Tiesiska, demokrātiska un izglītotu iedzīvotāju valsts.

Nodokļi netiek samazināti, bet gan uzlikti sociāli taisnīgi un uzņēmējdarbību stimulējoši. Nodokļu maksāšana ir vieglākais ceļš un iekasēšana līdz ar to optimāla. Latvija tāpat kā citas valstis Eiropas savienībā nav ar zemiem nodokļiem un ar zemu dzīves līmeni. Latvijai ir tikai daži resursi, kurus tā eksportē. Izejvielu imports ir mazs, un valsts politikas rezultātā tiek izmantoti atjaunjamie resuri un radīti augstas pievienotās vērtības produkti. Šī augstā pievienotā vērtība ir intelekts, zināšanas, dizains, vēsture un kultūra, kura rodas augstās izglītības kvalitātes un vispārējās sabiedrības izglītotības dēļ. Attīstītās tehnoloģijas ļauj cilvēkam strādāt un pelnīt naudu jebkurā Latvijas vietā, jo produktu galvenās izvejvielas ir bez masas un tilpuma, bet ar augstu vērtību. Latvijā tiek attīstas modernās tehnoloģijas, ar kurām radīti inovatīvi produkti. Latvijas preces un pakalpojumi parasti nepiesaista investorus, jo šo produktu pielietojums ir unikāls un nav piemērots masveida ražošanai. Latvijas zīmols pat vāciešiem nozīmē kvalitāti, un uzņēmēji visā pasaulē novērtē kvalitāti par augstu samaksu. Ar valsts atbalstu ir izveidota labvēlīga infrastruktūra intelektuālu produktu attīstībai. Latvijas iedzīvotāji pēc vidusskolas beigšanas brīvi var runāt vismaz divās svešvalodās, bet valsts valodas lietošana iekšzemē ir aizsargāta ar likumu. Eiropas savienība atbalsta nacionālās identitātes saglabāšanu, jo tai ir arī nozīme ekonomiskajā darbībā. Latvijas iedzīvotāji Latviju uzskata par savām mājām un ar cieņu izturas pret to. Imigrantu politika ir ļoti stingra, kas ļauj piesaistīt valstij lojālus un izglītotus imgrantus. Lai arī sabiedrība ir zinoša un procesi demokrātiski, tomēr likumdošana ir sagatavota tā, lai tik viegli nebūtu iespējams mainīt valsts noteiktu kursu. Tīrā daba un augstie vides aizsardzības kritēriji ļauj Latvijā audzēt ekoloģiskus produktus, kuriem ir liels pieprasījums ES. Arī ekoloģiskais un kultūras tūrisms Latvijā ir attīstīts. Tālredzīgā atjaunojamo energoresursu politika šobrīd ir nostādījusi Latviju to stabilo ekonomisko valstu rindā, kuras spēj būt neatkarīgas gan no citu valstu politiskās rīcības, gan no spekulatīvajiem finansu darījumiem, kas regulāri sagrauj to valstu ekonomikas, kas balstās uz fosīlās enerģijas tirgu. Šī stabilitāte ir ļāvusi attīstīties arī finanšu pakalpojumu tirgum, kuru stingri kontrolē valsts un tādēļ rada arī papildus drošību ārvalstu noguldītājiem.

Investoriem draudzīga, multinacionāla, industriāla valsts.

Latvija ir pievilcīga zeme investoriem. To stimulē zemie nodokļi un likuma normas, kas nosaka vieglu iespēju citu valstu uzņēmējiem un iedzīvotājiem šeit dzīvot, strādāt un runāt savā valodā. Valsts atsakās no dārgiem pakaplojumiem: pensijas, izglītība, drošība un veslības aprūpe. Šos pakalpojumus nodrošina privātie uzņēmumi. Valsts galvenie tēriņi tiek investēti, veidojot tādu infrastruktūru, lai šeit varētu ražot daudz produktu un pēc tam tos piegādāt visai Eiropas savienībai. Vietējie iedzīvotāji konkurē ar visas pasaules lēto darba spēku, īpaši ar Āzijas rūpniekiem, kuriem preču ražošana Latvijā paver plašas noieta tirgus durvis uz Eiropu. Lielākā iedzīvotāju daļa ir samērā nabadzīgi un tie nevar atļauties nestrādāt, tādēļ ir augsts nodarbinātības līmenis. Daudzi no tiem, kas ir dzimuši Latvijā, ir pārcēlušies uz dzīvi citās Eiropas savienības valstīs, kurās ir augstāks dzīves līmenis. Rūpnīcu īpašnieki, investoru partneri un politiķi ir ļoti turīgi, jo viņu bizness ir vienkāršs un paredzams, tas neprasa daudz inovatīvu risinājumu un ir viegli regulējams, jo valsts atbalsta tieši šos lielos uzņēmējus un vajadzības gadījumā nodrošina nepieciešamo atbalstu vai maina likumus. Uzņēmēji un politiķu sadarbība ir ļoti cieša, ir pazemināti kritēriji attiecībā uz interešu konfliktu un katras nozares rūpniekam ir savs partneris valsts pārvaldē. Sabiedrība iedalās divās krasi atšķirīgās šķirās – 1) melnstrādniekos un vietējos pakalpojumu sniedzējos 2) Eksporta uzņēmumu īpašniekos un ar tiem saistītajos politiķos. Latvijā strauji attīstās rūpniecība, iedzīvotāju skaits tuvojas 5 miljoniem un ir ieviests metro no Rīgas līdz Daugavpilij. Lietuva un Igaunija ir izplatījušas politisku paziņojumu neiegādāties Latvijā ražotās preces, tas dēļ ekoloģiskās katastrofas, kuru tā izraisīja 7 attīstības gadu laikā, taču Latvijai šis noieta tirgus nav būtisks, turklāt arī Latvija spriež par iestāšanos aliansē kopā ar valstīm austrumos, pret ko asi iebilst Eiropas savienība un NATO.

Apzinoties šīs atšķirības, ir jāsaprot, ka visi cilvēki nereaģēs vienādi uz notiekošo. Šobrīd sabiedrība tiek biedēta ar to, ka nodokļu palielināšana audzēs ēnu ekonomiku un mazinās nodokļu iekasējamību, ka policistu vai skolotāju algu samazinājums atspoguļosies viņu darba kvalitātē. Tomēr ir jāapzinās, ka nauda nesniedz visu cilvēkam nepieciešamo. Un jo īpaši laikā, kad naudas paliek mazāk, cilvēki ir apzinājušies cik daudz vērtīgu lietu viņiem ir apkārt, kas nemaz nav izsakāmas naudā. Tādejādi, apgalvojumi, ka cilvēki necienīs valsti un nemaksās nodokļus ekonomiskās situācijas dēļ, ir apzināti izteikti, bet aplami. Tas ir kā apgalvot, ka ja cigaretēm samazinātu cenas, tad kāds nesmēķētājs noteikti kļūs par smēķētāju vai ka kāds par naudu sāktu kādu cienīt vai mīlēt.

Tādēļ nav pamats domāt, ka 2010. gadā uzņēmēji kļūs par noziedzniekiem, skolotāji par aušām vai kāds apzināti centīsies gremdēt mūsu kopīgo kuģi – Latvijas valsti. Katram ir jāapzinās savas vēlmes un jātiecas pēc tām, jāapzinās tiesības un jācīnās par tām. Tikai katra indivīda līdzdalība var dot pašam vēlamo rezultātu. Tādēļ jaunajā gadā novēlu katram atrast savas vērtības un nospraust mērķus zinot, ka mūsu valsts attīstības virziens ir visu mūsu mērķu summa un ka nekāda nauda nevar izmainīt attieksmi pret savu valsti. Atrodiet ticību sev, tā jums dos mērķu sasniegšanai nepieciešamo izturību un pārliecību.

Diskutabls ir jautājums vai Latvijas neatkarības dienā būtu jāuzrunā visi iedzīvotāji vai tikai pamatnācija. Jo pastāv iespēja, ka citādā vēsturisko notikumu rezultātā nebūtu arī latviešu tautas vai tai piederošas valsts.

Tādēļ nolēmu painteresēties, kā pareizi lietot vārdus ‘latvieši’ un ‘latvji’, pieņemot, ka to lietošanai ir kāda plašāka nozīme.

To: Valsts valodas aģentūra
Subject: latvieši
Labdien.
 
Pēc politiķa Jāņa Urbanoviča sašutuma par to, ka Ministru prezidents valsts svētkos ir uzrunājis tikai vienu tautu, radās jautājums par pareizu vārdu lietošanu.
Vai Jūs varētu izskaidrot, kuru vārdu būtu pareizi lietot “latvieši” vai “latvji” dažādās situācijās? Piemēram, ja tiek uzrunāti:

• latviešu tautības cilvēki, kas dzīvo Latvijas teritorijā,
•  latviešu tautības cilvēki, kas dzīvo ārpus vai Latvijas teritorijā,
•  Latvijas iedzīvotāji.

Vai atļaujat man publicēt Jūsu atbildi, lai informētu citus par pareizu šo vārdu lietošanu minētajās situācijās?

–
Ar cieņu.
Martins.Stals.lv

Es atļāvos arī publicēt atbildi, jo man netika pieteikts to nedarīt

Labdien!
Latvieši – tauta, Latvijas pamatiedzīvotāji. 2. Pie šīs tautas piederīgie. (Latviešu valodas vārdnīca. Rīga : Avots, 2006. 582. lpp.)
Savukārt latvji (vsk. latvis) ir poētisms. Poētismi – ‘daiļliteratūras un svinīgajam stilam raksturīgi vārdi, kam piemīt stilistisks pacēlums, tie ir literārās valodas vārdi, kas pēc savas stilistiskās nokrāsas stāv augstāk pār vispārlietojamu leksiku. Galvenā raksturīgā pazīme, kas nosaka poētismu funkcijas valodā, ir to pozitīvais emocionālais iedarbīgums. Piem., ziedonis ‘pavasaris’, daile ‘skaistums’, latvis ‘latvietis’ u.c.(Laua A. Latviešu leksikoloģija. Rīga : Zvaigzne, 1969. 87.-88.lpp.) Piem.,
 
Es redzu: pie tava [Lāčplēša] vārda saistīsies
Latvju sajūsmība cauri gadu simtiem.
(Rainis)
 
Atbildot uz Jūsu jautājumu, varam teikt, ka latvietis un latvis ir vārdi, kuru nozīmes neatšķiras – atšķiras tikai to stilistiskais lietojums. Latviešu valodā nav vārda, kas apzīmētu visas Latvijā dzīvojošās tautības – tie patiešām ir Latvijas iedzīvotāji – dažādu tautību pārstāvji. Vārds latvieši semantiski neiekļauj visus Latvijā dzīvojošos tautību pārstāvjus.  Par latviešiem sauc gan tos latviešus (tautai piederīgos), kas dzīvo Latvijā, gan tos, kas mīt visā plašajā pasaulē. Visi Latvijas iedzīvotāji nav latvieši.
 
Ar cieņu
LVA valodas konsultante
Dite Liepa

Šķiet, ka visi ir aizmirsuši šo ASV prezidenta Džona F. Kenedija runu 1961. gadā:

Ask not what your country can do for you,
ask what you can do for your country

Un tagad pietiek lasīt blogus un rakstīt komentārus – marš ķerties pie darbiem un palielināt IKP.

Droši vien, katrs no mums piekrīt vienam no diviem uzskatiem par šo tēmu.

Latvija ir jāpamet, jo:

• valsts par mums nedomā;
• nodokļu nauda tiek izsaimniekota;
• algas ir pazemojoši mazas;
• šeit nav darba.

Latvijā ir jāpaliek, jo:

• šī ir mūsu dzimtene;
• mūsu liktenis ir mūsu pašu rokās;
• esmu parādā savai valstij un nepametīšu to grūtā brīdī;
• šeit ir mani draugi un ģimene.

Trešais viedoklis varētu būt – kādēļ cepties, lai jau cilvēki dara kā grib. Līdzīgi kā ar darbu. Ja citur par tādu pašu darbu tev maksā vairāk, tad vajag mainīt darbu. Tikai es uzskatu, ka valsts ir kā vecāki, kurus neizvēlas un kuru sniegumu nevar naudā aprēķināt. Vai tad, kad vecāki paliek veci un nevarīgi, mēs tos vedam uz mežu? Tā ir tā lieta, ko es sauktu par patriotismu jeb mīlestību pret savu zemi. Protams, pirmā viedokļa pārstāvētāji vienmēr varēs atrast kādu iemeslu, kādēļ patriotisms ir tikai vārds, aiz kura tiek slēpti faktori bailēm no dzīves citur :

• valodas barjera;
• uzņēmīguma trūkums;
• darba zaudēšana, kurā nekas nav jādara un par to maksā;
• atstāt savu ģimeni un draugus;
• karjeras kritiens.

Aizbraukšana no šīs valsts nodara tai sliktu. Zinot to, ka lielākais īpatsvars aizbraucošo ir labākajos spēka gados, tas nozīmē, ka jūs atņemat Latvijai šīs darbarokas  (jeb IKP), bērnus, kurus aizvedat un kurus radīsiet ārpus Latvijas. Vai tā ir pateicība, ka šī valsts tev deva pajumti, izglītību, ezerus un upes un visas tās daudzās lietas, kuras tu vairs nevarēsi saukt par mājām? Pensionāri nav nekas slikts, bet ja tie būs galvenā sabiedrības daļa, tad palikušie valsts iedzīvotāji nespēs segt sociālās saistības, kuras mēs šobrīd visi kopā esam uzņēmušies.

Ko varētu ieteikt *skolotājai no Līgatnes, kuras vīrs celtnieks jau 8 mēnešus ir bez darba? Arī pabalsts viņam sākumā bija tikai no minimālās algas, bet abiem kredīts par māju mēnesī jamaksā divreiz lielāks nekā ģimenes ienākumi. Neko nevar ieteikt. “Vajadzēja savlaicīgi domāt” nav ieteikums, bet gan nosodījums, bet paļauties uz valsti šajā brīdī nevaram, jo arī tā pati ir spiesta aizņemties. Šādā situācija jāmeklē netipiski risinājumi un var jau būt, ka viens no tiem ir aizbraukt uz valsti, kurā ir lielākas algas. Ja tā tiešām ir vienīgā izeja un nav neviens, kuram tavas spējas liktos vērtīgas te pat Latvijā, tad neko darīt.

Ja arguments pamest šo valsti ir tas, ka mums ir negodīgi politiķi, uzņemēji, un Latvija tāds pīļu dīķis vien ir, tad jāsaka, ka tieši tas, ka Latvija ir neliela valsts, dod iespēju jebkuram nokļūt politikā un pat iespaidot valsts attīstības gaitu. Tātad, robeža starp viņiem tur augšā un mums te lejā, ir niecīga. Un ja arī ir lietas, ko pārmest politiķiem vai kādai vadošai personai, tad jāatceras, ka arī viņi ir mūsu sabiedrības locekļi. Ja sabiedrība pieļauj aplokšņu algas, blatus un kukuļus, tad tāda arī ir visa valsts. Mūsu uzdevums ir veidot šo sabiedrības morālo stāju. To mums palīdzēs darīt apziņa, ka esam latvieši – izglītota tauta ar augstu kultūras līmeni. Mūsu tautai kā trūkumi minami neticība saviem spēkiem un līdz ar to arī skaudīgums, ja kāds tomēr ir uzdrošinājies un kaut ko sasniedzis. Apzinoties šos trūkumus, ir iespējams pilnveidot savu personību, tādejādi arī sabiedrību un valsti, kas mums visiem ir kopīga.

Mans mērķis ir paust mazas sabiedrības daļas viedokli, ka nav tik slikti un nevajag ļauties bara instinktam un visiem kaut kur doties.

* Skolotāja no Līgatnes – ir izdomāts tēls, bet tas simbolizē tādas ģimenes, kuru ienākumi ir strauji sarukuši un kuri nav spējuši atrast citu ienākumu avotu.