Par šīs ekonomiskās recesijas simbolu Latvijā paliks Parex banka. Sabiedrība lielā mērā vaino šīs bankas glābšanu tādās valsts budžeta korekcijās, kā pensiju, skolotāju, policistu algu un tam līdzīgā samazināšanā. Šobrīd ir aktualizējies jautājums par to kādas algas saņem bankā strādājošās personas. Cilvēkiem jau parasti interesē, kas notiek cita maciņā. Piemēram, Signe Plūmiņa (Datu valsts inspekcijas priekšniece), ka šī esot situācija, kurā sabiedrības interesēs būtu atklāt bankā strādājošo algas. Lai arī man pašam būtu interesanti to uzzināt, tomēr vēlos paskaidrot, kādēļ šādas informācijas izpaušana, nebūtu sabiedrības interesēs un nav nepieciešama:

1. Parex banka līdz šim ir bijis uzņēmums, kurš cenšās ar savu algu politiku noteikt darbinieku kvalitāti un darba rezultātus.
2. Šo algu noteikšana ir Parex vadības kompetence.
3. Lai arī šobrīd ir augsts bezdarbs, ir skaidrs, ka bezdarbnieki pārsvarā nav augstas klases speciālisti. ‘Tas nozīmē, ka arī ekonomikas recesijas apstākļos, iespējams vēl vairāk kā agrāk, ir nepieciešamība, pēc augstas klases speciālistiem. Savukārt atklājot konkurējošai bankai šīs algas var nākties tās vēl palielināt, lai noturētu kādu darbinieku pie sevīm un piedāvātu labāku atalgojumu nekā konkurentam.
4. Lielākai sabiedrības daļai nav nepieciešamo zināšanu, lai izprastu vai konkrētais attalgojums ir adekvāts.
5. Skaitļi neparāda cilvēka personīgās kvalitātes, līdz ar to diviem vienāda nosaukuma speciālistiem var kardināli atšķirties atalgojums.

Varu tikai izstāstīt gadījumu, kad Ilze gāja uz darba interviju Parex bankā. Tas vēl bija treknajos gados, kur IT speciālistam Parex banka solīja 400 Ls uz rokas, kas taja laikā likās samērā zems atalgojums. Kas vēl bija šokējoši, ka laiks kamēr darbinieks brauktu no vienas filiāles uz otru neskaitītos viņa darba laiks. Respektīvi, būtu jāatstrādā vēlāk. Kaut ko tādu es dzirdēju pirmo reizi. Interesanti, vai arī komandējumi Parex bankā vēlāk ir jāatstrādā.

Uzņēmumu un arī banku mērķis ir peļņas gūšana, tādēļ tās ir ieinteresētas piemērot pēc iespējas visoptimālāko darba samaksu, lai gūtu vislielāko peļņu. Vienmēr protams pastāv risks, ka algu noteikšanā ir ņemts vērā kāds faktors, kas uzņēmuma peļņu negatīvi ietekmē, piemēram, radniecība, draudzība vai kopīga dalība kādā citā nodibinājumā. Ja Parex bankas darbinieku algas pēc bankas pārņemšanas nav kardināli mainījušās, tad tas var kalpot kā apliecinājums tam, ka tās ir adekvātas. Jāskatās kā šo jautājumu turpmāk vērtēs sabiedrība. Jo situācijā, kad atmosfēra kļūtu galīgi nokaitēta  iespējams šo algu paziņošana varētu remdēt sabiedrības slāpec pēc atriebības. Vai tieši otrādi, gadījumā ja šie atalgojumi vērtējami kā augsti, var kalpot kā eļļa ielieta ugunī.

Garā versija:

A.Sķēle ir paziņojis, ka Parex banku vajadzētu pārdot par 1Ls. Pirmais, kas ienāk prātā lasītājiem ir tas, ka Šķēle pats ir ieplānojis pārņemt šo banku un vēlāk devalvēt latu un beigās gardi smieties. Taču tas ir labs piedāvājums – arī šobrīd lasītāji padomā, ka Šķēlem ir interese nonākt valstī pie varas ar populistiskiem piedāvājumiem, pamācot valdību. Nezinu kur ir problēma, kādēļ neviens nespēj pieņemt, ka Šķēlem varētu būt kāda laba ideja.

Tad nāksies man paturpināt šo domu, jo mani neviens netur aizdomās par valsts varas sagrābšanu, bet varbūt vajadzētu mu-ha-ha-hā.

Krasovickis jau ir paziņojis par gatavību pārņemt Parex bankas vadību. Tas protams ir labs indikators tam, ka bankas darbība ir stabilizējusies un vairs nenotiek kapitāla aizplūšana. Tā kā valdība esot piespiedusi bijušos akcionārus ieguldīt savus līdzekļus depozītā, tad tagad valsts vēlas labot savu brutālo rīcību un pati ieguldīt naudu depozītā, jeb konvertēt jau ieguldīto summu par depozītu. Un pārdot atpakaļ banku par 1Ls tās bijušajiem akcionāriem. Var arī rīkot konkursu, kurš pirks Parex banku par lielāko summu, lai arī N.Melngailim atlec kāds lats. Kaut gan vacais labais K&K tandēms varētu būt ļoti labs, ņemot vērā viņu iespējas piesaistīt aizplūdušo pelēko kapitālu. Lai tas sekmētos, valstij vairs nedrīkst būt nekādas tiešas ietekmes uz lēmumu pieņemšanu uzņēmumā, jo tas varētu atbaidīt kādu naudas noguldītāju. Naudu, kas iztērēta Parex bankas pārņemšanas organizēšanai, nav praktiski iespējams vairs atgūt. To es izspriedu no iekšējām sajūtām nevis no konkrētiem finansiāliem rādītājiem, jo man tādu nav. Bet skaidrs, ka tie nav ļoti pozitīvi, jo vēl nesen taču nācās papildināt ieguldījumus Parexā. Vainīgos nevajag meklēt, jo ilgais un dārgais izmeklēšanas process visdrīzāk novedīs pie secinājuma, ka lēmumi ir pieņemti steigā un nav precīzi ievērota procedūra, kuras rezultātā varētu draudēt disciplinārs sods. Tā kā daudzas amatpersonas vairs nav iepriekšējos amatos, tad arī rājienu vai algas samazinājumu tām vairs nevar piespriest.