Vispirms aplūkosim Satversmes grozījumu projektu:

„112. Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību valsts valodā. Pamatizglītība ir obligāta.”

Es, protams, nevaru sacensties ar diviem bijušajiem tieslietu ministriem no VL-TB/LNNK, kuri ir šo Satversmes grozījumu veicinātāji, bet man šķiet, tas, ka Satversme uzliek par pienākumu finansēt izglītību valsts valodā, nenozīmē, ka tā nevar finansēt mācības arī citās valodās kā jau to šobrīd paredz likumdošana. Šeit gan ir papildinošie pārejas noteikumi.

Pārejas noteikums

Ar 2012. gada 1. septembri visās valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, sākot ar pirmo klasi, mācības notiek valsts valodā.

Ja tiešām šeit nav juridisku pretrunu, tad tas nozīmē, ka, piemēram, Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskola vairs nevarēs mācīt vispārējās vidējās izglītības vispārizglītojošā virziena mazākumtautības programmu (programmas kods 31011023) vai mazākumtautību pamatizglītības programmu (programmas kods 23011122), jo šī mācību programmas, kā arī likumi uz kuru bāzes tās izveidotas būs pretrunā ar Satversmes grozījumu pārejas noteikumiem.

Protams, apšaubīt to, ka mācībām ir jānotiek latviešu valodā ir bezmaz vai tautas nodevība, bet mans mērķis ir apzināt vai tiešām situācija ir tāda, ka no nākošā gada 1. septembra ir nepieciešams un ir iespējams uzsākt mācības tikai latviešu valodā un vai eksistē pragmātiskāks un mazāk populistisks veids kā to realizēt.

Piemēram, vidējās izglītības standarts paredz, ka:

7. Mazākumtautību izglītības programmās katru mācību gadu ne mazāk par pieciem mācību priekšmetiem apgūst latviešu valodā. Šajā skaitā neietilpst latviešu valoda un literatūra.

Tātad, ja cilvēks mācās vidusskolā, tad viņam ir iespēja apgūt latviešu valdu. Taču pamatizglītības standartā šādas prasības nav. Lai visi cilvēki, kas mācījušies skolā Latvijā būtu mācījušies arī latviešu  valodā ir divi risinājumi. Pirmais – izmaiņas šajā  pašā Satversmes punktā nosakot, ka ne tikai pamata, bet arī vidējā izglītība ir obligāta, bet tad jau šī būtu pavisam cita diskusija. Otrs risinājums, ka vismaz pieci deputāti iesniedz atbilstošus likuma grozījumus. Bet šis otrs, sabiedrības uzmanību nepievēršošais variants, ir pakļauts dažādiem juridiskas dabas un dažādu interešu spēcīgiem argumentiem, kā rezultātā šāds priekšlikums var pat “neizkļūt” no atbildīgās komisijas.

Šeit viens no argumentiem varētu būt tāds, ka Latviešu valoda un literatūra mazākumtautību izglītības programmās apguve 1.-9.klasei jau paredz:

3.1. apgūt prasmes izmantot latviešu valodu dažādiem saziņas mērķiem;

3.2. veidot izpratni par latviešu valodas sistēmu, lai nodrošinātu jēgpilnus, precīzus un pareizus izteikumus runā un rakstos;

3.3. apgūt zināšanas, veidot izpratni un attīstīt interesi par latviešu literatūru un kultūru citu tautu kultūru kontekstā, lai veicinātu saziņu un sadarbību Latvijas kultūrvidē;

3.4. attīstīt izpratni par valodas apguves daudzveidīgajām iespējām, lai spētu patstāvīgi pilnveidot savas valodas prasmes un lietot valodu citu mācību priekšmetu apguvē.

Šeit ir jautājums par to kāds īpatsvars ar nodarbībām notiek latviešu valodā un varētu tikai priecāties, ja sabiedrības pieprasījums būtu latviskākas mācību vides virzienā.

Esmu sev esmu nodefinējis, kas ir cilvēktiesību pārkāpums. Tas ir konkrētā subjekta neapmierinātība ar atšķirīgo attieksmi. Piemēram, kamēr vien sabiedrība neuztvers prezidenta ievēlēšanas kritēriju pēc vecuma kā diskriminējošu, tikmēr tas nebūs cilvēktiesību pārkāpums. Šajā gadījumā ir pieprasījums pēc mazākumtautību izglītības programmām, ja jau kāds tās ir izstrādājis, akreditējis un māca savās no pašvaldības budžeta apmaksātajās skolās.

Tā nu bērnam Latvijā ir tiesības un arī iespējas mācīties dažādās valodās pamatskolās un rezultātā arī spēt runāt latviski. Bet vai latviski runājošam cilvēkam ir visas iespējas iegūt darbu, kontaktēties ar kaimiņiem un pakalpojumu sniedzējiem runājot tikai latviešu valodā? Droši vien, ka atbilde uz šo jautājumu ir par pamatu atziņai, ka latviešu valodas lietošana ir pēc iespējas jāvairo, iespējams pat ar Satversmes grozījumu palīdzību. Taču vai problēma ir tajos, kas 2012. gada pirmajā septembrī uzsāks mācības pirmajā klasē vai tajos, kas apguvuši mācību programmas, kuras paredz latviešu valodas apgūšanu? Domāju, ka nē. Droši vien potenciāli valodas nezinātāji nāk no citām Padomju Savienības republiku skolām un mūsdienu izglītības likumdošana nekādā veidā viņus neietekmē.

Līdz ar to izskatās, ka vienu vēsturisku netaisnību – vardarbīgu inkorporāciju vai okupāciju (kā nu katram ir drosme to saukt) ir plānots “izlabot” ar citu netaisnību – no ne latviskas vides nākušu bērnu izglītības iespējām tikai latviešu valodā. Šeit kāds varētu minēt, ka “viņiem” pa 20 gadiem bija laiks apgūt latviešu valodu un kāpēc “mums” jāapmaksā izglītība svešvalodā. Atbilde ir tāda: Jo “viņi” ir pietiekoši daudz un viņi tā vēlas, jeb “viņi” paši jau to arī apmaksā. Un demokrātija turpinās pastāvēt esot viens otram līdzās nevis vienam otru piespiežot ievērot savus noteikumus.

Runājot par demokrātiju ir arī otrs Satversmes grozījumu projekts, kurš pagaidām vēl nav kļuvis par referenduma pieteikumu, bet kuru virza Vladimirs Lindermans. Tie, kas seko līdzi notikumiem būs dzirdējuši par šo kungu. Īsumā viņu varētu aprakstīt kā revolūcijas vadoni, kurš meklē pareizo laiku un vietu kurā uzsākt šo revolūciju. Pagaidām sekmes nav bijušas īpaši spožas, taču šoreiz viņš apgalvo, ka esot savācis 10 377 parakstus, lai pieteiktu referendumu par krievu kā otru valsts valodu.

Pieņemsim, ka šis savāktais parakstu skaits tiešām ir īsts, nevis radīts ar cilvēka prātu (runā, ka 7 esot populārākais cipars), lai varētu arī iztirzāt šī ierosinājuma plusus un mīnusus.

Pirmkārt jau no reformu viedokļa šis piedāvājums ir daudz kardinālāks nekā VL-TB/LNNK piedāvājums.  Tas pat iekļauj arī izglītības iespējas valsts valodā, kas pēc tam būtu arī krievu valoda.

Ja mēs skatītos ar sazvērestības teorētiķu acīm uz šo situāciju, tad mēs varētu izdomāt šādu teoriju. Raivis Dzintars apmaksā Lindermanu, lai viņš veiktu šādas akcijas, tādā veidā aktivizējot latviski noskaņotos pilsoņus sacensties un uzvarēt šajā cīņā par latvisku vai krievisku Latviju. Bet tā jau ir Latvijā sen zināma pieredze, jo aktīvāki ir vienas nometnes nacionālisti, jo aktīvāki ir otri. Viņi viens otru papildina.

Godīgi sakot es pat nespēju aptvert to cik milzīgas būtu šādas reformas. Jau Satversmē vien būtu jāmaina vismaz 5 panti, turklāt cik ilgā laikā vispār būtu iespējams kaut ko tādu ieviest.

Mēs kā valsts pēdējos 20 gadus konsekventi esam gājuši latviskākas Latvijas virzienā, tādēļ es nekādi nevaru nopietni vērtēt šādu piedāvājumu. Pat ja šie 10 377 pilsoņi, kas parakstījušies, tik tiešām eksistē. Es vēl saprastu, ja pilsonis varētu vēlēties uzrakstīt iesniegumu par kādu problēmu ar specifiskiem vārdiem savai pašvaldībai krieviski, bet šāda iemesla dēļ pasludināt krievu valodu par otru valsts valodu ir nesamērīgi (zvirbuļi ar atombumbu). Ja šis referendums brīnumainā kārtā notiks un tiks sastādīti juridiski atbilstoši grozījumi un pārejas noteikumi, tad es piedalīšos šajā referendumā tikai lai pateiktu “nē”.

Par trešo referendumu iespējams uzrakstīšu plašāk, bet kādā citā reizē.

Šie ļaudis vēlas koordinēties kaut kādai rīcībai, bet nezina kā to izdarīt, jo viņu realitātes uztvere ir pakļauta informācijas kara ieročiem. Daži uzskata, ka viss ir pilnīgi aplams, ka jāsāk no nulles, ka valsts jāsāk veidot no sākuma – jāpārraksta Satversme. Arī es labprāt ieviestu kādu savu ideju Satversmē, taču šeit es vēlos izteikt šādu salīdzinājumu: vai būtu prātīgi braucot pa upi ar cauru laivu, zīmēt jaunas laivu skices un prātot vai šajās laivās šāds caurums nebūtu radies? Es atbalstu šādas diskusijas tādā ziņā, ka tas aicina cilvēkus domāt par to, ka mūsu valsts varētu labāk funkcionēt – un tas ir atbalstāmi, jo nav cita, labāka mehānisma, kas var pacelt tik daudzu cilvēku dzīves kvalitāti. Taču, lai šīs diskusijas kļūtu pēc iespējas kvalitatīvākas, es ieteiktu atbrīvoties no stereotipiem (zagļi, šizofrēniķi, šofera dēli), bet smelties informāciju faktos un viedokļos. Analizēt viedokļu autoru kontekstu un motivāciju, bet pats galvenais meklēt pašam informāciju un nepieņemt visu, kas uz paplātes pasniegts par patiesību. Šis arī ir tas moments, kurā lielu ļaunumu nodara stereotipiskā domāšana, jo šādā veidā domājot – tu jau esi secinājis, diskutējot – tu noskaņo sarunu biedru, meklējot informāciju – tu to filtrē pēc atbilstības saviem pieņēmumiem. Rezultātā, tavs lēmums ir ietekmēts no tā, kurš ir visveiksmīgāk tevi pārliecinājis par savu stereotipu un pēc tam jau tu pats esi piemeklējis arī faktus, kas to apstiprina.

Tiem, kas vēlas labot Satversmi, iesaku vispirms noklausīties šo (krustpunktā 2011.03.20 @ 13:15) ekspertu diskusiju. “Krustpunktā” vispār ir ļoti kvalitatīvs raidījums un uz to neattiecas, tas ko es teicu par mediju sacerēto seriālu. Diemžēl raidījumā uz studiju dažkārt pazvana ļaudis, kas  nav gatavi uzņemt tādu informāciju, kas neatbilst viņu pieņemtajiem stereotipam.

Taču sensacionālajiem virsrakstiem garām paslīd notikums, dēļ kura man liels lepnums par Meierovica biedrību, kas sadarbībā ar The Stockholm School of Economics in Riga  rīkoja konferenci “Rail Baltica – current development and business perspectives” (šeit prezentācijas no pasākuma). Situācija ir tāda, ka Latvijai ir nepieciešama izteiktāka rīcība. Taču nozares politiku definējošā ministrija šobrīd šaubās vai pareizāk nebūtu rīkoties pilnīgi šķērsām (pa 90 grādiem), jeb ka dzelzceļam vajadzētu iet nevis Rīga – Tallina, bet tā vietā Rīga – Maskava.

Es nevēlos kādam veidot stereotipus, tādēļ pameklējiet informāciju par šo projektu paši un paudiet arī savu viedokli. Lai kā mēs arī nekritizētu demokrātiju savā valstī, sabiedrības viedoklim vienmēr ir bijusi ļoti liela ietekme uz politiķu lēmumiem. Piemēram, Skrundas lokatoru bija jāaizvāc, lai arī par to Krievija maksāja īres maksu 5 miljonus dolāru gadā. Vai šobrīd pensijas nemazināsim, jo tas ir ar asinīm apsolīts pirmsvēlēšanu zvērestā. Ja sabiedrība par kaut ko vienosies, tad politiķi to izpildīs – tā faktiski ir realitāte. Šis ir viens no daudziem projektiem, kuru domstarpību dēļ mēs varam atkal nerealizēt. Un galvenais traucēklis šīm domstarpībām ir stereotipi, kas neļauj tēvzemiešiem vienoties ar saskaņiešiem, kas neļauj godīgajiem vienoties ar oligarhiem. Sabiedrības pieprasītās publiskās pozas, kas tiek demonstrētas, un faktiskās aizkulišu darbības nostiprina vēl vienu stereotipu – politiķiem uzticēties nedrīkst.

Un noslēgumā divi jautājumi. Ja jau mēs faktiski varam kontrolēt politiķus, jo tie balstās uz mūsu viedokļiem, tad kāpēc ir sajūta, ka šī vara slīd ārā no rokām? Bet vai mūsu viedokļi ir mūsu pašu?

2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

Tik tālu izglītojošā daļa (cerams, ka mani citēs kāds skolnieks savā referātā). Kā jau var nojaust no garā un visiem zināmā ievada, droši vien sekos kāda spēcīga demagoģija, bet tas nekas – vienalga centieties iztēloties it kā tas, ko es rakstu, ir pilnīgi juridiski pamatoti un, ka es savā rakstā pēc būtības atklāju sazvērestīgas varas uzurpēšanas pazīmes nevis vienkārši esmu atradis skabargu ideoloģisko oponentu acī.

Tātad! Tauta (skatīt augstāk – visvarenākais spēks) nebija mierā ar kārtību kādā deputāti saņem darba līgumus precīzi uz četriem gadiem, pēc kuriem politiskā atbildība izpaužas tā, ka ja esi darījis lietas, kas nav pa prātam sabiedrībai, tad tev ir daudz naudas jātērē reklamējot sevi, pērkot medijus, nomelnojot oponentus un baidot vēlētājus, lai atkal nodrošinātu sev vietu Saeimā. Un tā beigu beigās likumdevējs ieklausījās tautā un noteica, ka tautai būs tiesības atbrīvot no amata šos deputātus, bet Satversmē noteiktā reglamentācija izskatījās šādi:

Tiesību ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu nevar izmantot gadu pēc Saeimas sanākšanas, gadu pirms Saeimas pilnvaru beigām, Valsts Prezidenta pilnvaru pēdējo sešu mēnešu laikā, kā arī agrāk par sešiem mēnešiem pēc iepriekšējās tautas nobalsošanas par Saeimas atsaukšanu.

Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.”

Jeb īsāk sakot, ja visi mākoņi būs pareizi nostājušos, tikai šajos brīžos tauta varēs izmantot savas tiesības. Es saprotu, ka tīri praktisku iemeslu dēļ raustīt Saeimu nebūtu labi, bet šāda punkta iekļaušana var būt tikai kārtību reglamentējoša nevis tiesības ierobežojoša, jo (vēlreiz izlasām otro Satversmes punktu) mēs – tauta varam darīt ko vien mēs gribam, ja vien spējam par to vienoties. Turklāt, kas tā par normu, ka vēlētāji nevar atsaukt kādu vienu konkrētu deputātu? Es tieši gribētu, ka būtu tāda iespēja izravēt šīs nezāles, nevis ļaut viņiem slēpties četrus gadus aiz godīgo deputātu mugurām.

Neliela izmeklēšana arī mums parāda no kurienes tad ir nākusi tieši šī likuma grozījumu redakcija. Un jā, tā nāk no tautas tiesību Satversmes tiesā aizstāves un ilgus gadus par Latvijas likumdošanu rūpējušos tiesneses un bijušās politiķes savā laikā vadītās juridiskās (parlamentārās) komisijas.

Šeit rodas retorisks jautājums: “Vai tagad, kad politiskā karjera ir izbeigta un partijas intereses vairs nav prioritārā dzīves vadlīnija, bet gan Satversmei atbilstošas likumdošanas izdošana, nebūtu pienācis laiks šo kļūdu (Tiesības … nevar izmantot) izlabot?”.

Šis ir tikai maziņš piemērs, kur likumdevēji nodrošina tautas tiesību samazināšanu un padara to izdevīgāku partiju investoriem-lobijiem. Vai ja pie varas nebūtu bijuši tādi kampēji, kam tautas intereses ir svarīgas tikai vēlēšanu dienā, mūsu valsts likumi un institūcijas nebūtu tik bezspēcīgas pret “ofšoru” krāpšanas shēmām, vai valsts parāds būtu Māstrihtas kritērijiem atbilstošs, vai tādas tautsaimniecības nozares kā celtniecība un mazumtirdzniecība nebūtu attīstījušās tik neproporcionāli strauji?

Un kam var kaut ko pārmest? Valdībai, likumdevējam, Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktoram? Nē. Jo vara taču pieder tautai. Bet tad taču to vajag arī izmantot!

Labi – tagad atpūšamies, ēdam mandarīnus (svētkos Latvijas iedzīvotāji apēdīs 100 autokravas ar mandarīniem), uzmanīgi darbojamies ar uguni un sprāgstvielām, nebraucam reibuši, izguļamies, bet nākamo gadu sākam kā aktīva sabiedrība, kurai nepaslīd garām neviens tautsaimniecībai neizdevīgs lēmums, neviens tiesības ierobežojošs normatīvais akts, netiek nelietderīgi izšķērdēts neviens nodokļu maksātāju lats, lai neviens krāpnieciskiem īpašniekiem piederošs kosmētiku izplatošs tīkls nepaliktu nesodīts.

Es zinu, ka es sekošu šādām lietām līdzi. Vai tu sekosi?

Uzmetot aci Satversmei:

97. Ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.

Rodas iespaids, ka iebraukšanas maksa kādā pilsētā vispār ir pretlikumīga un  pārkāpj manas Satversmē noteiktās pamattiesības brīvi pārvietoties.

Es domāju, ka ST vajadzētu izvērtēt šo situāciju.

No valdības šinī brīdī es neko negaidu, jo katram Napaleonam ir savs Vaterlo kā Gerhardam - airBaltic, kā Birkavam – darījumi ar nekustamo īpašumu, tāpat arī Zalānam – 2Ls iebraukšanas maksa Jūrmalā.