Vasarā LTV ziņas bija nolēmušas, ka es esmu atvaļinājumā un varu iztikt ar multenēm no rīta. Diemžēl, multenes vairs nav tās kas agrāk, tadēļ sāku skatīties Bloomberg un nu pēc mēneša skatīšanās esmu kļuvis par baigo “ekspertu” (drīzāk jau diletantu) attiecībā uz investēšanu un globālo ekonomikas stāvokli.
Vakar biju auto servisā, kur jau otro reizi man neizsniedz čeku. Šoreiz maksāju ievērojamu summu (aptuveni vienas aplokšņu algas apmērā), tādēļ pieprasīju čeku daudz cītīgāk. Rezultātā atklājās, ka šiem “kungiem” nemaz nav kases aparāta. Tad viņi piedāvāja norēķināties viņu veikalā, kas atrodas pilsētas centrā, bet tad esot jāpierēķina klāt PVN. Šī atčgārnā matemātika man bija nepieņemama, bet ja jau jāmaksā veikalā, tad braucu uz to. Veikalā izrādījās, ka viņiem kases aparātā neesot iespējami norēķini par pakalpojumiem, lai arī viņi esot viens uzņēmums. Rezultātā man izsita čeku par precēm, bet komentāros ierakstīja, ka tie ir servisa pakalojumi. Šeit acīmredzot nākamais viņu solis būs neizsniegt čekus par precēm par šādu summu un it kā visi laimīgi. Ja vien VID pieļaus šādu nodokļu nemaksāšanas nihilismu.
Nebija laika iedziļināties visos ciparos, tādēļ šis ir vairāk tāds intuitīvs risinājums.
Lai arī latviešu tauta nav ar gadu tūkstošiem senu pieredzi un tradīcijām, tomēr esošā folklora nes pietiekami daudz senču pieredzes, kuru varam pielietot šodien. Lasu medijos, ka Haralds Burkovskis vairs nestrādās Latvijas radio. Kā tieši viņš nonāca līdz šādai situācijai precīzi nezinu, bet šķiet, ka tas ir kārtējais tālredzības trūkuma piemērs. Šāds tālredzības trūkums ir vērojums visur: politiķu, kredītņēmēju un preču patērētāju pieņemtajos lēmumos. Iespējams vēlme pēc Padomju sausuma gadiem kārtīgi atdzerties no kapitālisma trauka, liedza ieklausīties tādās tautas gudrībās kā:
Izvērtējot man pieejamo informāciju un savas iekšējās sajūtas par to, kas ir seksuālā orientācija un kas ir cilvēktiesības, man radās priekšstats, ka homoseksuālu cilvēku tiesības ir nepamatoti ierobežotas un tas galvenokārt notiek sabiedrības uzskatu dēļ. Lai vairāk izprastu to, kādi ir cilvēku viedokļi un kāds viņu skatījumā būtu tiesiskais risinājums, es diskutēju ar daudziem cilvēkiem (tās nebija diskusijas Meierovica biedrībā, jo šobrīd tiek risināti citi aktuāli jautājumi, taču nav izslēgts, ka kādreiz šis tiesiskais aspekts varētu tikt vērtēts arī tur).
Vakar vakarā atgriezos no Jaunpils, kur iepazīstinājām ar to, kas ir Meierovica biedrība un apmainījāmies viedokļiem. Prieks par to, cik konstruktīva bija izdevusies saruna. Man pašam šīs sarunas rezultātā radās dažas pārdomas tieši reģionu kontekstā.
Paldies Jānim Garančam(SCP), kurš aizvakar (2010.07.06) noorganizēja ekonomistu tikšanos uz kuru tika uzaicināti Gatis Kokins, Jānis Ošlejs un Jānis Bērziņš no SCP, Jeffrey Sommers (SSERiga), Vidvuds Beldavs un citi kā viesi. Lai arī diskusija bija domāta tāda, kurā ekonomisti varētu mēģināt aizstāvēt savus dažādos viedokļus, bet beigās kā parasti izrādījās, ka šie viedokļi nemaz nav tik atšķirīgi. Ļoti jauki, ka es neesmu ekonomikas doktors, jo tad man mainīt savus līdzšinējos uzskatus būtu grūti un kaunpilni, bet es vēl joprojām turpinu vadīties pēc loģiskiem argumentiem un faktiem, kas mani pārliecina.
Svētdien (2010.07.04) biju Neretā. Uz pārrobežas sadarbības biznesa nometni tur mani uzaicināja Meierovica biedrības biedrene Eva Birzniece no Pro Futuro, kura mani “skaļi” pieteica kā uzņēmēju. Protams, man ir daudzas tēzes un arī sava pieredze, kuru nodot tālāk. Man vislabāk patiktu runāt par to, kā sakārtot lietas politiskajā līmenī, tā lai biznesam dotu motivāciju attīstīties, taču nometnes dalībnieki (daļa latviešu un daļa lietuviešu skolnieki) ar saviem jautājumiem, mani novirzīja uz diskusiju par augstu pievienoto vērtību un to kā ir iespējams pelnīt bez milzīgām investīcijām. Par to, ka mūsdienās ir jāprot sevi “pārdot” un ka milzīga nozīme ir kontaktiem un zīmolam. Tādā veidā ir iespējams nonākt pie tā pamata, kas ir nepieciešams tāda biznesa izveidei, kuram piesaista investīcijas vai ņem kredītus. Šiem jauniešiem patika ideja par mājas lapu veidošanu, jo tas ir kaut kas ar ko tie saskaras ikdienā un tīri tehnoloģiski spēj iztēloties, kas un kā notiek.
Šorīt pēc ilgiem gadiem atkal gāju pa Avotu ielu uz darbu, ik pa laikam aizturēdams elpu, lai neievilktu nāsīs spēcīgo urīna smārdu, kuram izšaujoties no vārtrūmēm man šķita, ka es sajūtu kā tas nosēžas uz manas ādas. 7:00 no rīta ielas ir tukšas, vien trīs alkašenes pieturā smēķē vienu cigareti un kāda meitene bez kurpēm atgriežas no ballītes. Laikam, jau “mazajā Parīzē” darba cilvēkiem nav. Uzņēmumi, kuri kādreiz tur bija ir aizvērušies un to vietā ir atvēries apbedīšanas birojs, tos jau laikam krīze neskar.
Par biznesa uzsākšanas un attīstīšanas pamatu tiek uzskatītas investīcijas un kredīti, bet ko darīt, ja šie instrumenti ir tik augstā plauktā, ka mēs ar savām īsajām kājelēm un ročelēm netiekam tiem pakaļ. Šobrīd cilvēki ir bez darba un daudzi no viņiem sēž un gaida labākus laikus. Jā nu tiem, kam nav nekādu prasmju vai spēju un apņēmības, tā laikam arī vajag darīt. Savukārt tiem, kas tādi nav, vajag tikai uzlādēt savu optimismu, pazemināt dzīves standartus un sākt domāt “ārpus kastes” jeb radoši. Vajag koncentrēties uz citām vērtībām. Piemēram, daudzi uzņēmumi kā savu galveno vērtību minēs savus darbiniekus, savus klientus vai savu specifisko pieredzi. Kā redzams, neviena no šīm lietām nav tiešā veidā konvertējama no naudas. Tas nozīmē, ka galvenais uzņēmēja instruments ir darbs. Jā, nauda atrisina daudzas problēmas, bet iesākumam uzņēmēja pirmais uzdevums ir nodrošināt sevi ar tādu naudas plūsmu, lai tas būtu paēdis. (Tas, protams, nav trekno gadus uzstādījums: peļņa jau pirmajā gadā un Cayenne saimnieciskās darbības veikšanai). Turpmāk es minēšu dažus piemērus, kas tikai ilustrē radošas pieejas pielietošanu, nevis paziņo gatavu biznesa modeli, kurā ir atrisinātas visas juridiskās nianses.
Jaunākie komentāri