Vakar biju atvēris kāda profesionāļa Twitera kontu un ievēroju, ka viņš aptuveni reizi 20 minūtēs kaut ko iečivina, vai nu pārsūtot kādu saiti, kuras saturu jādomā, ka ir izlasījis, vai pats uzrakstot par kaut kādiem jaunumiem. Ja viņš būtu PR cilvēks, tad es saprastu, bet ja tas ir cilvēks, kurš sevi sauc par programmēšanas guru, tad jājautā pa kuru laiku, tad viņš programmē.

Šodien ir cilvēki, kas mēģina virināt dzejas grāmatas un vākties uz bohēmiskiem pasākumiem, bet jāatzīst, ka šis vairs nekad neiegūs agrāko popularitāti. Tāpat arī blogu rakstīšana ir caveman art, bet ko lai es daru, ka nespēju noformulēt savu domu 140 simbolos?

Skaidrs, ka pasauli nevar mainīt, ja vien neesi galīgi traks, tādēļ šoreiz es labāk ļaušos meinstrīmam (tas ir tāds strīms, kurš ir meins ) un ievērošu principu, ja tu neesi uz manas sienas Sejugrāmatā (tajā ko uztaisīja Marks Cukurkalns), tad tevis nav vispār. Tātad es uzliku patikšanas pogu un tas nozīmē, ka ja tu esi netīšām ieklīdis manā blogā, kā tas 80% gadījumu arī ir, tad vari nospiest “Like” un atņemt nedaudz laika arī saviem Sejugrāmatas draugiem, radiem or whatever kāds ir viņu Friendship statuss.

P.S. Un tas, ka daži portāli un bankas iedomājas, ka trijos no rīta viņi mierīgi var pārkopēt savus datus un padarīt nepieejamus savus servisus, ir vienkārši ārprāts. Es taču esmu dzīvs cilvēks – es nevaru iztikt bez šiem servisiem nevienu mirkli diennakts laikā.

Kamēr valsts čammājās un nav devusi iespēju mums piedalīties referendumos un vēlēšanās elektroniski, Jānis, Kristofs un citi atbalstītāji ir realizējuši manabalss.lv

Ejam balsojam, atbalstām viens otra iniciatīvas un attīstāmies (varētu jau arī lēnāk attīstīties, ja mēs nebūtu tik daudz iekavējuši).

7.mēneši un jaunas vēlēšanas, tā ir īstena demokrātija. Deputāti nevar atslābt ne uz mirkli. Un ja kāds saka, ka tam nav nozīmes, jo savēlēs tos pašus vēžus, tad starpība tomēr ir vai tie paši vēži plāno četrus gadus darīt kā ienāk prātā vai arī viņu patvaļa tiks pārtraukta un vēlētājiem būs iespēja spēcīgi izrediģēt Saeimā sēdošu cilvēku rindas.

(vairāk…)

Tā kā internetā nekas jauns šodien nav pat Twitterī ir klusums (to laikam varētu nosaukt pat Saeimas lēmuma paģirām), tad nācās apskatīties dziļāk internetā un noprecizēt, cik tad īsti maksā viens gallons printera tintes. Izrādās ļoti dārgi $2,701.52 salīdzinājumā ar degvielu, bet lēti salīdzinājumā ar Channel Nr.5, LSD vai skorpiona indi.

(vairāk…)

Nē! Šis nav ieraksts par mācībām tīkai valsts valodā – tas temats ir izsmelts (esmu apskatījis visus viedokļus un informāciju). Šis vairāk saistās ar LNT raidījumu Intelektuālā apokalipse, kas uz beigām nemaz nebija tik destruktīvs, un vispār populāro atziņu, ka empātija ir vēl viens būtisks rādītājs, kurš norāda cilvēka spēju “iejusties cita ādā”. Raidījumā tika diskutēts par to, ka skolotājiem vajadzētu biežāk apskatīt mācību procesu no skolnieka viedokļa, lai to uzlabotu (Šeit es skolotāju labā varētu teikt, ka ja skolnieki grib, lai kāds iejūtas viņu ādā, tad vajag biežāk mazgāties. Tas ir obligāts nosacījums, lai vairotu empātiju pret sevi). Tā kā šis nav ieraksts par skolniekiem un mācību valodu, tad par ko tad tas ir. Tas ir par valsts amatpersonām un pārējo sabiedrību, kas sadarbojas ar pirmajiem (šeit jūs varat ļaut vaļu iztēlei un nelasīt tālākos manus apcerējumus, vai apskatīt burtus un nenovadīt tos līdz smadzenēm [ar mani tā notiek, ja temats izraisa domāšanu]).

(vairāk…)

Viens cikls ir noslēdzies – saucās treknie gadi, jeb nerezidentu investīcijas, kas palīdzēja aktīvu vērtību izaugt tik augstai, ka ļāva dažiem “investoriem” ļoti labi nopelnīt. Bet priekš pašmāju amatieriem, tika sagatavots fiziskās personas maksātnespējas likums.

(vairāk…)

Situācija šodien:

• bezdarbs – sarūk lēni;
• inflācija – aug ātrāk nekā IKP;
• produktivitāte zema;
• nodokļi relatīvi zemi.

Problēmas:

• kvalificēta darba spēka trūkums šodien;
• darba spēka trūkums nākotnē;
• augsts valsts budžetu tērējošo subjektu īpatsvars;
• drauds nacionālai valstij un iedzīvotāju labklājībai.

Risinājums – produktivitāte.

(vairāk…)

Katru gadu atkal un atkal tiek diskutēti atšķirīgie viedokļi un atvasinātie efekti kā, piemēram, iespēja socializēties vai kā apvainojums represēto ģimenēm. Šoreiz, cenšoties būt oriģināls, vēlos paskatīties uz to, kas mūs (šo dažādo viedokļu pārstāvjus) šķir un kas vieno.

(vairāk…)

Jau drīzumā, iespējams, apmeklēsim veselus trīs referendumus. Vai tas nozīmē, ka beidzot kā nācija esam kļuvuši saliedēti un spējam vienoties par konkrētām rīcībām? Vai arī šis ir politiķu pirms 2013. gada pašvaldību vēlēšanu reitingu audzēšanas starts? Jebkurā gadījumā, ja mums ir dota vara kaut ko izlemt, tad mums jārūpējas, lai situācija tiktu rūpīgi izanalizēta un mūsu lēmums būtu pārdomāts. Tādēļ esmu nolēmis papētīt ko tieši piedāvā šie referendumi un rezultātā arī noformulēt savu viedokli.

(vairāk…)

Lately I’ve noticed that I enjoy comparing real events with video games (e.g. The Prime Minister Dombrovskis is after pensioners the same way the classic game character Pacman is after ghosts under effect of immortality potions). For some this might give an impression of me not delving deeply into a subject or simplifying the story (the manner that I criticize journalists for). This time however, the public announcements of television and internet providers Izzi and Baltkom are exactly like the events which occur in Pacman or Tom and Jerry. For observers it might even be difficult to tell who’s being pursued now.

(vairāk…)