Homoseksuālu cilvēku tiesības
Izvērtējot man pieejamo informāciju un savas iekšējās sajūtas par to, kas ir seksuālā orientācija un kas ir cilvēktiesības, man radās priekšstats, ka homoseksuālu cilvēku tiesības ir nepamatoti ierobežotas un tas galvenokārt notiek sabiedrības uzskatu dēļ. Lai vairāk izprastu to, kādi ir cilvēku viedokļi un kāds viņu skatījumā būtu tiesiskais risinājums, es diskutēju ar daudziem cilvēkiem (tās nebija diskusijas Meierovica biedrībā, jo šobrīd tiek risināti citi aktuāli jautājumi, taču nav izslēgts, ka kādreiz šis tiesiskais aspekts varētu tikt vērtēts arī tur).
Uzdodot jautājumu “Vai homoseksuāls cilvēks būtu tiesības salaulāties” pirmā atbilde lielākoties ir, ka nē. Tajos gadījumos es cenšos diskutēt un prasīt kāda ir viņu argumentācija un cenšos openēt šajā diskusijā. Pēc diskusijas, šie paši cilvēki bieži vien iedalās jau citos uzskatos, vieni vēl jo projām neuzskata, ka homoseksuāliem ļaudīm būtu tiesības, taču citi it kā ir secinājuši, ka tomēr salaulāties viņi drīkstētu, bet adoptēt bērnus nu gan nē. Vēl ir viena grupa cilvēku, kura būtu mīļā miera labad izdarīt tādu kā sabiedrības grupu vienošanos. Respektīvi, homoseksuāli ļaudis nedrīkstētu popularizēt savu dzīvesveidu ar gājieniem utml, par to viņi pretim saņemtu tiesības laulāties, bet arī šie cilvēki tomēr negribētu ļaut adoptēt bērnus šādām ģimenēm. Daudzi sauc šos gājienus par netikliem un pretīgiem, jo tajos tiekot reklamēta izvirtīgs dzīves veids, kas esot absolūti nepieņemami. Latvijā šo minoritāšu tiesību aizstāvji darbojas salīdzinoši nesen un tiem ir zems sabiedrības atbalsts.
Tas nozīme, ka daļa sabiedrības jau ir gatava samierināties ar minoritāšu pārstāvju prasībām, iespējams, šis ir ātrākais veids, kā panākt savu tiesību aizsardzību. Iekļaut likumdošanā iespēju laulāties arī viendzimuma pāriem ar norunu, ja vien viņi vairāk nerīko gājienus un neliek uz to skatīties tradicionāli orientētiem un konservatīviem ļaudīm. Ok. Vienīgi šī ir tāda kā problēmas paslaucīšana zem tepiķa. Un šeit arī cilvēku viedokļi dalās, jo pietiekama liela daļa tomēr uzskata, ka seksuālā orientācija ir ģenētiski veidojusies un izpaužas instinktīvi un nekāda papildus informācija, ko viņš dzīves laikā uzņem visdrīzāk nespēj šo orientāciju mainīt. Arī es tā uzskatu, jo nespēju iedomāties, kā tas būtu, ka es aizietu uz gājienu vēl patusētos ar foršiem gejiem un paklausītos atbilstošu mūziku, un nu pēkšņi pārvērtētu savus uzkatus un mainītu savu orientāciju. Man tas šķiet vēl neiespējamāk, kā sākt rakstīt ar kreiso roku.
Šinī ziņā cilvēkiem atkal ir savas teorijas. Pat to, ka cilvēku orientācija ir kā tāda skala, kurā vienā galā esošiem patīk puiši, bet otrā meitenes. Taču viņuprāt varētu būt kāds, kurš ir tuvu šai robežai, lai pārsvērtos no vienas patikšanas uz otru. Kas attiecas uz pārsvēršanos, es drīzāk domāju, ka tas ir moments, kurā tie cilvēki atzīstās paši sev, ka visu laiku ir centušies ietilpt kādos sabiedrības pieņemtos stereotipos. Bet ja cilvēki izvirza šādu varbūtību, iespējams, viņi tiešām jūtas tā, ka ne visiem ir spēcīgi izteikta šī orientācija. Jā nu tādā gadījumā tiešām, iespējams, pastāvētu risks kādam niecīgam procentam cilvēku mainīt orientāciju, pēc pieredzētā un uzzinātā. Savukārt, to es uztvertu kā izņēmumu, turklāt tam taču nav nekādas kritiskas sekas. Ja cilvēkam ir tradicionāla vai netradicionāla seksuāla orientācija, tas nekādā veidā nepārkāpj viņa līdzcilvēku tiesības.
Daži uzdod jautājumu, bet ko par to saka baznīca. Manā skatījumā baznīca nav īsti uzņēmums, bet drīzāk sabiedriska organizācija, kurai ir senas tradīcijas un daudz biedru. Mani neviena baznīca īsti neuzrunā, jo tajā netiek runāts par man aktuāliem tematiem, piemēram, tehnoloģijām vai politiku. Taču uzskatu, ka baznīca daudz dod cilvēkiem, jo tā nodarbojas ar tādu kā masu un individuālo psihoterapiju, ļauj pārvarēt dažādas grūtības dzīvē. Diemžēl, baznīca spekulē ar absurdu informāciju, kas savukārt man nav pieņemami – vismaz šajā dzīves posmā es vēlos lietas saukt īstajos vārdos. Manuprāt, baznīcas dēļ savām pamatīgajām un senajām tradīcijām, nav spējušas mainīties laikam līdzi un tas dažās epizodēs izpaužas pat kā diskriminācija. Piemēram, daudzām konfesijām nav mācītāju sieviešu, tas pat tiek skaidrots kaut kādā dīvainā, vēsturiskā mani nepārliecinošā veidā. Labi, lai nu būtu. Viena organizācija ir konservatīva, bet otra liberāla – viņām ir jādiskutē savā starpā nevis vienai jāaizliedz kaut ko darīt otrai. Protams, ka minoritāšu pārstāvis visdrīzāk neiestāsies, kādā baznīcā un nelaulāsies tur, jo šīs organizācijas uzskati ir pilnīgi pretēji viņa uzskatiem. Abas šīs organizācijas var vienīgi aicināt pavērties uz situāciju no oponenta redzes viedokļa.
Daļa diskutētāju pēc šādas diskusijas it kā sāk domāt, ka tiešām geji un lezbietes nerīko gājienu tādēļ, lai reklamētu cik viņi ir izvirtuši un nevēlas savervēt pēc iespējas vairāk biedru, bet lai cīnītos par sabiedrības attieksmes maiņu un savām tiesībām. Šajā brīdi daži diskutētāji pieļauj, ka varbūt tiešām šeit ir kāda diskriminācija, ka varbūt tiešām gejiem un lezbietēm vajadzētu dot tādas pašas tiesības kā pārējiem cilvēkiem. Šinī brīdi paliek tikai jautājums kā cilvēki uztver netradicionālu orientāciju – kā iedzimtu instinktīvu lietu, kas izveidojas cilvēkam vēl esot mātei vēderā, vai kā garīgu slimību, kuru šīs minoritātes mums cenšas uzspiest kā normu. Šobrīd nav izplatīti zvērus ārstēt no psihiskiem traucējumiem, taču ir zināms, ka arī zvēriem ir netradicionāla orientācija. Jautājums – vai tas nozīmē, ka šie zvēri ir izvirtuši vai, ka viņi ir garīgi slimi? Īpaši nav dzirdēts par gadījumiem, kad šī “psihiskā slimība” būtu tikusi izārstēta, protams, ar hipnozei un smadzeņu skalošanai līdzīgām metodēm, droši vien varētu panākt kaut kādus rezultātus, bet vai tas kaut ko pierāda.
Daļa diskutētāji cenšas novest diskusiju līdz absurdam un saka, kurā brīdī tad būs tā robeža, kurā sabiedrība pateiks, ka tas nu gan nav pieņemami, ka precēties ar kazu, spaini vai bērnu gan ir nepieņemami. Šeit es domāju var argumentēt tā, ka ja kazai, spainim vai bērnam ir cilvēktiesības, viņš apzinās ko vēlas un viņam ir šādas lemšanas tiesības, tad arī šādas laulības būtu jāatļauj. Ar to es domāju, ka kazai un spainim nav cilvēktiesību, jo viņi nespēj juridiski korektā veidā formulēt savas vēlmes un noslēgt juridiski derīgus darījumus. Kas attiecas uz bērniem, tad kamēr viņi ir nepilngadīgi tikmēr viņi netiek uzskatīti par lemt spējīgiem. Iespējams, ka nepilngadīgie uzskata, ka šis vecuma slieksnis ir par augstu, bet viņu vecāki uzskata, ka tas ir par zemu, bet visai sabiedrības daļai ir skaidrs, ka nepilngadīgs bērns nav tiesīgs pieņemt šādus lēmumus. Arī pedofili apzinās to, ka viņu darbības ir pretlikumīgas un viņu tieksmes ir citu personu tiesības aizskarošas. Šie uzskati nekad nav bijis sabiedrības diskusijas temats. Nevienā attīstītā valstī vēl neviena sabiedrība nav nonākusi tik tālu, lai diskutētu par šādām lietām, tas iespējams nozīmē, ka sabiedrība šo vienmēr uzskatīs par sarkano līniju un ka šis salīdzinājums ir nevietā.
Pat tie kas uzskata, ka vajadzētu atļaut viendzimuma laulības, tomēr uzskata, ka adoptēt bērnus šādam pārim nevajadzētu. Lai arī tas, kāda dzimuma vecāki ir bērnam, vēl negarantē pilnīgi neko. Viņu prāt šādam bērnam netiks pilnvērtīgi attīstītas visas prasmes gan tās, kas piemīt vīriešu dzimuma vecākiem, gan tās kas sieviešu dzimumam. Var jau būt – un tādā gadījumā bērns būtu apdalīts, jeb nu šeit viņam tiktu ierobežotas viņa iespējas. Šeit varētu mēģināt izsvērt, kas ir lielāks ļaunums, tas ka bērnam vispār nav vecāku vai tas, ka viņam ir viena dzimuma vecāki. Mūsdienu Latvijā vienozīmīgi, ka bērns būs cietējs, ja viņam homoseksuāli vecāki, bet tas notiks sabiedrības attieksmes dēļ. Līdzīgi, kā viņa vecāki tiks diskriminēti, tā tiks diskriminēts šis bērns. Bet tad ir jāsaka, ka šos cilvēktiesību pārkāpumus izdara nevis šīs minoritātes pārstāvji, bet atkal tradicionāli orientēto uzskatu pārstāvji.
Kādēļ mani uztrauc šis jautājums? Esmu tā sauktās tradicionālās orientācijas pārstāvis, taču man interesē ikviena mūsu sabiedrības dalībnieka tiesības, jo es nevēlos būt diskriminētā sabiedrības dalībnieka vietā. Es vēlos, lai man būtu tādas pašas tiesības kā citiem.
Šobrīd liela sabiedrība daļa tomēr nosoda diskrimināciju. Viņi saprot, ka arī sievietes drīkst vēlēt, ka arī melnādainiem un invalīdiem ir tiesības braukt sabiedriskajā transportā, bet geju un lezbiešu laulības tomēr nebūtu atļaujamas. Es gan tomēr aicinātu neizteikt uzreiz kategorisku spriedumu, par kuru tev trūkst informācijas. Es, piemēram, diskutēju un cenšos uzzināt pēc iespējas vairāk argumentus par un pret, lai izprastu šo momentu. Domāju, ka izpratne vienam par otra situāciju ir tieši tā, kas Latvijas sabiedrībai trūkst. Tādēļ mēs esam egoistiski un pirmkārt rūpējamies par savām iespējām un tiesībām, un vispārējas, vienlīdzīgas tiesības mums nebūt nav pirmajā vietā. Laikam ejot uzskati mainās, šobrī, piemēram, vairs nav modē dedzināt cilvēkus, kas nodarbojas ar ķecerību, piemēram, raksta blogā baznīcai nepieņemamas lietas vai izmantot vergu “čaklās” darba rokas. Tas, kā es redzu attīstības tendences ir, ka visu laiku turpināsies cīņa par cilvēktiesību aspektiem un tie kļūs arvien liberālāki. Iespējams, pēc 250 gadiem, tiks izmantots mākslīgais intelekts, lai precīzi nodefinētu kādā veidā vienas vai otras tiesības būtu jāievēro tā, lai tās neierobežotu citas tiesības.
P.S. Neraksties jēlības komentāros, bet uzrakstiet kā jūs jūtaties par šiem jautājumiem – papildiniet ar argumentiem vai padalieties ar kādām idejām. Atcerieties, ka likums ir tas ko sabiedrība pieņem un Saeima apstiprina, ja jūs nevēlaties likumus ievērot, tad jūs sabiedrība izolēs no sevīm. Savukārt, ja jums likums šķiet netaisns, tad jums ir jācīnās par savām tiesībām.
Konservatīvi noskaņotajai Rīgas domei es ieteiktu pavērties uz minoritāšu gājienu, kā uz tūrisma iespēju.
ne ko pielikt, ne ko atņemt
Manu viedokli jau esi uzraxtījis: laulāties jā , adoptēt nē. Un adoptēt nē, ne jau tapēc , ka uzskatu, ka tiks izaudzināts vēl viens demogrāfijas necēlājs, bet gan tādēļ , ka bērnam ir jābūt mātei un tēvam.
Neuzskatu , ka bērnunama arguments ir korekts.
P.S ar ko gan diskriminācijas jomā atšķiras poligāmija no viendzimumu laulībām?
Cilvēks pārsvarā esot monogāms, bet ja daži tādi nav tad kādēļ viņiem aizliegt dzīvot bariņā? Ja nu vienīgi šāda dzīvošana bariņā nodarītu smagas psihiskas traumas tās dalībniekiem vai dēļ tiem būtiski palielinātos administratīvais slogs vai kādā citā veidā tie traucētu pārējiem sabiedrības locekļiem. Es gan domāju, ka rietumu Eiropai šis nav īpaši populārs ģimenes modelis. Jautājums vai poligāmijā visi viens otru mīl un vēlas precēt vai drīzāk piecieš tos pārējos, lai tikai varētu dzīvot kopā ar to vienu (sanāk tāds monogāms princips).
Labi – no sākuma jātiek galā ar korupciju, īstermiņa domāšanu politikā/ekonomikā un pamata cilvēka tiesībām un tad var ķerties klāt šim jautājumam.
Baidos, ka ar šāda veida domāšanu vairumam no LV sabiedrības arī tu esi pieskaitāms savādākai/atšķirīgai cilvēku kategorijai. Kamēr baznīca neatzīs vien dzimuma laulības, nekas nemainīsies. Nesaku, ka liela sabiedrības daļa ļoti seko baznīcas dogmām, taču ieklausās tās viedoklī noteikti, un pieņem to par pašsaprotamu, gadījumā, ja pašam tāda nav. Apprecoties, kur nu vēl adoptējot bērnu, vien dzimuma pāris pakļautu sevi ļoti lielam sabiedrības nosodījumam, kā arī pastāvētu diezgan liela iespējamība kādu radikāļu vērsti vardarbības akti. Tāpēc, pašiem cilvēkiem jābūt diezgan stulbiem, lai savu turpmāko dzīvi pakļautu šādam teroram un mūžīgām bailēm. Saprotams, ka šis upuris nav to vērts…
Tomēr no kaut kurienes jāsāk tas sabiedrības viedoklis veidot. Nevar pateikt ka ir bezdarbs un nemeklēt darbu, ka visi ir korumpēti un vēlēšanām neiet, bet katram kaut kāds mazumiņš ir jādara. Un nav jāmaina visa pasaule, bet pa mazumiņam uz priekšu izlabot ačgārnības. Piemēram, kāpēc partijām var ziedot tik lielas summas, kāpēc nevar balsot elektroniski, kāpēc nekādi nevar pārnest nodokļu slogu no darbaspēka uz patēriņu – visi šie jautājumi būtu viegli atrisināmi, ja sabiedrība vienotos savās prasītbās.
Mārtiņ, uzdūros šim ierakstam nejauši — vispirms izlasīju, kas Jums sakāms par airBaltic epopeju. Paldies par šo blogu. Jūs būtībā esat apkopojis visu, kas par tēmu ir sakāms, un, būdams domājošs cilvēks (nevis aizspriedumains jefiņš no tiem, kuri siro pa internetu, lai demonstrētu savu aprobežotību un to, ka acīmredzot ir auguši kūtī), esi nonācis pie sakarīgiem, loģiskiem un jā, nebaidīšos pat teikt normāliem secinājumiem. Mūsu valstī ar šo lietu iet kā pa celmiem tāpēc, ka politikāņi ar Šleseru priekšgalā ir izkalkulējuši, ka daudz lielāku prieku sabiedrībā var radīt ar vāvuļošanu par “tradicionālām ģimenēm” nekā pārpūlēt smadzenes ar sapratni, ka cilvēka tiesības ir universāls, nevis katram politikānim un politiskajam spēkam individuāli interpretējams jēdziens. Protams, tas mums arī rada pietiekami absurdas situācijas. Šlesera biznesa projekta pārstāvis Kastēns pirms pāris gadiem pierādīja, ka “ģimenes vērtības” nozīmē lakstoties ar blondīnēm, kamēr sieva ir laukos. Savukārt šogad pavasarī Eiropas padome vienbalsīgi (tātad — arī ar Latvijas “jā” balsojumu) atbalstīja ļoti stingras rekomendācijas par diskriminācijas aizliegumu seksuālās orientācijas jomā. Šis fakts mani tik ļoti pārsteidza, ka es ilgi un dikti zvanījos pa dažādiem Ārlietu ministrijas telefoniem, lai uzzinātu, kā Latvija līdz tam ir nonākusi, jo seksuālās orientācijas jomā mūsu politikāņi ir tik vien paspējuši, kā grozīt Satversmi, lai pateiktu precīzi to pašu, kas jau ir rakstīts Civillikumā, Saeimas Cilvēka tiesību komisijas vadībā ielikt ķērcošo homofobu Šmitu, tā komisiju diskreditējot pavisam, un tikai ar ļoti sakostiem zobiem apstiprināt Eiropas savienības direktīvu par diskriminācijas aizliegšanu nodarbinātības jomā, jo citādi būtu nācies maksāt lielu soda naudu. Izrādās, līmenī zem politiskās “elites” Latvijai ar diskriminācijas aizliegšanu nav nekādu problēmu. Vai varbūt pareizāk būtu teikt, ka Eiropas līmeņa diskusijās tai nav problēmu, lai neradītu iespaidu, ka kontinenta darbā piedalās neaptēsti pāķi. Vēstniece Eiropas padomē Aija Liepiņa man pastāstīja, ka Latvijai pret rekomendācijām nebija iebildumu, vien tā būtu vēlējusies, ka EP nebūtu noteikusi trīs gadu pārbaudes laiku, kurā EP visas dalībvalstis rūpīgi pārbaudīs, lai redzētu, kā veicas ar rekomendāciju ieviešanu. Bet, ja runa ir par laulību tiesībām, tad te man ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, man jau sen ir licies, ka varbūt vajadzētu atteikties no vārda “laulība,” jo tas ir ar ļoti smagu bagāžu. Runa ir par valsts atzītām partnerattiecībām ar visu no tā izrietošo un, ja kāds vēlas šīm attiecībām iegūt baznīcas svētību un attiecīgo vārdu krājumu, tad tas ir individuāls lēmums. Man nudien nav svarīgi, vai valsts manu dzīves biedru uzskata par manu vīru vai citādi. Man ir svarīgi tas, ka mums patlaban nav pietiekami daudz to tiesību (mantošanas lietas, aprūpes tiesības, lēmuma tiesības ārkārtas gadījumos), kādas ir “normāliem” precētiem pāriem. Un otrs, man ļoti patīk kaut kas tāds, ko viņvakar raidījumā “Daily Show” teica tā vadītājs Džons Stewarts: “Kādreiz ļaudis iebilda pret to, ka balti cilvēki precas ar tumšādainiem cilvēkiem. Toreiz visi teica — viņi drīkst precēties tikai ar viņiem. Tagad cilvēki saka, ka lūk, šie divi cilvēki nedrīkst precēties. Vai no tā izriet, ka viņiem tagad būtu jāprecas ar mums?” Vēlreiz — paldies par blogu!
@Kārlis Streips
Man liels lepnums, ka Jūs esat ievērojis manu blogu. Uzkatu, ka Jūs pildāt svarīgu misiju apgaismojot sabiedrību un uzdodot viņiem jautājumu: “Vai tā tam ir jābūt?”.
Protams, arī šai sabiedrības daļai ir tiesības uz saviem uzskatiem (par korupciju, baznīcu un cilvēktiesībām), bet vai viņi ir izvērtējuši, ka tas varbūt ir noiets etaps un mūsu sabiedrība ir gatava attīstīties tālāk.
Izmaiņas Latvijā pēdejās desmitgadēs ir bijušas tik straujas, ka tām līdzās nenāca dabīgā paaudžu nomaiņa, tādēļ lai neatpaliktu ir jāmainās pašiem cilvēkiem.
Man ir viens pozitīvs piemērs: bērnībā centos pārliecināt vienu puisi, ka viņam būtu jābraukājas ar riteni. Taču viņš baidijās sasisties un piekrita tikai, ka es viņu pavizinu pa zālīti, bet pats pie stūres nesēdās. Nākamajā vasarā viņš bija tas, kurš pirmais pieskrēja klāt un palūdza, lai iedod izlaist, turpmāk viņš nelaida garām nevienu izdevību pavizināties ar riteni.
Arī šodien vēroju, kā sabiedrība attīstās un cilvēki labrāt pieņem progresīvus viedokļus. Arī es pats steidzu apzināt visus jaunumus, lai nekļūtu par vecu iesūnojušu veci (nu pagaidām tas vēl nedraud). Ar to es īsumā gribēju teikt, ka kaut kur gēnos un evalūcijas principos ir ierakstīts pieņemt jauno/labāko un atmest veco – un Latvijas, kā mazas valsts spēcīgā puse varētu būt tieši šī ātrā reaģēšana uz notikumiem, viedokļiem un atklājumiem.
Mārtiņ, šis ir ļoti sarežģīts jautājums — šī jau Voltēra paustā doma, ka ikkatram ir tiesības uz jebkuru viedokli, lai arī cik pretīgs tas kādam nebūtu. Šo domu ir pārtvēruši pasaules “evaņģēliskie kristieši,” kuri jebkurus iebildumus pret viņu aizspriedumiem sauc par “uzbrukumu kristiešiem.” Tas ir pamanīts arī mūsu valsts politikā. Es pilnībā piekrītu, ka katram ir tiesības uz savu viedokli, bet sabiedrības tomēr nonāk pie kopsaucējiem par šo viedokļu paušanu. Jau labu laiku Latvijā tikai nudien radikāli ekstrēmisti ļaujas publiski runāt neglītos vārdos par ebrejiem un tumšādainiem cilvēkiem, lai arī antisemītisms un rasisms pie mums joprojām ir daudz par daudz “ierasta” lieta. Savukārt attiecībā uz gejiem Saeimas deputāts (!) ir atļāvies publiski lietot frāzi “kaku stūmēji.” Piedevām tas bija deputāts no Zaļo partijas, un globālā līmenī Zaļā partija nudien nav pat mazlietiņ homofobiska. Sarakste ar ZP centrāli Eiropā noveda pie tā, ka centrāle rakstīja protesta vēstuli Latvijas Zaļo partijai. Bet, tā kā minētais deputāts ir Leopolds Ozoliņš, kurš jau trīs gadus ir slims un Saeimā nerādās (tas, starp citu, “lieliski” demonstrē zaļo zemnieku attieksmi pret parlamentu – tas nekas, ka viens no mūsu deputātiem nedara savu darbu), stāsts apklusa. Būtībā man ir jānonāk pie secinājuma — ja es iebilstu pret tiem, kuri lielākoties izdomātu un nepatiesu iemeslu dēl protestē pret Praida pasākumiem, tad viņiem ir visas tiesības protestēt pret Praidu kā tādu. Bet, pirmkārt, pēdējo reizi, kad “kristieši” piketēja Praidu, vienam no viņiem bija transparents uz kura bija teikts, ka pasaulē 80 procenti visu HIV/AIDS gadījumu ir homoseksuālos vīriešos, kas vienkārši ir melošana un absolūtākās muļķības. Un, otrkārt, runa tomēr ir par plašākās sabiedrības attieksmi. “Normāli” cilvēki, ja viņiem Praids nepatīk, tad viņi to neapmeklē. Praids patiesībā vēl vairāk kā LGBT cilvēkiem ir vajadzīgs tādiem ērmiem, kā Līga Dimitere, kura reizi gadā var demonstrēt savu tumsonību televīzijas kameru priekšā. Jums taisnība, ka Latvija varētu būt ceļvedis visa jaunā pieņemšanā. Bet, tā kā mūsu valsts politikāņi ir tik ļoti pieraduši pie savas nabas kasīšanas, tas nenotiek nedz tajā jomā, kas interesē mani (cilvēka tiesību nostiprināšana), nedz arī tajā jomā, kas interesē Jūs (tehnoloģijas — Igaunijā cilvēki jau sen balso un dara visu ko citu elektroniski, bet pie mums, kā jau tas ierasts, pat uz elektronisko parakstu valdošā “elite” nevar sarosīties).
Man šķiet, ka šobrīd gaisā virmo tāds pārmaiņu noskaņojums, dēļ kā visiem aktīvistiem jāsarosās, lai tas vilciens sakustētos. Un tie, kas nepaspēs ielēkt tajā vilcienā, būs spiesti saprast, ka nu viņu viedokļi ir margināli un iespējas ierobežotas.
Lai nu tā būtu! Kaut kādā brīdī Latvijai ir jāizbēg no banānu republikas statusa un Latvijas sabiedrībai ir jābeidz nepārtraukti vaidēt, skatīties pašai savā nabā, un izlikties, ka tā ir visvairāk cietusī sabiedrībā visā Visuma vēsturē un tāpēc nevienam citam runāt par savām tiesībām nav tiesību.