tev arī to, ko viņi vēlas. Labi, ja tev ir apģērbu katalogs ar cenām, ja nav, tad vari arī nofotografēt un pierakstīt cenas. Lai nu kā, šim patērētāju tīklam ir visu laiku jāpieaicina jauni dalībnieki. To var izdarīt tā, ka ievieš atlaides tiem, kas piesaista klientus. Ar laiku apgrozījums būs tik liels, ka varēs atļauties arī transportlīdzekli, kas pārvadā šīs mantas. Pie konstanti augoša pieprasījuma jau ir iespējamas pārrunas un līgumi ar lieliem apģērbu tirgotājiem. Ar laiku arī varēs veidot savu noliktavu un optimizēt iegādes principus. Tikai vēlams būtu palikt pie sistēmas – ir konsultants un pie viņa tiek pasūtīts nepieciešamās preces. Tas tādēļ, lai nebūtu jāveido veikali, jātērē līdzekļi mārketingam un jānodarbojas ar sarežģītu loģistiku.

Omes ņamīgie kartupeļu čipsi

Ja kāds paskatās cik maksā čipsi kilogramā, tad viņam noteikti mati[ja vien tādi ir] saceļas stāvus. Iespējams, ka puse no šīs summas ir tērēta mārketingam, bet lai nu kā, reklāma nav tā, kas dod lielisku garšu. Es čipsus gribētu redzēt tādus: taisītus no kartupeļiem, no īstām šķēlēm un no biezām šķēlēm. To ražošana ir vienkārša – sagriež biezās šķēlēs kartupeli un apcep to eļļā, apber ar garšvielām. Šķēlēm tomēr jābūt pietiekami plānām, lai pats čipsis vēl jo projām būtu kraukšķīgs, nevis ar miltainu vidu. Kur te bizness? Vajag izstrādāt pārīti gardas receptes, piesaistīt lauku tantes, kam ir kartupeļi, kas māk apcept tos eļļā un apbērt ar garšvielām. Tu pats vari viņus safasēt – sākumā ar roku, tas pat būtu kā tāds īpašs dizains, kādu nevar panākt uz lielajām fasēšanas līnijām. Sākumā tu tirgo savu produkciju dažādos gadatirdziņos, ekoloģiskajos veikaliņos un mazajos veikalu tīklos. Pieprasījumam augot, tev jāpiesaista vairāk tantes un arī jādomā, par jaunu produktu radīšanu, piemēram, burkānu standziņas (šī gan ir mana ideja, ar kuru es iespējams vēlos iekarot visu uzgrauzēju sirdis, bet pagaidām man nav radusies galējā recepte. Pagaidām tā ir tāda: sagriežam burkānu tādā formā kā frī, apberam ar sāli un cepam krāsnī).

Kurjerdienests

Kurjeri, lai optimizētu savas izmaksas, nepopulāros maršrutos bieži vien kavējas ar piegādēm, tas tādēļ, lai varētu savākt vairāk pārvadājamo mantu un tad izmaksas par vienas vienības vešanu būtu zemākas. No tā var secināt: jo vairāk klientu, jo lētākas piegādes. Tas liek secināt, ka jo lielāka ir organizācija, jo zemākas cenas un augstāka kvalitāte. Bet pats galvenais īstenībā ir tīkls jeb infrastruktūra. Paprasiet zirneklim, viņš jums pateiks, ka tīkls veidojas pamazām. Tieši tā darbojas ghetto kurjers. Tu caur skype atrodi vēl kādu bezdarbnieku, kurš labprāt nodarbotos ar pārvadājumiem. Vēlams, lai viens no partneriem būtu Rīgā. Iesākumam pietiek ar diviem pašnodarbinātajiem ar riteņiem. Izveido savu cenu katalogu, par cik tu esi ar mieru pārvadāt mantas no vienas pilsētas uz otru. Tavs tipiskais klients būtu interneta veikals, kurš sūta savu produkciju uz citām pilsētām. Kā tu ar riteni aizvedīsi uz citu pilsētu un lētāk nekā to dara citi? Viens partneris vadā tikai savas pilsētas ietvaros, pēc tam viņš to nogādā autoostā vai stacijā. Autobusiem ir kravas nodalījums, dažkārt to pat var izmantot bez maksas, bet dažkārt ir jāmaksā simboliska summa. Var arī paciņu atstāt šoferim, tā taču visi darīja Padomju laikos. Ļoti labi ja tiek piesaistīti tādi partneri, kas regulāri braukā ar vilcienu vai mašīnu no vienas pilsētas uz otru. Galvenā šī biznesa vērtība ir šie daudzie kontakti, un veidi kā pārvadāt sūtījumus. Jā jūsu biznesa pluss ir zemās izmaksas, bet mīnus ir kvalitāte, nav izslēgts ka kāds sūtījums var pazust vai kavēties.

Un ko tālāk?

Šeit minētie piemēri, iespējams, ir nedaudz traki, bet vai tad uzņēmējdarbība pēc būtības nav tāda. Vai sēdēt mājas rokas klēpī salikušam ir veids kā vairot savu labklājību? Droši vien nē. Latvijā ir speciālistu trūkums (izņemot nekustamā īpašuma pārdošanās dārkāk nekā nopirka speciālistu), šī ir ilgtermiņā risināma problēma, kas saistīta ar reformām izglītībā, saliekot pareizos motivācijas akcentus gan priekš tiem kas māca, gan tiem kas mācās. Bet otra problēma ir uzņēmīguma trūkums, ko varētu skaidrot ar PSRSā pastāvošo ideoloģiju un to, ka vispār kapitālisms ir bezmaz vai grēks.  Bet varbūt tomēr vajadzētu padomāt no šīs dienas redzes punkta un atcerēties teicienu: kas neriskē tas nevinnē. Tas nenozīmē, ka jāskrien uzreiz uz kazino – jo tur darbojas cits princips: kas spēlē, tas zaudē. Varbūt kāds teiks, ka šīs idejas ir galīgi garām un kāpēc tad es pats viņas nerealizēju. Bet man jau ir savs Ghetto business - augstas pievienotās vērtības hostings, kas iesākumā bija 900 MHz Celeron zem galda un tam pat nebija vāks virsū.