Stimuls maksāt nodokļus
Lai nodokļu maksāšanu padarītu pievilcīgu, ir nepieciešams Latvijas nodokļu maksātājiem radīt tādus apstākļus, ka nodokļu maksāšana ir izdevīgāka nekā nemaksāšana. To var panākt gan ar sodiem, gan ar to, ka iedzīvotājs saņem konkrētus valsts pakapojumus proporcionāli veiktajām nodokļu iemaksām. Daļēji šāda sistēma jau strādā, saņemot pabalstus utml. Ir vēl viena sfēra, kura būtu tieši šādā pašā veidā pielāgojama proporcionāli nomaksātajiem nodokļiem – tā ir veselības aprūpe. Es esmu centies popularizēt obligāto veselības apdrošināšanu, taču šai idejai nepietiek politiskā atbalsta Saeimā.
Esmu racionāls cilvēks un neskriešu ar galvu sienā, labāk nogaidīšu nākamās Saeimas vēlēšanas, pēc kurām cerams nāks pie varas profesionāli, godīgi un uz dialogu ar sabiedrību orientēti politiķi. Tad atkal turpināšu klāstīt šīs savas idejas. Bet tikamēr man ienāca prātā pavisam inovatīvs risinājums, kuram iespējams nav precedenta, tādēļ vēlējos to izdiskutēt ar saviem lasītājiem (analizējot statistiku šķiet, ka tādi pastāvīgi lasītāji šobrīd ir tikai 4, bet es pierakstīšu šīs idejas, lai tās paliek brīdim, kad pats nākšu strādāt Saeimā).
Ideja ir, ka nodokļu maksātāji varētu tikt iedalīti trijās grupās: zemo, vidējo un lielo nodokļu maksātājos. Katrai no šīm grupām ir noteikts balsu skaits vēlēšanās un referendumos, attiecīgi: 1,2 un 3.
Kāds ir pamatojums šādai demokrātijas kropļošanai?
Saeima pieņem valsts budžetu. Valsts budžeta lielākie ieņēmumi ir no nodokļu maksātājiem. No tā izriet, ka tiem, kas vairāk nomaksā nodokļos, arī būtu jābūt tiem, kas vairāk nosaka tā izlietojumu.
Pretarguments: Tādad nododam valsts varu bagāto rokās.
Atbilde: Tas ir stimuls vairāk pelnīt un vairāk nomaksāt nodokļos. Turklāt, kā zināms uzņēmēji cenšas atrast risinājumus kā optimizēt nodokļus (turklāt ne vienmēr tas notiek legāli). Šāda nodokļu opitimizācija var novest pie tā, ka fiziska persona ar augstiem ieņēmumiem nav vidējais vai lielais nodokļu maksātājs. Tātad pārticība un nomaksātie nodokļie nav tiešā proprcijā.
Vēl viens pretarguments: Šādas sistēmas uzturēšana prasītu papildus izmaksas.
Atbilde: Jā, taču šādu reģistru un sistēmu kopumā varētu piemērot arī citās sfērās, kas turpinātu popularizēt nodokļu maksāšanu, un arī apkārtējās sabiedrības attieksmi. Iedomājieties, kāds potenciāls ir šādai sistēmai:
2045. gads. Mana personīgā transportlīdzekļa robota balss saka: “Labdien Mārtiņa kungs! Tā kā jūsu šodien esat kļuvis par lielo nodokļu maksātāju, es tikko pārrēķināju braucienu uz teātri, ņemot vērā samazināto enerģijas iepirkumu, kā rezultātā es iemainīju jūsu teātra biļetes tuvāk skatuvei un pasūtīju ziedus aktierim Viktoram Kalniņam. Pārrēķinot pastāvīgās izmaksas, es jums piedāvāju arī palielināt iemaksas mazdēla izglītības fondā, kas 15 gadu laikā paredz uzkrāt līdzekļus ne tikai Stenfordas, bet arī Jēlas universitātei”. Uz ko es atbildu: “Dari tā”.
Argumenti, kurus es nevēlos minēt.
Mazo nodokļu maksātāji, ja šie maksājumi ir proporcionāli reālajiem ieņēmumiem, tad var tikt uzskatīti par tādiem, kuri nevēlas riskēt ar izmaiņām likumos un nodokļos, baidīdamies no tā, ka tas varētu viņus novest pie bankrota, taču šāda politika ir pret progresu un reformām, kas ir būtiskas un ir regulāri nepieciešamas. Statistika un dažādi pētījumi norāda uz to, ka ir manāms aplokšņu algu īpatsvars. Līdz ar to var pieņemt, ka šādi nodokļu maksātāji ļaunprātīgi vairāk patērē budžeta līdzekļus, nekā nodrošina ieņēmumu tajā. No tā izriet, ka viņiem būtu arī mazāka teikšana valsts budžeta izlietojumā.
Argumenti.
Uz doto brīdi man nenāk prātā spēcīgi argumenti, kas būtu pret šādas sistēmas ieviešanu. Padalieties ar savu viedokli. Bet intuitīvi jūtu, ka tas stimulētu ekonomikas ar demokrātiskas valsts pārvaldes attīstību. Jebkurā gadījumā vērojot likumdevēja darbus ikdienā, šāda sistēma nebūs sliktāka par citām “spalvainām” idejām, turklāt vienozīmīgi būtu labāka nekā bezdarbība un vēlamo risinājumu torpedēšana.
Hmm, tu pie manis nāc ciemos caur Google Reader, – nez’, tas ir tajos četros iekšā?
Bet runājot par ekonomiku un politiku – parasti ar gudru seju izlasu tavu rakstīto un tēloju, ka sapratu …
D
Absolūti tizla ideja, piedošanu.
Neskatoties uz to, ka visticamākais pēc gandrīz jebkuras dalījuma sistēmas es nebūt nebūtu “mazo” galā.
Šī ideja ir praktiski tieša pāreja no demokrātijas uz plutokrātiju. Ja nav skaidrs, ar ko šīs valsts pārvaldības formas atšķiras, iesaku pastudēt politisko filozofiju vismaz pirmā kursa līmenī.
Ciktāl tas attiecas uz demokrātiju, nevajag aizmirst, ka “pelnīt daudz naudas” visi nekad nevarēs, tīri objektīvu iemeslu pēc. Nav iespējams, ka visi valsts iedzīvotāji būtu kaut vai privātuzņēmēji. Ir jābūt gan ārstiem, gan policistiem, gan skolotājiem, gan ierēdņiem, gan sētniekiem, gan santehniķiem. Bez tiem nebūs ne uzņēmēju, ne korporāciju izpilddirektoru.
Tie, kas pelna DAUDZ naudas, pelna nospiedošajā kārtā gadījumu nevis ar to, ka viņi vieni rada ko daudzkārt vērtīgāku par citiem, bet ar to, ka viņi organizē citu cilvēku darbu. Šiem citiem pēc definīcijas tiek maksāts MAZĀK nekā daudzpelnītājam, lai daudzpelnītājam vispār būtu šī (vismaz teorētiski) lielā peļņa.
Es atvainojos, bet man sāk rasties zināmas bažas par Meierovica biedrību, ja šāda tipa idejas tiek proponētas arī tur.
Un par precedentu runājot un innovatīvajiem risinājumiem, lūdzu, vajag tomēr vismaz kaut cik painteresēties par jomu, kurā cilvēks sāk uzstāties. Tehnoloģiskiem cilvēkiem, mani ieskaitot, ir doma, ka viņi izgudro riteni tur, kur jau gadu simtiem ir nopietni strādāts un domāts ko un kā darīt.
Salīdzinies kaut vai ar vikipēdiju:
Before the equal voting rights movement managed to end it in the early 20th century, many countries used a system where rich persons had more votes than poor. A factory owner may for instance have had 2000 votes while a worker had one, or if they were very poor no right to vote at all. Even artificial persons such as companies had voting rights. In the US, it would take until 1945 before persons living on welfare and persons in personal bankruptcy would get voting rights.[1][2]
http://en.wikipedia.org/wiki/Plutocracy
Tu regulāri mētājies ar “inovatīvām idejām” nesniedzot nekādu pamatojumu izņemot “man liekas tā būs labi”, ļoti slikts stils. Lūdzu sāc veikt kārtīgāku researchu pirms rakstīt par tik sarežģītām tēmām, pašlaik manu balsi tu nedabūtu :]
@Grrr
Šis ir viens no tiem “radošajiem” risinājumiem, kāds nāk prātā brīdī, kad Saeima nespēj vienoties par elementārām lietām. Es pats ikdienā veidoju sistēmas un bieži vien problēmas nākas risināt šādā, radošā veidā, respektīvi, pie rezultāta var nonākt pa daudziem dažādiem ceļiem. Meierovica biedrība ir ekspertu diskusija un tas nozīmē, ka pat ja es ar šādu ideju nāktu klajā, tā tiktu pilnībā izdiskutēta un tiktu izvērtēta tās lietderība, tātad ne viss ko es saku(rakstu) atbist biedrības uzskatiem. Man ar biedrību ir pilnīgi 100% vienprātība par pamatvērtībām un par to, ka mēs vēlamies redzēt godīgāgu, atbildīgāku un profesionālāku politiku, nekā tā ir bijusi līdz šim.
@Rāc
Paliek spēkā šie 4 aktīvie lasītāji un tas nozīmē, ka es varu tikai ģenērēt idejas nevis veikt nopietnus pētījumus. Pretējā gadījumā es blogā rakstītu reizi 2 gados un tad man būtu vēl mazāk lasītāju.
Es runāju, kā politiķis – es piedāvāju ideju un ja tā gūst atbalstu, esmu ar mieru par to cīnīties. Daudzām politiķu idejām nav nekāda zinātniska vai ekonomiska pamatojuma. Arī likumi Saeimā bieži vien ir tikai politisku uzstādījumu rezultāts. Tad kad uzticās politiķim, tad cer, ka viņam ir priekšstats par kopainu un ka ne jau viens vienīgs likums var nogremdēt vai izcelt saulītē valsts likteni, bet tieši konkrētā politiķa uzstādījumi un enerģija ir tā, kas novada ekspertus un izpildvaru līdz kvalitatīvam lēmumam.
Par plutokrātiju.
Jāņem vērā, ka mani piedāvājumi attiecas tieši uz šī brīža situāciju Latvijā. Un tā ir tāda, ka politķi ir atkarīgi no finansējuma, tātad tie jau šobrīd ir atkarīgi no naudīgākajiem cilvēkiem un uzņēmumiem. Diemžēl, tas noved pie tā, ka brīvais tirgus tiek izkropļots un ir augsne korupcija. Paralēli vēl eksistē otra grupa – nodokļu nemaksātāji. Jeb kā es to saucu “abi labi” – vai viens nozog miljonu, vai miljons nozog pa vienam latam – summa ir vienāda.
P.S. Nav tā ka es stāvētu un kristu par šo ideju, tā ir tikai viens iespējams risinājums. Idejas par kurām es noteikti iestājos esmu aprakstījis agrāk. Piemēram, IIN sloga pārnešana uz NĪN, Obligātās veselības apdrošināšanas, korupciju mazinošu mehānismu, elektroniskas balsošansas ieviešana utml.
Starpcitu ir arī ar Lafēra līkni parādīts un pētijumos apstiprināts, ka ieņēmumi no nodokļiem turpinātu pieaugt līdz ~50% no vidējās nodokļu likmes (Par to es uzzināji gatis.kokins.com ). Jāteic šādi dati ir pāliecinošāki nekā tukšās AŠ kvadrātā, SC un citu “ekspertu” runas par to ka krīzes laikā Latvijā ir jāsamazina nodokļi. Šie “eksperti”, laikam nav lietas kursā, ka Latvija vēl joprojām aizņemas naudu un līdz ar to nevar atļauties samazināt ieņēmumus. Vai varbūt viņi piedāvā vēl vairāk aizņemties un sildīt ekonomiku?
Šie fakti nozīmē, ka es atbalstu nodokļu palielināšanu un valsts nozīmi palielīnāšanu cilvēka ikdienā. Diemžēl, šī ideja ir tik nepopulāra, ka sabiedrība ir tai jāsagatavo. Ir veicami daudzi uzlabojumi, bet arī pašai sabiedrībai ir jākļūst demokrātiskākai (tai pašai ir jāvēlās noteikt valsts attīstības procesus).
>Daudzām politiķu idejām nav nekāda zinātniska vai ekonomiska pamatojuma.
Tas varētu būt viens no iemesliem kāpēc valstij dotajā brīdi ir milzīgas problēmas, kā tev šķiet? “Gāzi grīdā” ir labs piemērs un cerams ka to tik drīz neaizmirsīs.
Man kkā šķiet, ka šis varētu neiekļauties valsts pamatlikumā.
Kapēc gan, lai 3šās grupas nodokļu maksātāja viedoklis būtu svarīgāks par mazturīgā iedzīvotāja viedokli?
Kā stimuls maxāt vairāk nodokļus, lai dabūtu 2 vai 3 balsis – nāāt, ja paskatās iedzīvotāju interesi par vēlēšanām, ierodas 61% ( http://web.cvk.lv/pub/public/27670.html )
Man patīk diskusijas, diemžēl, izskatās, ka tie plusi un uzlabojumi, kurus es saskatu nav pietiekami viennozīmīgi un svara kausi nenosveras par labu šādai idejai. Man pašam kā galvenā problēma šeit šķiet tā, ka no cilvēkam, iespējams, neatkarīgu iemeslu dēļ, ir mazākas tiesības, kas pēc būtības ir pārkāpums. Taču es arī saskatu kaut kādus pozitīvus stimulus kādus dotu šada sistēma. Ja vien būtu iespējams šo risinājumu uzlabot tā, ka vilks paēdis un kaza dzīva.
Labi! Nākotnē centīšos tik zaļas idejas nepiedāvāt apspriešanai (centīšos).