Latvijas Banka

Lata kursu nosaka Latvijas Banka. Lai nodrošinātu šo valūtas kursu, tā ir uzkrājusi rezerves citās valūtās un zeltā. Latvijas Bankas mērķis ir eiro ieviešana, bet lai to izdarītu ir jāsasniedz zināmi  kritēriji, tai skaitā arī stabils kurss attiecībā pret eiro. Eiro ieviešanai ir ļoti daudz plusu, ko vienā vārdā varētu nosaukt par stabilitāti. Mīnuss eiro ieviešanai ir tas, ka mēs nevarēsim vairs izmantot tādus instrumentus kā devalvācija (jāpiemin, ka lats nekad nav ticis devalvēts).  Tā kā valūtas kursa stabilitāte ir Latvijas Bankas kompetence, tad jāsecina, ka tā nerīkosies pretēji saviem mērķiem.

Uzņēmēji

Eksportētāji, iztērējot to pašu skaitu latus, var nopelnīt vairāk Eiro nekā agrāk. Tas viņiem dod iespēju attīstīties. Savukārt importētājiem pieaug ievesto preču cena, kas noved pie inflācijas, taču pirktspēja nav palielinājusies proporcionāli, tādēļ kādam no šiem importētājiem nāktos bankrotēt un tas nozīmē bezdarba pieaugumu un nodokļu ieņēmumu krišanos. Ņemot vērā, ka Latvija importē degvielu transportam un enerģijas ražošanai, tātad katrā precē un pakalpojumā ir daļa šī importa, kas nozīmē, ka šī inflācija attiektos ne tikai uz importētājiem, bet arī uz eksportētājiem. Izejvielas eksortētājiem sadārdzināsies arī tādēļ, ka cenas iekšzemē pielīdzināsies cenām ārpus Latvijas, pretējā gadījumā izejvielas būtu izdevīgāk eksportēt.

Pircēji

Šobrīd ir novērojama deflācija un tas “iemidzina” tirgu. Respektīvi, visi cenšas pietaupīt līdzekļus un gaida, kad viņa izvēlētajai precei cena nokritīsies vēl zemāka. Taču devalvējot valūtu, sāktos inflācija, kura veicinātu tirgus “atmošanos”, un cilvēki atkal sāktu tērēt līdzekļus, jo tiem būs sajūta, ka rīt par tām pašām precēm būs jāmaksā vairāk. Diemžēl patēriņa stimulēšana var atkal novest pie tā, ka importa/eksporta bilance būs negatīva un valdībai un Saeimai būs jādomā kā slāpēt patēriņu un veicināt ražošanu. Dēļ iekšējā patēriņa samazināšanās cieš ļoti daudzas tautsaimniecības nozares, tādēļ kaut kādā veidā ir jādod signāls sabiedrībai, ka nu var atkal turpināt tērēt līdzekļus kā agrāk. Šo signālu ir devuši LB prezidents un finanšu ministrs vairākas reizes paziņojot, ka zemākais punkts ekonomikas lejupslīdē jau ir sasniegts, bet diemžēl cilvēki ir piesardzīgi pret šīm ziņām un nevēlas sākt vairāk tērēt.

Kredīti

Tiem, kam kredīti ir eiro, bet ieņēmumi latos – kredītmaksājums pieaug par tik lielu daļu, par kādu
devalvēts lats. Savukārt tiem, kam kredīts latos, bet ienākumi eiro, devalvācija būtu izdevīga.
Diemžēl lielākaj daļai kredītņēmēju  devalvācija ir neizdevīga. Savā ziņā tās ir sekas lata cenai, kuru augstu noteica LB, lai saglabātu nemainīgu valūtas kursu. Daudziem kredītņēmējiem devalvācija radītu problēmas norēķināties par šīm saistībām. Šis fakts un tas, ka ārzemēs uzkrātās lata rezerves ir zaudējušas vērtību, var dot pamatu reitinaģentūrām pazemināt Latvijas reitingu, kas savukārt var celt naudas cenu. Kredītņēmēji varētu pārkārtot kredītus uz latiem, taču jāņem vērā ka lielākais kredītu apjoms ir ņemts laikā, kad naudai bija zema cena jeb procenti. Bankas šobrīd ir pacēlušas kritērijus kredīta piešķiršanai un arī procentu likmes. Turklāt bankas nebūs ieinteresētas izsniegt kredītus kādā valūtā, ja tiem zināms, ka tā drīzumā var zaudēt vērtību. Devalvācijas priekšnojautas liks cilvēkiem konvertēt uzkrājumus eiro. Kas nozīmēs ka tirgū parādīsies daudz latu, kurus Latvijas Bankai būs jāuzpērk, lai saglabātu esošo kursu, kas nozīmē, ka lata cena kļūs arvien augstāka par eiro cenu, jo Latvijas Banka lēti tirgos eiro rezerves. Līdz ar to kredītu ņemšana latos vispār vairs nenotikts.

Izglītība

Tikai izglītoti cilvēki var nodrošināt attīstītas valsts labklājību. Bet jāņem vērā, ka nauda pati par
sevi nevienu neizglīto. Drīzāk jau naudas atņemšana var izglītot. Tādēļ cik liels finansējums tiek izglītībai ir politisks lēmums, bet ir jāveic maksimāli efektīvs naudas sadalījums. Devalvācija ļautu iet vieglāko ceļu un piešķirt tikpat latus, cik kādreiz, nepasakot to, ka izglītības sistēmā ir nepieciešamas reformas. Tad kad inflācijas rezultātā secinātu, ka nepietiek līdzekļu, naudu sāktu taupīt haotiski, bez kādas noteiktas tendences, kas beigās kaitētu izglītības politikas mērķu sasniegšanai.

Investīcijas

Uzņēmējiem ir būtiski veikt investīcijas, tas tos ilgtermiņā padara konkurētspējīgus. Valstij būtu
jāatbalsta šīs investīcijas, jo tādā veidā tā var audzēt eksporta apjomu vai samazināt importu. Devalvācijas gadījumā tiktu piesaistīti daudzi investori, jo ne tikai darba spēka izmaksas vienā mirklī būtu kļuvušas zemākas, bet arī uzņēmumu vērtība izteikta citā valūtā. Valstij būtiskas ir investīcijas jaunos uzņēmumos un ražotnēs, jo tas attīsta ekonomiku, vairo eksportu un rada darba vietas. Savukārt uzņēmumu vērtības krišanās veicinās to pārpirkšanu un tas nozīmē, ka šo uzņēmumu peļņa aizplūdīs no Latvijas. Tādēļ investīciju piesaiste ir jāstimulē ar likumdošanu nevis ar devalvāciju, lai arī īstermiņā devalvācija varētu izglābt kādu konkrētu uzņēmumu no bankrota.

Sociālais atbalsts

Pabalsti un pensijas nesamazināsies latos, bet inflācijas dēļ par tiem varētu nopirkt aizvien mazāk preces un pakalpojumus, respektīvi mazināsies pirktspēja. Devalvācija ir veids, kā samazināt pensionāru, jauno māmiņu, bezdarbnieku, invalīdu, tiesnešu utml. ieņēmumus veidā, ko nevar regulēt Satversmes tiesa. Tāpat kā Satversmes tiesa nevar paziņot, ka ekonomikas izaugsmes izmaiņas ir pretrunā ar Satversmi. Lai arī līdz nākamā budžeta pieņemšanai problēmas it kā būtu atrisinātas, rastos daudzas jaunas problēmas, kas saistītas ar mirstības, noziedzības pieaugumu. Arī valsts un pašvaldības sniegto pakalpojumu izmaksas pieaugtu, tas nozīmē, ka būtu jāceļ cenas vai janolaiž kvalitāte. Attiecībā uz veselības aprūpi tas varētu nozīmēt, ka ārstniecībā netiek investēts un iespējams gada laikā, tas neradītu pamanāmas sekas, taču nākotnē šīs sistēmas sniegtā kvalitāte spēcīgi atpaliktu no kaimiņvalstīm. Ja sociālajam budžetam vai kādai pakalpojumu veikšanai nepietiek līdzekļu, tad ir jāveic optimizācijas pasākumi un strukturālās reformas - tās atrisina ieņēmumu un izdevumu problēmas ilgtermiņā, bet devalvācija tās tikai atliek līdz brīdim, kad inflācija būs atgriezusi visu atpakaļ iepriekšējā stāvoklī.

Valsts budžets

Devalvējot latu, LB tirgū ielaiž vairāk naudas, tas ļauj valsts budžetā paredzēt lielākus ieņēmumus par tādu pašu proporciju. Tas var dot iespēju samazināt deficītu un neaizņemties trūkstošos līdzekļus par attiecīgo starpību. Bet valsts budžetā ir arī jāparedz inflācija, bezdarbs un daudzas citas negatīvās jau pieminētās sekas.

Secinājumi

Devalvācija būtu politiski visvieglākais ceļš, jo tas nepieprasa veikt tik apjomīgu finansu pārdali. Šis politski vieglākais ceļš nozīmē atlikt reformas uz vēlāku laiku. Gan strukturālajām reformām, gan devalvācijai ir līdzīgas negatīvas blaknes, piemēram, bezdarbs, pirktspējas mazināšanās, taču ilgtermiņā reformas atrisina problēmas pēc būtības un uz to pamata ļauj valsts ekonomikai attīstīties, bet devalvācija kādu brīdi ļaus neveikt reformas, kas savukārt nākotnē samazinās konkurētspēju ar kaimiņvalstīm. Devalvācija kā vienīgais instruments ir politiskās gribas trūkuma vai individuālo spekulatīvo interešu risinājums. Uz šo brīdi Latvija ir parādījusi, ka spēj veikt optimizācijas pasākumus. Ir izņēmumi, nepilnības un vēlēšanu tuvums, kas traucē mērķu sasniegšanu, taču uzņemtais kurss ir pareizs.

Šoreiz esmu apdomājis jaunu scenāriju, kā ietaupīt valsts budžetu. Atvainojiet: ne jau ietaupīt, jo Latvijas Banka un FKTK taču netiek finansētas no valsts budžeta, līdz ar to viņu administratīvo izdevumu samazināšana nesamazinās valsts budžeta izdevumus. Tiktāl demagoģija ir pareiza, bet otrā medaļas puse ir tāda, ka šīs iestādes neiztērēto naudu ieskaita valsts budžetā. Ā redz kā sanāk. Nu labi. Negribu jau nevienam atņemt algu, bet ir jāizvērtē pāris lietas.

Valsts centrālās bankas vadošās amatpersonas nesaņem algu par stundu darbu (pēc līguma jau it kā saņem gan), bet gan par konkrētiem pieņemtiem lēmumiem. Tātad šīm amatpersonām ir milzīga atbildība un viņu kļūdas var izraisīt finansiālu katastrofu. Tādēļ arī šajos amatos ir jābūt labi apmaksātiem ekspertiem, kas spēs pieņemt pareizākos lēmumus. Spriežot pēc pasaules centrālo banku priekšsēdētāju algu statistikas, varam secināt, ka Latvijas Bankā pieņemtie lēmumi ir līdzvērtīgi sarežģīti, gudri un smagi, kā citviet pasaulē. Salīdzināju dažus centrālo banku prezidentu ienākumus pagājušajā gadā (2008). Par avotu izmantoju Kathy Lien blogu, kā arī Wikipēdiju un VID mājaslapu.

• Amerikas Savienoto Valstu centrālās bankas priekšsēdētājs - Ben Bernanke ($ 191,300$)
• Eiropas centrālās bankas priekšsēdētājs  – Jean-Claude Trichet ($ 446,806)
• Austrālijas centrālās bankas priekšsēdētājs - Glenn Stevens ($ 160,000)
• Latvijas centrālās bankas priekšsēdētājs - Ilmārs Rimšēvičs ($ 268,615)
• Kanādas centrālās bankas priekšsēdētājs - Mark Carney ($350,000)
• Japānas centrālās bankas priekšsēdētājs - Masaaki Shirakawa ($370,000)

Saprotams, ka šie kungi ir augstas klases speciālisti. Taču šāda atbildība nevar tikt uzlikta vienam cilvēkam, tādēļ centrālajās bankās parasti ir padome, kas balsojot pieņem lēmumums, kas nosaka vispārējo naudas politiku. Latvijas Bankā ir arī valde, kas vada bankas darbu. Kopsummā LB ir daudz augsti apmaksātas amatpersonas, kas nodrošina likumā noteikto uzdevumu pildīšanu.

Pēc likuma “Par Latvijas Banku” var spriest, ka Baltijas valstu centrālās bankas ir no valsts neatkarīgas iestādes, kas pašas nodrošina sevi ar ieņēmumiem, turklāt tās darbojās Eiropas Centrālās bankas sistēmā, tas nozīmē, ka ir noteikumi, kuri tām jāievēro. Zinot to un ņemot vērā, ka Baltijas valstis katra atsevišķi ir samērā mazas, tad sanāk situācija, ka vieni un tie paši lēmumi tiek pieņemti trīs reizes. Pirmais, kas ienāk prātā šajā situācijā ir ietaupīt administratīvos izdevumus apvienojot Baltijas valstu centrālās bankas vienā iestādē, kuras lemtu par kopīgu monetēro politiku reģionā, kā arī pieņemtu atsevišķus lēmumus attiecībā uz katru valsti atsevišķi, bet galvenā šīs bankas misija ir nodrošināt cenu stabilitāti Baltijā. Šobrīd katra banka vāc datus par situāciju ārvalstīs, un attiecībā uz šīm trim valstīm, šis darbs tiktu darīts tikai vienu reizi. Turklāt šāda cetrālā banka varētu noteikt nemainīgus nacionālo valūtu kursus, kas būtu labs pamats darījumiem starp Baltijas valstīm. Kā arī vienlaicīgi virzīties uz eiro ieviešanu visās Baltijas valstīs vienlaicīgi. Šobrīd katrai centrālai bankai ir savi valūtas uzkrājumi. Taču dažkārt būtu izdevīgi iztirgot kādu konkrētu valūtu, bet tā var nepietikt. Vienotai centrālajai bankai būtu lielāki valūtas uzkrājumi un līdz ar to tā efektīvāk varētu uzturēt noteiktos valūtu kursus iztirgojot vai uzpērkot rezerves. Vēl kā svarīgs ieguvums ir tas, ka speciālistus šādai iestādej varētu piemeklēt visā Baltijas reģionā.

Kā trūkumu saskatu to, ka būtu grūtības vienmēr ierasties uz tikšanos ar valdību un presi katrā konkrētajā valstī. To varētu atrisināt ar centrālās bankas prezidenta vietniekiem, kas fiziski strādā katrā no šīm valstīm un tikai pārstāv pieņemtos lēmumus. Jārēķinās arī ar to, ka normatīvā bāze būtu sarežģītāka nekā šobrīd, bet tas būtu labs piemērs, pēc kura Baltijas asamblejai veidot līdzīgus sadarbības projektus. Būtu nepieciešams darbs ar sabiedrību, lai arī šāda vienota centrālā banka nodrošina lielāku stabilitāti, reformas principā cilvēkiem nepatīk un var sākties masu psihoze.

Šis ir tikai mans viedoklis, kuram trūks daudzu faktu, lai pareizi izspriestu, kā būtu vislabāk dartīt. Varbūt šāds viedoklis jau eksistē ekspertu aprindās, bet varbūt tās ir pilnīgas blēņas. Iespējams, vajag maksāt Eiropās Centrālajai bankai, lai tā pievērš detalizētāku uzmanību Latvijai un nodrošina šeit cenu un valūtas stabilitāti. Varbūt Latvijas Banku var apvienot ar FKTK, un tādejādi ietaupīt administratīvās izmaksas un uzlabot savstarpējo komunikaciju. Idejas ir, bet eksperti ir tie, kurus šie lēmumi ietekmē personīgi, respektīvi, tie var zaudēt darbu. Bet jāskatās ir tā, ka katrs neefektīvi nodarbinātais cilvēks valsts pārvaldē nespēj saražot lielāku IKP. Savukārt Latvijas Banka ir otrajā vietā pēc darbinieku skaita proporcijas uz 100 000 iedzīvotājiem. Un aiz tām uzreiz seko Lietuva un Igaunija. Avots.