Mārtiņa Štāla blogs

Vakar vakarā atgriezos no Jaunpils, kur iepazīstinājām ar to, kas ir Meierovica biedrība un apmainījāmies viedokļiem. Prieks par to, cik konstruktīva bija izdevusies saruna. Man pašam šīs sarunas rezultātā radās dažas pārdomas tieši reģionu kontekstā.

Tātad ir dzirdēts, ka reģionālā reforma, skolu tīklu optimizācija, vienotās ātrās palīdzība izveide daudzus neapmierināja. Bieži vien šādās reformās grūti ir salīdzināt kvantitatīvus rādītājus ar kvalitatīviem, un tādēļ jo īpaša loma ir dažādiem subjektīviem viedokļiem no kuriem ir grūti atšķirt spēju prezentēt savu viedokli no tiešām būtiskas argumentācijas. Tādēļ ne katram ir saprotams vai Jūrmalas ātrās palīdzības vadības ambīcijas vai tiešām būtiska kvalitātes pasliktināšanās bija iemesls protestiem par Jūrmalas ātrās palīdzības saglabāšanu līdzšinējā statusā.

Ir politiskās partijas, kuras ļoti precīzi ir novērojušas cilvēku (vēlētāju) vēlmi rūpēties tieši par sevi un sevi skarošiem jautājumiem. Tas ir loģiski un no tā izriet, ka vēlētājs izvirza tos politiķus no sava vidus, kas sola nodrošināt šo lokālo jautājumu risinājumu, piemēram, jūrskolu, tehnikumu vai slimnīcu saglabāšanu un neapvienošanu. Diemžēl, samazināta budžeta apstākļos nākas kaut ko optimizēt un no kaut kā atteikties, tādēļ skaidrs, ka nevarēs visi politiķi izpildīt savus solījumus un tad sanāk vilšanās (deputāts Jānis Klaužs pamet TP, jo tā nespēja nodrošināt Līvānu slimnīcas saglabāšanu).

Tādēļ es esmu pret šādu lokālu domāšanu – mana ministrija, mans pagasts, mūsu slimnīca. Ja problēmas ir valstiskas, tad tās nedrīkst risināt ar lokālām metodēm, piemēram, tās pašvaldības, kas neievēlēs mūsu deputātus, tās arī paliks bez pienācīga atbalsta. Ir nepieciešami valstiski definēti kritēriji, pēc kuriem izlems vai un kam un kur palikt. Pēc būtības šie kritēriji ir sabiedrības vienošanās cik un par ko, nevis kam tā ir gatava maksāt.

Attīstītāks reģions vienmēr varēs izkonkurēt mazāk attīstītu vai retāk apdzīvotu, piemēram, Latviju-Zviedrija; Vācija-Grieķiju; Roja-Mērsragu. Kāpēc vajadzīgs investēt mazāk rentablos reģionos – laukos? Pat ja ne tikai tur dzīvojošo cilvēku dēļ, laukos ir raksturīga saimnieciskā darbība, kas nav raksturīga pilsētām. Atņemot reģioniem darbaspēku un neļaujot tiem attīstīties, pilsētas pēc būtības paliek bez šiem produktiem un pakalpojumiem, piemēram, paliek dārgāka un mazāka apjoma pārtikas produktu ražošana, jo tā nav pietiekami nodrošināta ar kvalificētu darba spēku un saistītajiem pakalpojumiem un tas pats notiek arī ar citām laukiem raksturīgām saimnieciskās darbības sfērām. Kam turklāt nāk līdzi smagas sociālas sekas – degradācija.

Tādēļ lauki ir kaut kas tāds, kas prasa dotācijas, lai dotu spēju reģionam attīstīt infrastruktūru un pakalpojumu pieejamību. Līdzīgi, kā ES finansējums jaunājām dalībvalstīm, kurš diemžēl kā rāda laiks ir nepietiekams vai arī piešķirts veidā, kurš nenodrošina līdzvērtīgu sociālo aizsardzību visā ES.

Tas nozīmē, ka reģionu vēlētājiem un politiķiem ir jāstrādā pie koncepcijas, kas ļautu attīstīties reģioniem kā tādiem, nevies ļautu vienai skolai izdzīvot uz citas rēķina. Šeit piemēru var ņemt no NĪN, kuru maksā no piederošā nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, citiem vārdiem sakot bagātais maksā vairāk.

Vai es vēlos, lai nevienam nebūtu motivācijas kļūt bagātam? Nē – es vēlos nevis, lai tas kurš strādā un tas kurš nē saņemtu līdzīgu attalgojumu, bet gan lai tie, kuru darba augļi padara bagātus citus arī tiktu pienācīgi attalgoti.

Kadastrālo vērtību lielā mērā nosaka šī īpašuma potenciāls, piemēram, to var izīrēt par dārgu naudu restorānam, jo ir plaša zāle un smuks skats, vai arī telpas atrodas blīvi apdzīvotā vietā, tādēļ tās ir pateicīgas veikala veidošanai utml. Pašvaldība, attīstot infrasatruktūru un piesaistot iedzīvotājus, audzē šo kadastrālo vērtību. Rezultātā NĪN maksās vairāk bagātie, bet arī saņems vairāk bagātās pašvaldības. Šeit varētu būt vēl viens valsts regulējums, kurš notiektu virs kādas vidējās kadastrālās vērtības vieta, kurā atrodas šie īpašumi jau ir gana attīstīta un urbanizēta, lai vairs nebūtu nepieciešams šos līdzekļus investēt šāda veida attīstībā, bet tie būtu novirzāmi reģionu attīstībai, kas pēc būtības savā veidā apkalpo šo urbanizēto centru. Īsāk sakot, vēl viens mehānisms (bez IIN izlīdzināšanas fonda) kā novirzīt līdzekļus reģionu attīstībai. Šos līdzekļus varētu sadalīt proporcionāli vai pēc īpaši atbalstāmo reģionu principa. Attīstītās pilsētas rāda, ka intelektuālā darba īpatsvars ar garajām darba stundām un blīvā apdzīvotība ir pamats negatīvam demogrāfiskajam pieaugumam. Šis ir vēl viens iemesls, kādēļ valstij ir jānosaka šī kārtība nevis Rīgas mēram ar vicemēru, kuru plāns saprotams, ka ir pilnīgi pretējs – saņem līdzekļus no Rīgas apkārtnes, lai vēl vairāk attīstītu galvaspilsētu, bet diemžēl arī paplašinātu sociālo plaisu starp pilsētu un laukiem.

Un vēlreiz vēlētāji! Prasiet pareizās lietas, jo ja jūs prasīsiet, lai cilvēks būtu centrā, tad tas notiks kādu citu cilvēku no centra pastumjot malā.