LATVIJAS REPUBLIKAS VESELĪBAS MINISTRIJA

Brīvības iela 72, Rīga, LV-1011 · Tālr. 67876000  · Fakss 67876002 · E-pasts: vm@vm.gov.lv

Rīgā

07.01.2010. Nr. V-01-20fiz.14/24

Mārtiņam Štālam

martins.stals{at}gmail.com

Par obligāto veselības apdrošināšanu

Veselības ministrija ir iepazinusies ar Jūsu elektronisko vēstuli par obligāto veselības apdrošināšanu, kā arī izvērtējusi informāciju norādītajā interneta vietnē, un secina, ka pašreiz valstī pastāvošo privāto veselības apdrošināšanu Jūs pielīdzināt obligātajai veselības apdrošināšanai. Tomēr valsts noteikta obligāta veselības apdrošināšana nav tas pats, ko piedāvā privātie apdrošinātāji papildus jau valsts garantētajai sistēmai.

Pamatā veselības aprūpē izšķir divu veidu naudas resursu savākšanu:

1)    veselības apdrošināšana (konkrēta nodokļa vai maksājuma veidā), kuru administrē valsts institūcija vai privāto tiesību subjekts;

2)    no valsts budžeta finansēta veselības aprūpe, administrētāji arī var būt gan valsts institūcija, gan privāto tiesību subjekts.

Jāatzīmē, ka gandrīz visur pasaulē “tīrā veidā” neviens no iepriekš minētajiem modeļiem nepastāv – vienmēr kāds ir dominējošais un kāds papildus. Arī obligātās veselības apdrošināšanas gadījumā veselības aprūpē tiek saglabāts solidaritātes princips “veselais maksā par slimo”. Tātad nauda no visiem apdrošinātajiem tiek savākta kopējā fondā un izlietota visu apdrošināto veselības aprūpei. Protams šo naudu var nodot administrēšanai apdrošināšanas kompānijām, tomēr naudas plūsmas decentralizācija lielākoties palielina papildus finanšu līdzekļu pieprasījumu.

Nenoliedzami obligātās veselības apdrošināšanas sistēmai ir priekšrocības, uz kurām norāda šīs sistēmas atbalstītāji:

1)    iespējama papildus finanšu līdzekļu piesaiste veselības aprūpei;

2)    lielāka personas tieša līdzdalība, finansējot veselības aprūpi, kad persona ir vesela, bet saņemot pakalpojumus, kad slimo;

3)    valsts budžeta atslogošana.

Taču obligātās veselības apdrošināšanas sistēmai ir arī trūkumi, no kuriem lielākie ir šādi:

1)    papildus nodokļi (iemaksas, maksājumi) – laikā, kad nodokļu slogs darba ņēmējiem jau ir salīdzinoši augsts;

2)    sabiedrības novecošanās – nākotnē darba ņēmēju skaits samazināsies, līdz ar to samazināsies apdrošināto skaits;

3)    izvairīšanās no nodokļu maksājumiem (pietiekami liels „pelēkās ekonomikas” īpatsvars).

Ja sistēmā iesaistās privātie apdrošinātāji kā obligātās veselības apdrošināšanas administrētāji, tad jārisina jautājumi par riska atlasi, jo apdrošinātāji pamatā ir ieinteresēti tikai veselo iedzīvotāju apdrošināšanā, kā arī par gadījumiem, kad tiek pārsniegti apdrošināšanas limiti.

Papildus vēlamies informēt, ka Amerikas Savienotajās Valstīs, kas līdz šim tiek minēts kā piemērs veselības aprūpes apdrošināšanas nodošanā privātajām kompānijām, ir uzsākta liela veselības aprūpes sistēmas reforma. ASV prezidenta reforma paredz ievērojami palielināt valsts dalību veselības aprūpes nodrošināšanā, ko patlaban lielā mērā kontrolē privātais sektors. ASV par iedzīvotāju veselību galvenokārt rūpējas privātais sektors un ārstniecības izdevumus apmaksā nevis valsts, bet apdrošinātāji. Polisi iedzīvotāji var iegādāties paši jeb saņemt no darba devēja. Šīs sistēmas trūkums ir tas, ka aptuveni 46 miljoni amerikāņu ir bez veselības apdrošināšanas, jo to nevar atļauties.

Jebkurā gadījumā katrai sistēmai ir gan priekšrocības, gan trūkumi. Tomēr veselības aprūpes sistēma nesastāv tikai no naudas resursu savākšanas. Būtiski ir risināt jautājumu, kā šie naudas resursi tiek apkopoti, kā un kādi veselības aprūpes pakalpojumu tiek pirkti (nodrošināti pacientiem) un nenoliedzami svarīga ir pašas veselības aprūpes sistēmas vadība. Tādejādi naudas daudzums veselības aprūpes sistēmā nav galvenais priekšnosacījums pacientu apmierinātībai ar veselības aprūpes sistēmu kopumā un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai iedzīvotājiem.

Vienlaikus vēlamies norādīt, ka publiskā diskusija par brīvprātīgās apdrošināšanas sistēmas iespējamo attīstību Latvijā tika uzsākta jau 2002.gadā, taču ņemot vērā faktisko situāciju Latvijā (finanšu situāciju, iedzīvotāju maksātspējas līmeni u.c. faktorus), brīvprātīgās apdrošināšanas sistēmas attīstībai ir ierobežots potenciāls, ko šī sistēma nav varējusi izmantot arī iepriekšējā laika periodā. Tāpat arī Pasaules Veselības organizācijas eksperti, kas savas misijas ietvaros 2009.gada 22.jūnijā sniedza savu ziņojumu Veselības ministrijai, atzīmē, ka papildus brīvprātīgās vai obligātās apdrošināšanas ieviešana nav atbalstāma, norādot, ka tā ir pieskaitāma pie pasākumiem, kuru ieviešana pašreizējos apstākļos nav nedz reālistiska, nedz palīdzību nesoša. Pašreiz ar Ministru prezidenta rīkojumu ir izveidota darba grupa, kura izvērtē iespēju Latvijā ieviest sistēmu, kas nodrošinātu no­teik­tu valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību tiem iedzīvotājiem, kuri maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli. Savukārt darbspējīgā vecumā esošie iedzīvotāji, kuri nemaksā iedzīvotāju ienākuma nodokli, par saņemtajiem veselības aprūpes pakal­pojumiem norēķinātos pilnā apmērā, saglabājot iespēju saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību un atse­višķas būtiskas valsts apmaksātas programmas neatkarīgi no tā, vai tiek maksāts vai netiek maksāts iedzīvotāju ienākumu nodoklis.

Valsts sekretāra vietnieks                                                                        J.Bundulis

D.Mūrmane-Umbraško, 67876088

B.Sveile, 67876093

2009. gada 26. jūlijs – es nevaru aizmigt, jo galvā rosās domas un uztraukumi par veselības aprūpi Latvijā. Rezultātā nonācu pie secinājuma, ka risinājums lielākājām veselības aprūpes sistēmas problēmām ir obligātā veselības apdrošināšana. Par to arī uzrakstu rakstu savā blogā. Tuvākajās dienās cenšos popularizēt šo rakstu, lai uzzinātu pēc iespējas vairāk viedokļu.

2009. gada 2. augusts – publicēju savu rakstu draugiem.lv. Tādā veidā par šo tēmu izvēršas plaša diskusija – 133 komentāri. Ja atmet nost viedokļus: “Kāpēc man jāmaksā par slimajiem, ja es nekad mūžā neesmu slimojis?” vai “Man ir tika maza alga/pensija/stipendija, ka man veselībai nav neviens lieks lats”, tad pat bija vairāki, kas uztvēra domu un atzina par labu esam. Bija pat tādi, kas nedzīvo Latvijā un teica apmēram tā: “Sen bija laiks, tas ir vienīgais loģiskais risinājums”.

2009. gada 14. septembris – es Valda Dombrovska blogā uzrakstu komentāru:

Par: ekonomikas atveseļošanu
*Neiebilstu, ka mana vēstule var tikt publicēta www.valdisdombrovskis.lv

Veselības aprūpe ir joma, kurā ir nepieciešamas kardinālas reformas.
Esmu aprakstījis savu domu par obligāto veselības apdrošināšanu šeit: http://martins.stals.lv/oblig-veselib-apdrosinasana/
 Protams, ka tādas sistēmas ieviešana prasītu daudzus miljonus, bet varbūt  ir kaut kas veselības aprūpē, ko var darīt jau tagad, lai veicinātu konkurenci, lai pārnestu iespējami daudz funkcijas uz privāto sektoru, un lai aprūpe būtu adekvāta veiktajām sociālajām iemaksām (lai cik skarbi tas neizklausītos, ar to es domāju, ka tiem, kas veic mazākus sociālos maksājumus, pienākas mazāks pakalpojumu klāsts un kvalitāte).

2009. gada 26. septembris – Atbild Valdis Dombrovskis:

Labvakar, liels paldies – izskatīšu.

Ar cieņu,

Valdis Dombrovskis

2009. gada 3. decembris – Es uzrakstu e-pastu praktiski visiem, kam varētu būt kāds sakars ar obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu Latvijā un kuru e-pastus es atradu Internetā.

Labdien!

Es, kā veselības aprūpi izmantojošs iedzīvotājs, saskatu sistēmas uzlabošanas potenciālu, ieviešot obligāto veselības apdrošināšanu. Lūdzu izskatīt šāda veselības aprūpes modeļa izstrādes iespējas.

Obligātā veselības apdrošināšana:

• motivē veikt maksājumus par veselības aprūpi;
• veido konkurences apstākļus un mazina korupcijas riskus;
• uzlabo sabiedrības veselības stāvokli;
• silda ekonomiku.

Vairāk par obligātās veselības apdrošināšanas izdevīgumu esmu uzrakstījis šeit: http://martins.stals.lv/oblig-veselib-apdrosinasana/

–
Ar cieņu.
Martins.Stals.lv

2009. gada 7. decembris – Ingrīda Circene man atbild uz e-pastu.

Labdien,
paldies par ziņu. Zināšanai nosūtu savu sagatavoto prezentāciju obligāto veselības apdrošināšanu, kas tika prezentēta koalīcijā un šobrīd es darbojos Ministru prezidenta darba grupā, kurai līdz 15.decembrim ir jāsagatavo gala ziņojums par IIN.
Ingrida Circene

 

Pievienotie faili

Personificetie_maksajumi_2009_prezentacija_novembri

Lai arī visticāmākais, ka mana aktivitāte ir bijusi kā piliens jūrā un galvenā loma šādam izpētes darbam ir bijušas SVF rekomendācijas, gribu tomēr akcentēt, ka jūra galvenokārt sastāv tieši no šādiem pilieniem jeb citiem vārdiem sakot - varas pārstāvjiem ir nepieciešams zināt, ko sabiedrība vēlas. Šī notikumu sērija man liek justies labi, zinot, ka manas valsts nākotne ir arī zinošu un godīgu cilvēku rokās.

Visām nozarēm šobrīd ir samazināts budžets. Tas nozīmē, ja veselības aprūpe nespēs sava budžeta ietvaros sabalansēt izdevumus ar ieņēmumiem, tad šos 45. milj Ls nāksies segt no citām budžeta pozīcijām, piemēram, pensijām, skolotāju, policistu algām. Vēl var palielināt ieņēmumus, palielinot nodokļu likmes, paplašinot apliekamo personu loku vai izveidojot jaunus nodokļus. Šis protams ir ļoti nepopulārs solis. No daudzajiem iemesliem, kādēļ nevajadzētu palielināt nodokļu slogu, vēlos akcentēt to, ka starpība starp to kurš maksā nodokļus un to kurš nemaksā, kļūst lielāka un tas savukārt arī godīgiem nodokļu maksātājiem liek apsvērt ēnu ekonomikas izdevīgumu. Es vēlētos, lai veselības aprūpe pārdala izmaksas sava piešķirtā budžeta ietvaros. Savukārt ar lineāru finansējuma samazināšanu šoreiz būs par maz. Es uzskatu, ka nepieciešamas reālas reformas. Un manā galvā, kā loģisks risinājums praktiski visām veselības aprūpes nedienām ir – obligātā veselības apdrošināšana (ova).

Šī ideja nav ne jauna, ne unikāla, taču tā vēl joprojām nav ieviesta. Pamaklēju Internetā, ko par šo ideju ir teikuši kompetenti cilvēki:

• Indulis Emsis (ZZS) – pret, jo no tā būšot tikai peļņa apdrošinātājiem;
• Valdis Keris(Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents) – par, jo privātās veselības apdrošināšanas īpatsvars nav pietiekams;
• Ivars Eglītis (TP) – par, lai cilvēks krāj kad strādā un tērē kad slimo; Vēlāk gan viņš mainīja domas.
• Valdis Zatlers(Valsts prezidents) – par, jo tā dotu iespēju ārstiem palielināt algas un samazināt pateicābu īpatsvaru;
• Baiba Rozentāle(TP) – pret, jo apdrošināšanas summa tikšot atvilkta no algas;
• Jeļena Alfejeva (BTA viceprezidente) – par, ja tā ir paralēli uzlabotai, jau eksistējošai sistēmai;
• Ēriks Gailāns (RSK valdes priekšsēdētājs) - par, strādājošie rūpējas par sevi, valsts par pārējiem;
• Vēl ir vairāki viedokļi par to, ka veselības ministrijai jāsagatavo projekts vai, ka izdevīgums vēl nav aprēķināts. Rezultātā šobrīt ova netiek ieviesta.

Protams visu šo viedokļu nozīmīgumu ir iespējams mazināt, pasakot, ka tas ir populisms vai ka viedokļa autors runā personīgo interešu vārdā, bet reāla modeļa un aprēķinu, kas izskaustu  spekulācijas par šo tēmu, nav. Domāju, ka viedokļa autoram ir jābūt nevis veselības ministram, bet veselības aprūpes subjektam. Respektīvi veselības aprūpes mērķis ir rūpēties par Latvijas iedzīvotāju veselību.

Kādēļ man šķiet, ka ova būtu tieši tas modelis, kas varētu atrisināt samilzušās veselības aprūpes problemas, kā arī uzlabot valsts ekonomisko un iedzīvotāju veselības stāvokli?

1) Personīgā pieredze – Kopš mans darba devējs man ir nopirics veselības apdrošināšanu, es vairs neuztrucos par medicīniskām procedūrām. Protams, es sekoju līdzi, lai netiktu pārsniegti limiti, piemēram, pote pret ērču encefalītu ir paredzēta tikai vienu reizi gadā. Taču visas pārējās analīzes un ārstēšanās man nosedz apdrošināšana. Man tas patīk, jo varu iet pie jebkura speciālista, ja tas ir vajadzīgs un nesatraukties par izmaksām. Zinot to, ka šī apdrošināšana gadā maksā daudz mazāk, nekā no manīm tiek iekasēts nodokļos mēnesī, gribas domāt, ka apdrošināšanai par kādiem 1200Ls gadā vajadzētu segt visu un visiem.

2) Konkurence – apdrošinātāji konkurētu savā starpā, piedāvājot labākās cenas un/vai kvalitāti. Medicīnas iestādes, kuras sniedz vairāk šos pakalpojumus  saņem lielāku apdrošināšans atlīdzību summu, respektīvi medīcīnas iestādes ir ieintereseātas, lai pacienti ārstētos un lai izvēlētos tieši viņu sniegtos pakalpojumus.

3) Pateicības. Šobrīd kā norma eksistē, pēc sniegtajiem mediciniskajiem pakalpojumiem tos papildus apmaksāt ar pateicībām, jo pastāv uzskats, ka medicīniskais personāls netiek adekvāti apmaksāts. Pateicības ir jādeklarē un no tām ir jāmaksā nodokļi, bet tas ir apgrūtinoši. Medicīnas iestādēm būtu jānosaka savi tarifi un jānoalgo atbilstošie speciālisti. Apdrošināts cilvēks zina, ka par saņemto pakalpojumu tiek samaksāts.

4) Spekulācijas.

• Esot jāpalielina līdzšinējā nodokļu ieņēmumu summa. Līdz šim valstij bija jānodrošina veselības aprūpe un tas tika darīts ar nodokļos iekasēto naudu. Kādēļ, ja šo naudu palīdzētu administrēt apdrošinātāji, lai tā pēkšņi nepietiktu?
• Korupcija. Vai situācija, kad valsts iestādes regulē finansējuma plūsmu, nevis reālais tirgus, ir mazāks korupcijas risks?
• Apdrošinātājiem būšot peļņa. Vai tas ir slikti? Vai tā nebūtu ekonomikas sildīšana? Vai tiešam VOAVA, kuras darbinieku algas nav piesaistītas iestādes peļņai, kurai kā valsts iestādei ir jāievēro garas procedūras, lai mazinātu korupcijas draudus, kā arī tās darbībai jāatbilst kopējai politskajai nostājai valstī, varētu sadalīt līdzekļus efektīvāk nekā privātie apdrošinātāji?
• Apdrošināti būtu tikai turīgie. Pamata apdrošināšanas programma būtu jānodrošina visiem iedzīvotājiem. Ir vairāki veidi kā to izdarīt. Var noteikt apdrošinātājiem par pienākumu apdrošināt zināmu % nestrādājošos iedzīvotājus. Vai varbūt valsts apdrošina nestrādājošos ar pamata programmu, pēc viņu pašu izvēlētās apdrošināšanas kompānijas. Īsumā tā: jo lielāka alga, jo labāka tev apdrošināšanas polise. Bet par nodokļos iekasēto naudu apdrošina tos, kas paši to nevar atļauties.

5) Aplokšnu algas. Par polises cenu ir jāpiešķir nodokļu atlaides. To vēlas darba ņēmējs un saprot darba devējs. Kad darba devējs maksā nodokļus viņš neredz šo iemaksu atdevi un iespējams vēl paralēli apdrošina darba ņēmēju. No tā var secināt, ka ieinteresētība maksāt par konkrētiem pakalpojumiem ir motivējošāka gan darba devējam, gan ņēmējam.

6) IKP. Ja iedzīvotāji regulāri pārbaudītu savu veselību, tad ārstēšanās izmaksas un ilgums būtu mazāks. Savukārt veselāka sabiedrība rada lielāku IKP.

7) Valsts budžets.

• Šobrīd valsts maksā par ārstu izglītošanu, taču šo summu (šogad: 14,7 milj.Ls augstākā izglītība; 5,9 milj. Ls tālākizglītība) varētu samazināt pārnestot daļēji uz privāto klīniku un topošu ārstu maciņiem. To nodrošinātu tas, ka ārsta izglītība būtu izdevīga investīcija savā nākotnē un cilvēki, kas izvēlas to studēt, būtu ne tikai tie, kam ir labas atzīmes, bet  arī tie, kuri uzskatītu to par perspektīvu arodu. Kā arī klīnikas būtu ieinteresētas sava personālā izglītotībā, ja tās ar to varētu piesaistīt vairāk pacientu.
• Sabiedrības veselības veicināšana (šogad 8,3 milj. Ls). Kas vēl labāk varētu veicināt sabiedrības veselību, kā iespēja apmeklēt ikgadējās veselības pārbaudes, sporta nodarbības un saņemt nepieciešamās potes bez maksas? Daļu no šīs summas ir jānovirza apdrošināšanas virzienā.
• Veselības aprūpes nodrošināšana (šogad 503 milj. Ls) – daļai no šīs kosmiskās summas līdz medicīnas iestādēm būtu jānonāk caur apdrošinātājiem, tādējādi atbalstot noslogotākās medicīnas iestādes. Valsts veselības aprūpes nodrošināšanai tērē 223, 11 Ls/gadā uz vienu iedzīvotāju. Vai par šādu naudu, jau nesanāktu laba apdrošināšanas polise? Bet tas vēl nav viss.
• Veselības aprūpes valsts aģentūru finansēšana (šogad 24,6 milj. Ls). Vajag privatizēt – “Tuberkulozes un plaušu slimību valsts aģentūru”, valsts aģentūru “Latvijas Infektoloģijas centrs” un “Sporta medīcinās valsts aģetūru”, kā arī novirzīt šo naudu apdrošinātājiem nepieciešamo pakalpojumu veikšanai. Augšminētās aģentūras, nu jau kā uzņēmumi drīkst nopelnīt šo pašu summu, sniedzot savus pakalpojumus. Nav tā, ka kāds varētu negribēt viņas privatizēt, jo tur taču šobrīd strādā cilvēki.
• E-veselības pamatnostādņu īstenošana (šogad 0,47 milj. Ls); Šajā programmā finansējums nav mainījies, bet to vajadzētu palielināt, lai nodrošinātu komunikāciju starp medicīnas iestādēm un apdrošinātājiem. Šodien e-veselība ir tāda, ka man katrā medicīnas iestādē ir sava kartiņa un manu slimības vēsturi nezina neviens – mani ieskaitot.
• Kvalitātes atbilstības un ekonomiskais novērtējums, tirgus uzraudzība (šogad 18,5 milj. Ls). Kvaitātes un ekonomiskā novērtējuma uzlabošanos veicina konkurence. Respektīvi, daļu šīs summas ir jāļauj apdrošinātājiem novadīt līdz pakalpojumu sniedzējiem.
• Krievijas Federācijas militāro pensionāru veselības aprūpe (3,5 milj. Ls). Nemaz nerunājot, ka šai summai ir tendence pieaugt, ko, manuprāt, nevarētu apgalvot par tieši šo sociālo grupu. Pēc neprecīziem 2006. gada skaitļiem ir zināms, ka šādi pensionāri ir 18 tūkštoši. Sanāk ~196 Ls uz vienu pensionāru, par šo summu varētu viņiem apmaksāt veselības apdrošināšanu. Lai arī ir skaidrs, ka šobrīd šī summa uz vienu šādu pensionāru ir lielāka, tikai es neatradu datus.

Nobeigumā. Visas manis izteiktās domas protams nav profesionāla veselības aprūpē pieredzējuša eksperta viedoklis. Tomēr esmu redzējis ar kādu prieku ārsti skatās uz to, ka tev ir apdrošināšana, un kā viņi reaģē, ja veicamās manipulācijas apmaksā valsts. Lai arī ir cilvēki, kas uzskata, ka viņi ir veseli kā zirgi un nevēlas, ka viņi tiek apdrošināti – šodien pastāvošā sistēma tik un tā ņem no veselajiem un maksā slimajiem. Tikai daudz efektīvāk to palīdzētu veikt konkurences apstākļi. Ņemot vērā,  cik sena ir šī ideja,  ir jāuzkata par nolaidību tas, ka nav sagatavots reāls plāns, kā vajadzētu ieviest šādu sistēmu. Tie, kas ir pret ova, atbalsta neefektīvu funkciju veikšanu, droši vien personīgās intereses vai kolēģu spiediena rezultātā.