Mārtiņa Štāla blogs

Šorīt pēc ilgiem gadiem atkal gāju pa Avotu ielu uz darbu, ik pa laikam aizturēdams elpu, lai neievilktu nāsīs spēcīgo urīna smārdu, kuram izšaujoties no vārtrūmēm man šķita, ka es sajūtu kā tas nosēžas uz manas ādas. 7:00 no rīta ielas ir tukšas, vien trīs alkašenes pieturā smēķē vienu cigareti un kāda meitene bez kurpēm atgriežas no ballītes. Laikam, jau “mazajā Parīzē” darba cilvēkiem nav. Uzņēmumi, kuri kādreiz tur bija ir aizvērušies un to vietā ir atvēries apbedīšanas birojs, tos jau laikam krīze neskar.

Ejot cauri tirgum garām spirt-vodka-sigareti vīram atkal ievelku gaisu, jo šķiet ka kanālā tiek iepludināti visi tirgus atkritumi, kas kombinācijā veido kaut ko tādu, kam latviešu valodā nav apzīmējuma. Par smakas klātbūtni liecina divu apsargu intensīvā smēķēšana. Ir jau arī kaut kas gaišs šajā rītā un tās ir kāda garmataina vīra acis ar Mensona lēcām (gaiša acs varavīksnesne).

Diemžēl jau nāca mans tramvajs un nepaspēju iegādāties savu pirmo e-talonu, tādēļ kārtējo reizi maksāju tramvajā 70 santīmus (droši vien pēc pieciem gadiem lasīšu šo un nopūzdamies secināšu: “jā toreiz gan bija lētas biļetes”).

Sēžu tramvajā, kurā nav kondicionēts, bet gan bezgaiss, un lasu apollo ziņas savā telefonā. Ziemeļu koridors tā, ziemeļkoridors šitā, 4 miljoni tur 1,5 miljardi šitur. Ļoti jauki. Man gan vairāk interesē par Dienvidu tiltu. Par laimi ir arī virsraksts - Jaunais Rīgas “rēgs”?, kurā ir publicētas bildes ar to kā izkatās tas, ka nepietika naudiņas, lai pabeigtu tiltu.

Nu labi, tas ka nav kondicionieris tramvajā par braucienu, kurā es maksāju 70 santīmus, kurš pieder uzņēmumam, kura transportlīdzekļu iegāde ir tikusi sadārdzināta par 1,8 miljoniem eiro un kuru jaunieviestā sistēma 13 gados izmaksās vismaz par 100 miljoniem dārgāk nekā iepriekšējā līdzīgā sistēma, jau man nedod tiesības kādu saukt par zagli. Var jau būt, ka Rīgas domē vajadzētu pāris jaunus kabinetus – grēksūdzes un cietuma kabinetus.

Bet es balsošu ar kājām, es aiziešu no šīs netīrās pilsētas un manus ~1900 latus gadā saņems Jelgavas pilsēta, kurā nav jābrauc ar mašīnu, lai no rīta varētu paskriet, nav jalavierē starp urīna peļķēm un nav jāizvēlas starp alkoholu, līmi vai narkotikām.

Nav jau tā, ka visi valsts pakalpojumu digitalizācijas miljoni būtu pilnīīgi nelietderīgi iztērēti, tomēr ir iespējams elektroniski deklarēties citā adresē un par laimi to var izdarīt ar swedbankas autentifikāciju un nemaz nav vajadzīgs dārgais  e-paraksts vai vēl Eiropas daudzmiljonu nepagūtais projekts e-iD.

Šis bija emocionāls solis un tagad man nāksies domāt, kā nokārtot manus dokumentus ar VID, bet vienalga es visus aicinu tā rīkoties. Rīga ir atvars, un jo ātrāk jūs tiksiet prom no turienes jo labāk. Reģionos minimālā alga mēdz būt maksimālā alga, bet Rīga vēl grib izveidot likumu, kur piepilsētā esošie pagasti maksātu tai par urīna peļķēm un nodzertiem likteņiem.