Opozicionāri - valdības vai pašvaldības pārstāvji bez pietiekamām iespējām iespaidot lēmumu pieņemšanas rezultātus;

Iekšējie opozicionāri - valdošās koalīcijas pārstāvji, kas ir pretējās domās ar visu valdošo koalīciju.

Populisti – politiķi, kas runās piedāvā populārus problēmu risinājumus. Piemēram, ja tie būtu ārsti un jums būtu ievainojums, tad šāds ārsts populists nepiedāvātu jums veikt operāciju, bet gan dubultotu zāļu devu, lai jūs justos labāk uzreiz. (Labi, ka ārstiem ir jādod Hipokrāta zvērests.)

Kāds ir aktuālakais populisms?

Šobrīd un vēl aktīvāk pirms valsts budžeta 2010. gadam pieņemšanas tika akcentēts, ka nodokļus ekonomikas recesijas apstākļos nedrīkst paaugstināt.

Jā nu tas ir jauki, tikai valsts budžets lielos vilcienos sastāv no izdevumiem (amatpersonu algas, norēķini par precēm un  pakalpojumiem, u.c.) un ieņēmumiem (nodevām, nodokļiem u.c). Kas nozīmē, ka lai saglabātu valsts funkcionalitāti iepriekšējā kvalitātē, ir jāsabalansē izdevumi ar ieņēmumiem. Satversmes Tiesas spriedums atmaksāt pensionāriem ieturētās pensijas principā norāda uz to, ka faktiski ir sasniegta izdevumu samazināšanas apakšējā robeža, kas dažos gadījumos jau konfliktē ar Satversmē noteiktām pamattiesībām. Tas nenozīmē, ka nav iespējams vēl optimizēt līdzšinējos tēriņus, bet gan nozīmē, ka lai nosegtu tekošos izdevumus ir nepieciešami atbilstoši ieņēmumi, kas kā zināms ekonomiskās situācijas dēļ tiek plānoti zemāki nekā iepriekšējos gados. Līdz ar to ir jāpalielina plānotos ieņēmumus. Ir daudzas aktivitātes, ko veikt, bet visātrāko rezultātu dod nodokļu palielināšana. Žēl, ka Latvijas sabiedrība ir sevi parādījusi kā cilvēku kopu, kas grib rezultātu uzreiz un pēc tam kaut vai plūdi. Salīdzinājumā ar to ārsta gadījumu, mūsu pacients saka: “Dakterīt, labāk dodiet man tās pretsāpju zāles”. Rezultātā Latvijas valsts vistreknākajā 2007. gadā budžeta deficīts bija 51,7 miljons latu. Labi! Toreiz neveicām operāciju, bet tagad nāksies griezt nost visu inficēto ekstremitāti.

Ko saka populisti?

TP: “Recesijas apstākļos nedrīgst palielināt nodokļus!” Ļoti labi! Tikai jautājums, kurš no jūsu krīzes menedžeriem un stabilitātes garantiem ir nodrošinājis uzkrājumus valsts budžetā nebaltai dienai.

Šlesers: “Nedrīkst paaugstināt nodokļus, kas apliek darbaspēku.” Ļoti pareizi, bet iekšējie opozicionāri – TP – nepieļāva vairāk celt nekustamā īpašuma nodokli. Diemžēl, arī kad bija jāveic uzkrājumi un jābremzē pārkaršana, tad mūsu ekonomikas gaišā glava (lasi Šlesers) teica spārnoto frāzi: “Gāzi grīdā”. Kā viņš pats pēc krīzes iestāšanās skaidroja: “Gāze grīdā bija jāspiež, bet nedrīkstēja braukt alkahola reibumā”. Vēl Šlesers saka, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) palielināšana īstenībā samazināšot ieņēmumus. Šis populisms daļēji darbojas, jo nākamājā gadā ekonomikas attīstības prognozes vēl jo projām ir negatīvas, tas nozīmē, ka nodokļu ieņēmumi tiešām kritīsies pat neņemot vērā nodokļa likmes palielinājumu, bet vēl vairāk ieņēmumi kristos, ja nodokļu likmi samazinātu. (Vai arī kāds domā, ka pelēkais sektors novērtētu valsts pretimnākšanu un vairs necenstos izvairīties no nodokļiem).

Nodokļu samazināšana nestrādā.

Valstij nav līdzekļu (lielākoties pateicoties populistiem), ar kuriem atdzīvināt ekonomiku ar zemiem nodokļiem. Tādēļ nodokļi ir jāpalielina, lai valsts varētu nodrošināt ar nepieciešamo ieņēmumu apjomu un turpināt funkcionēt. Ja Šlesers vai Saskaņas Centru konsultējošie grāmatvediskie ekonomisti ļauj jums domāt, ka nodokļu samazināšana kaut kādā paradoksālā, kosmiskā, antisemītiskā vai nez kādā vēl veidā varētu palielināt ieņēmumus, tad jāsaprot, ka tas ir tikai populisms, kuru droši var izteikt opozicionāri, jo tiem nav jāuztraucas, ka viņu lēmumi varētu tikt arī pieņemti un tādā veidā apdraudēt valsts funkcionēšanas spējas vai attīstību nākotnē.

Kā es zinu, ka populisti apzinās, ka runā aplamības?

Ir tāds uzņēmums RP SIA “Rīgas satiksme”, kuram samazinājušies plānotie ieņēmumi, bet izdevumi nav samazinājušies proporcionāli. Šis uzņēmums ir izstrādājis stratēģiju kā palieināt ieņēmus tā, lai sabalansētu savus ieņēmumus ar izdevumiem. Šis veids ir palielināt braukšanas maksu sabiedriskajā transportā. Šeit nu Šleseram vajadzētu teikt, ka ekonomiskās recesijas apstākļos nedrīkst paaugstināt pakalpojumu cenas. Un vēl vairāk viņam vajadzētu ļaut visiem ticēt tam, ka Rīgas iedzīvotāji īstenībā ir tik nabadzīgi, ka tikai ja samazinās biļešu cenas tikai tad šie varēs atļauties nebraukt “pa zaķi”. Protams, viņš varētu aizbildināties ar to, ka viņam nav tādu pilnvaru, bet mēs zinām, ka Šleseram neinteresē likumi un visas tās tizlās nianses, kas jāievēro. Īstenībā Rīgas Satiksme varētu būt tā vieta, kurā Šlesers varētu kaut vai daļēji realizēt savu 50 000 darba vietu populismu. E-talons ir projekts, kurš neatmaksāsies tuvākajos gados (To es saku izmantojot savu saistīto faktu un psihoanalītisko intuīciju. Iespējams, ka neeksitē dokuments, kas to apliecina). Turklāt E-talons paredz lielāku bezbiļetnieku skaitu. Tādēļ būtu jāievieš atpakaļ konduktoru sistēma, tas radītu darba vietas un uzlabotu iekasējamību. Bet tas nebūtu populāri, cilvēki teiktu, kā tad tā – tikko ieviestā miljonu sistēma jau ir jālikvidē. Tā vietā labāk ir pārmest valdībai sabiedriskā transporta kompensāciju noņemšanu, bezdarba nesamazināšanu un nodokļu paaugstināšanu. Tikai nu top skaidrs, ka paši šie bļāvēji nemaz nezin citas reālas alternatīvas kā palielināt budžeta ieņēmumus.

P.S. Nav jau tā, ka galīgi nebūtu alternatīvu:

• TP piedāvā tirgot alkoholu pa naktīm (Cilvēki, kas pa naktīm dzer, celšot Latvijas IKP);
• Šlesers piedāvā Krievijas iedzīvotājiem uzturēšanās atļauju Latvijā par 10 000 Ls (jeb nopērc dzīvokli bomzīgā mājā un esi Šengenā. Manuprāt, to nepieļauj starptatiskie līgumi, bet vai tad buldozeriem vai raķetēm ir jāievēro ceļazīmes?);

Šobrīd Nils Ušakovs aktualizē diskusiju, kura ir ļoti populāra Rīgas domes amtpersonu vidū, ka tiem novadiem, kas atrodas ap Rīgu būtu jādala ienākumu nodoklis ar Rīgu jeb pilsētu, kurā strādā tās iedzīvotāji. Tā kā pašvaldības turpmāk saņems 80% no IIN, tad Ušakova piedāvājums ir dalīt šo summu uz pusēm 40%/40% pašvaldībai, kurā cilvēks dzīvo un kurā strādā. Tas it kā būtu saprotami, un kā zināms šobrīd katrs cenšas atrast jaunas iespējas kā palielināt budžeta ieņēmumus, lai kompensētu ekonomiskās recesijas nodarītos zaudējumus. Diemžēl budžetam ir tāda īpašība, ka ja vienam iedod, tad otram ir jāatņem, tādēļ šādiem lēmumiem ir jābūt ļoti plaši izdiskutētiem – tā, lai lēmumu pieņēmējiem būtu 100% pārliecība, ka pieņemtais lēmums ir tas “zelta vidusceļš”, kurš nodrošina protokolu “vilks[paēdis]<->kaza[dzīva]“.

Tādēļ es domāju, ka jāņem vērā ir tas, ka valsts ir izveidojusi Rīgu par galvaspilsētu, stimulējusi urbanizāciju un pildījusi to ar nodokļiem. Jo kā zināms ministrijas un iestāžu galvenās pārvaldes atrodas Rīgā, līdz ar to iedzīvotājiem nav izvēles, ja tu strādā, piemēram, ministrijā, tad tev jābrauc uz Rīgu. Šis ir priviliģēts stāvoklis attiecībā pret citām pašvaldībām. Turklāt tas, ka pašvaldībā ierodas iedzīvotāji no citām pašvaldībām un intensīvi noslogo infrastruktūru ir pilsētai ieguvums nevis zaudējums, jo šie iebraucēji tērē savus līdzekļus precēs un pakalpojumos, ko piedāvā vietējie uzņēmēji.

Tātad šobrīd piešķirt Rīgai šādus papildus līdzekļus uz citu pašvaldību budžetu rēķina nav īsti korekti. Šī ideja ir jāatliek uz laiku, kamēr tiks ieviesta tā saucamā vienas pieturas aģentūra jeb iedzīvotāji varēs veikt visas sev nepieciešamās darbības vienā iestādē savā pilsētā/novadā. Šīm vienas pieturas aģentūras modelim ir jāattīstās paralēli ar e-pārvaldi un iespēju iedzīvotājiem veikt vismaz 80% darbības, kas saistītas ar saskarni ar publisko pārvaldi, caur Internetu.  Arī likumdošanai ir jāatbalsta uzņēmēji tādā veidā, lai minimizētu fizisku dokumentu pielietošanu. Ir jāsaprot, ka katrs fiziski piegādātais dokuments ir neefektīvi patērēts laiks, kurš pavadīts importētā transportlīdzeklī, patērētjot importētu degvielu.

Tātad Nilam Ušakovam kā  politiskās apvienības Saskaņas Centrs valdes priekšsēdētājam  ir visas iespējas bīdīt šādu likumprojektu izstrādi, izmaiņas likumos un lēmumos, lai rezultātā stimulētu darba efektivitātes rādītājus valstī, kas palīdzētu koncentrēt darba spēku ap dzīves vietām. Partijai šobrīd ir augsts reitings, bet tas pamatā sastāv no tā, ka daudzi vēl nav vīlušies šajos politiķos, jo SC Saeimā ir bijis opozīcijas pārstāvis, kuram nav nācies pieņemt nepopulārus lēmumus. Arī piedāvājot 2010. gada alternatīvo budžetu, SC ir parādījis sevi kā sociāli demokrātisku partiju, kas par prioritāti izvirza iedzīvotāju labklājību. Tikai neesmu pārliecināts vai SVF būtu ar mieru klausīties populismu par to, ka nodokļi ir jāsamazina. Jo rēķiniet kā gribiet dižie ekonomisti, bet samazinot nodokļus - ieņēmumi kritīsies vēl vairāk nekā, ja tos palielinās, bet kā zināms nevienam nav citu alternatīvu ieņēmumu palielināšanai.

Reģionu attīstība ir tā lieta, kas aizpludina līdzekļus prom no Rīgas, kas Nilam Ušakovam kā Rīgas pilsētas mēram nav izdevīga. Tāda lūk dilemma. Diemžēl vieglākais ceļš ir izdarīt spiedienu un/vai lobēt Rīgas intereses Saeimā, nevis darīt to, kas būtu labāk visas Latvijas iedzīvotājiem, kas turklāt nav Rīgas mēra uzdevums.

Es kā sabiedrības pārstāvis nedodu savu akceptu šādām likumdošanas izmaiņām, kamēr elektronisko pakalojumu iespējas nav sasniegušas Igaunijas līmeni. Turklāt manā gadījumā visi 80% IIN nonāk Rīgai, kaut gan dzīvoju Jelgavā, kas ir šīs teritoriāli nelīdzsvarotās attīstības rezultāts.