• Latvijā likumdošana ir civilizētu valstu līmenī, bet ir nepieciešami uzlabojumi, kas veicinātu konkurenci un attīstību;
• Tiesiskums…. Labāk nekā Krievijā vai Ukrainā – tas laikam labi
• E-pārvalde – līdzīga kā Kongo-Džambo vai Urugvaigvinejā (ja šādas valstis neeksistē, tad spriediet paši par viņu e-pārvaldi).

Līdz šim manas mīļākās tēmas, par kurām es rakstīju, ir bijušas, ka nepieciešams vairot tiesiskumu mūsu valstī un nokāpt no kokiem un sākt beidzot veidot dokumentus elektroniski. Tiesiskums vēl nav iestājies mani apmierinošā apjomā, bet pie apvāršņa ir parādījies e-ID.

Es no sākuma nezināju, ko par to domāt – priecāties vai skumt. Tagad īsumā esmu iepazinies ar situāciju un secinājis, ka tas būs ļoti dārgs projekts. Turklāt izvirzītie mērķi nav tie, kurus es izvirzu, kad domāju par e-pārvaldi.

E-pārvaldes funkcija(s):

• Iespēja identificēt sevi elektroniski, nosūtīt un saņemt datus caur Internetu un identificēt datu autoru.

Šāda sistēma jau darbojas bankās. Jūs varat veikt darbības ar naudu, veidot dokumentus un piedalīties anketēšanā. Turklāt iespēja, ka kāds būs identificējies jūsu vietā, ir niecīga un saistīta ar virkni likumu pantu pārkāpumu.

Tas, kas jādara valsts iestādēm, ir jāievieš e-ID ir jāvairo pakalpojumu skaits, kas izmanto banku identifikāciju. Ir jāizveido balsošana referendumos, Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, elektroniski identificējot sevi ar bankas piešķirto autorizāciju.

Paralēli šiem pakalpojumiem ir jāveido izmaiņas likumdošanā, jo radīsies daudzas sarežģītas situācijas, kurās būs jānosaka datu turētāji un tie, kam un kādā veidā būs piekļuve šiem datiem.

Kādēļ esmu tik skeptiski noskaņots pret e-ID?

Mana nākotnes vīzija ir šāda: e-ID ieviešana izmaksās 26 miljonus latu summā: ERAF + valsts + iedzīvotāji. Uzturēšanas maksa gadā būs 2 miljoni Ls. Šo identifikācijas karšu apkalpotājs būs LVRTC. Ar šo dokumentu tik un tā  nevarēs ceļot, būs vajadzīga arī parastā pase. Pakalpojumi nekļūs ievērojami vairāk, bet valsts iestādēm obligāti būs jālieto šīs kartes. Tas nodrošinās ieņēmumus LVRTC, bet zaudējumus valstij. Parastie mirstīgi turpinās saņemt elektroniski parakstītus dokumentus, kurus viņi nevarēs apskatīties. Izmaksas dārgas, labuma nekāda, ja neskaita no Eiropas iegūtos līdzekļu neveiksmei nolemta projekta ieviešanā.

Saimnieciskais scenārijs.

Nav nepieciešama tehniski vienota platforma. Pēc likuma cilvēks tiek identificēts pēc personas koda. Sistēmas, kuras satur personas kodu, tiek reģistrētas DVI. Kas teorētiski izsniedz licenci(atļauju) tikai tām sistēmām, kas spēj nodrošināt nepieciešamo datu aizsardzību. Tas nozīme, ka jau šodien veselības ministrija man varēja nesūtīt atbildi uz manu e-pastu, izmantojot e-parakstu, bet vienkārši dot pieeju savai lietvedības sistēmai, autorizējoties izmantojot bankas izsniegto lietotājvārdu.

Šie ERAF līdzekļi būtu jānovirza e-pakalpojumu veidošanā nevis e-ID ieviešanā. Tas ir tāpat, kā džekam no Kongo-Džambo iedot mobilo telefonu par 300Ls un uzcelt torni par 30 000 Ls, bet viņam nebūs kam zvanīt. Tā vietā vajadzētu izvilkt diegu no vienas telts uz otru, kur galos ir sērkociņkastītes – izmaksas 8 santīmi, bet Kongo-Džambo keksi jau varēs sarunāties savā starpā un tiem nebūs jāiet ārā no savām teltīm, kamēr laukā staigā dusmīgais kojotpūdelis. Latvijas gadījumā tas nozīmē, ka nebūs jātērē benzīns braucot uz Rīgu, lai saņemtu izziņu no zemesgrāmatas, bet zemesgrāmatas sistēmai būs pieeja autorizējoties veidā, kuru atļāvusi Datu Valsts Inspekcija.

P.S. e-ID karšu ideja ir izcila. Diemžēl to tā nevar ieviest, tādēļ ir jānosprauž mērķi, kurus ir iespējams sasniegt. Bat ja valsts būs izgrūdusi miljonus par šo projektu, es pats cīnīšos par to, lai šis projekts sāktu darboties un nestu augļus.